2012. gada nogalē allaž aktīvajā kultūras dzīves piedāvājuma klāstā mazāk pamanīts palika tas, ka LU Humanitāro zinātņu fakultātes bibliotēkā Visvalža ielā viesojās pazīstamais krievu žurnālists, vairāku grāmatu autors, Ļeva Tolstoja pētnieks Pāvels Basinskis. Tikšanās iemesls bija pietiekami intriģējošs – latviešu valodā klajā nācis Pāvela Basinska apjomīgais un Krievijā populārais romāns Ļevs Tolstojs: bēgšana no Paradīzes. Pasākums izvērtās par aizrautīgu debatēm, jo, sekojot Otto Ozola formulai Latvieši ir visur, latvieši bija arī ap Ļevu Tolstoju, un īpaša loma te ir leģendārās Astapovas dzelzceļa stacijas priekšniekam, kuru Basinska kungs pa krievu modei dēvēja par «Ozoļin» ar uzsvaru uz «zo», bet kurš patiesībā bija latvietis Ivans Ivanovičs Ozoliņš.
Tolstoja dzīves noslēpumi
Latviešu vidējās un vecākās paaudzes lasītājam klasiķa Ļeva Tolstoja vārds, visticamāk, saistās ar krievu literatūras stundām, apjomīgo romānu Karš un miers, kura varoņi nereti lappusēm ilgi sarunājās franciski, un, protams, mīloši pašnāvniecisko Annu Kareņinu. Droši vien, ka jaunākiem cilvēkiem tas vispār neizsaka neko, un šis ir nopietns robs mūsu izglītības sistēmā, jo Tolstojs pasaulē joprojām ir nemirstīgs top autors. Jaunākā tendence Eiropas grāmatniecībā ir tāda, ka pēdējos gados lielajās valodās tiek radīti aizvien jauni Tolstoja darbu tulkojumi. Tas tāpēc, ka tiek atzīts, ka laika gaitā valoda esot novecojusi un 21. gadsimtā lasītājam esot jālasa mūsdienīgs Tolstojs. Īpaša interese par Ļevu Tolstoju sākusies pēc 2010. gada, kad daudzviet pasaulē plaši tika pieminēta krievu rakstnieka nāves simtgade. Latvija šajā ziņā ir diezgan provinciāls un garlaicīgs nostūris, kur «visi visu zina labāk», tomēr Ļeva Tolstoja zināšana ir ļoti virspusēja.
Nezināmā ir krietni vairāk. Gan saistībā ar Tolstoja sekotājiem Latvijā, gan ar viņa ideju interpretācijām, gan rakstnieka dzīves lappusēm. Joprojām daudz šķēpu tiek lauzts par Ļeva Tolstoja uzskatiem, par viņa konfliktu ar pareizticīgo baznīcu, par viņa darbu lasījumiem, bet visnegaidītāko stiķi grāfs Ļevs Tolstojs izspēlē 1910. gadā, naktī no 27. uz 28. oktobri. Tad, pielūdzēju pūļiem absolūti negaidot, rakstnieks aizbēg no savas muižas Jasnajā Poļanā, pametot pilnīgā neziņā sievu un ģimeni. Šo ziņas nozīmību un sensacionalitāti 1910. gada kontekstā pasaules mērogā, pārnesot uz mūsu laikiem, iespējams, varētu pielīdzināt vienīgi tam (jau iepriekš piedodiet, jo tas skan kā zaimošana), ja Romas pāvests aizbēgtu uz Lasvegasu un tur salaulātos ar Eltonu Džonu. Pasaulslavenais rakstnieks, kura dzīvei un katram elpas vilcienam ar neatslābstošu uzmanību tolaik sekoja visos kontinentos, izņemot neapdzīvoto Antarktīdu, ir pametis ģimeni, sievu, ar kuru nodzīvojis gandrīz 50 gadu! Neiedomājami! Skandāls! Laikrakstu virsraksti Ļevs Tolstojs aizbēdzis nezināmā virzienā! 1910. gada oktobrī rotāja katru sevi cienošu preses izdevumu.
Pāvels Basinskis grāmatā Ļevs Tolstojs: bēgšana no Paradīzes, nepretendējot uz literatūras pētnieka lauriem, veic šo notikumu rekonstrukciju, balstoties uz faktiem, kuri saistībā ar Ļevu Tolstoju saglabājušies biezā slānī. Protams, ka šis slānis nav bez savām viltībām un burvju lādes dubultajiem dibeniem, tomēr rezultāts ir izdevies pārliecinošs un aizraujoši lasāms arī tiem, kas domā, ka Anna Kareņina ir šokolādes nosaukums. Lai gan, sākot romānu, ir nelāgas aizdomas, vai tik atkal nebūs darīšana ar krievu padomju parauga inteliģences tipiskajiem pekstiņiem – t. i., erudīcijas paraugdemonstrējumiem, kas izčākst neskaitāmās blakuslīnijās –, Pāvels Basinskis tomēr neapžilbina un nenoslīcina lasītāju visaptverošas daiļrunības atvarā. Lai arī grāmatas konstrukcija ir nedaudz dīvaina – katra nodaļa sākas ar notikumiem, kas saistīti ar Tolstoja bēgšanas hronoloģiju, bet tad autors aizplūst diezgan tālās ģēnija dzīves aizkulisēs, tomēr Basinskim izdodas nepazaudēt stāstījuma pavedienu, un pēc izlasīšanas ir sajūta – Ļevs Tolstojs tiešām ir pasaules mēroga domas gigants, kura dzīve, neraugoties uz ap to radītajiem stereotipiem, bijusi ļoti sarežģīta.
Princips – nekādu versiju
Tiekoties ar lasītājiem latviešu izdevuma atvēršanas svētkos, Pāvels Basinskis teica: «Rakstot šo grāmatu, man bija princips – nekādu versiju. Man parasti prasa – pie kādas versijas par Ļeva Tolstoja bēgšanu jūs pieturaties? Nav man versijas. Mans uzdevums bija uzrakstīt patiesību par to, kas notika. Lieta tāda, ka ap Ļeva Tolstoja dzīvi Jasnajā Poļanā, ap viņa laulību ar Sofiju Andrejevnu Bersu ir radīts ļoti daudz mītu. Varētu teikt, ka tas ir pat diezgan dīvaini, bet Ļeva Tolstoja dzīvē nav daudz spilgtu ārēju notikumu. Jā, viņš jaunībā piedalījās karā, nedaudz ceļoja. Bet tad, faktiski, vairāk nekur neizbraucot, apmetās uz dzīvi Jasnajā Poļanā. Neraugoties uz to, par Tolstoja dzīvi ir ļoti daudz leģendu. Viena no tādām ļoti populārām versijām vēsta, ka Tolstojs jaunībā dzīvojis ļoti izvirtīgi un arī tad, kad apprecējās ar Sofiju Andrejevnu, turpināja šo izvirtīgo dzīvesveidu Jasnajā Poļanā. Kad es apgalvoju, ka Ļevs Tolstojs ne reizi nekrāpa sievu, brīnās pat viņa pētnieki, zinātņu doktori – no kurienes tu to rāvi? Zinu, jo viņa dzīve bija ļoti caurredzama.
Man ļoti patīk Jasnaja Poļana, viesojos tur vismaz četras reizes gadā. Interesējoties par Tolstoja dzīvi, mani vienmēr intriģēja tas, kāpēc Ļevs Tolstojs, kurš bezgalīgi mīlēja šo vietu un teica – ja nebūtu Jasnajas Poļanas, viņš Krievijā nedzīvotu, vairākkārt dzīrās to pamest. Šī slavenā bēgšana (naktī uz 28. oktobri) jau nebija pirmā, pirms tās bija vairāki nesekmīgi mēģinājumi.
Es zināju, ka tā nebija aiziešana, kā to daudzi apgalvo, iztēlojot to par tādu majestātisku veca, sirma vīra, kurš balstās uz ceļa spieķa, aiziešanu no savas dzimtmuižas. Patiesībā tā bija bēgšana – paniska bēgšana. Viņš vēl iepriekšējā vakarā nezināja, ka pametīs mājas. Tolstojs pamostas trijos naktī, pamodina savu jaunāko meitu Sašu, pamodina savu personisko ārstu Makovicki un saka – mēs aizbraucam. Galvenais, lai nepamostas Sofija Andrejevna (Tolstoja sieva)! Viņi zagšus aizver trīs durvis, kas atdala Sofijas Andrejevnas guļamistabu no Tolstoja guļamistabas. Interesanti arī, ka tajā naktī Sofija Andrejevna guļ ciešā miegā, kaut gan iepriekšējās naktīs viņas miegs bija ļoti tramīgs, jo sieva nojauta, ka vīrs viņu pametīs. Tolstojs skrien modināt kučieri, pazaudē cepuri un galu galā apmaldās personiskajā dārzā. Divu stundu laikā kopā ar Makovicki, meitu Sašu un viņas draudzeni Varvaru Feokritovu bēgļi kaut kā sasaiņo nepieciešamākās lietas, un Tolstojs aizbrauc. Bet pats nezina, uz kurieni! Interesanti, ka brīdī, kad viņi izbraukuši no Jasnajas Poļanas, Ļevs Tolstojs, būdams aizbēgšanas iniciators, vaicā Makovickim – uz kurieni mēs braucam? Kā apgalvo Pāvels Basinskis, visas šīs liecības ir atrodamas šo notikumu līdzdalībnieku atstātajos dokumentos un piezīmēs.
Ģēnija smagais raksturs
Pāvels Basinskis romānā Ļevs Tolstojs: bēgšana no Paradīzes atklāj sarežģītu attiecību režģojumu, kas ietekmē ne vien Ļeva Tolstoja, bet arī viņa tuvinieku dzīvi. Te atrodams stāsts par Tolstoja bārenību, jaunības dēkām, veneriskajām slimībām, atkarību no azartspēlēm, postošo konfliktu starp dabisko seksualitāti un reliģiskajiem uzskatiem šajā jautājumā. Lai gan grāfs – Tolstojs ir saņēmis vāju audzināšanu, Jasnajā Poļanā valda netīrība, muižnieks un viņa brāļi guļ uz salmiem, nezinot, kas ir palagi, bet pavāri ir tik netīrīgi, ka reizēm utis birst zupā. Laulības ar inteliģento Sofiju Andrejevnu, kas ienes Jasnajā Poļanā civilizāciju (pirmais viņas rīkojums ir pavāriem uzvilkt mices), notiek tad, kad Tolstojs jau ir iztrakojies pa pasauli. Tomēr viss šis krievu muižniekam tipiskais dzīves stāsts grāmatā svarīgs ne jau kādas intrigas dēļ vai tāpēc, lai apmierinātu ziņkārību. Ļevs Tolstojs ir viens no lielākajiem ģēnijiem 19. gadsimta vēsturē, bet viņa dīvainības iet rokrokā ar ģenialitāti. Pāvela Basinska grāmatā atklājas, ka pasaulē pielūgtais un atdarinātais ģēnijs var būt arī ļoti nežēlīgs pret saviem tuvākajiem, pretrunu plosīts un vājš. Romānā Tolstoja dzīvei sekots soli pa solim, kompilējot kopā neskaitāmas dienasgrāmatas, piezīmes, vēstules, kas, kā jau 19. gadsimtam ierasts, tika rakstītas un glabātas ar lielu rūpību.
Pēc Pāvela Basinska, Tolstoja sieva Sofija Andrejevna būtībā kļūst par cilvēku, kas nodrošina, lai ģēnijs varētu radīt. Tomēr pati viņa nereti cieš no vīra kaprīzēm un paliek appuišotājas lomā. Apmēram divus gadus pirms grāfa aizbēgšanas viņa žēlojas dienasgrāmatā: «…gan gudrs, gan laimīgs ir Ļevs Nikolajevičs. Viņš vienmēr ir strādājis pēc sava prāta, nevis spiestā kārtā. Gribēja – rakstīja, gribēja – ara zemi. Izdomāja šūt zābakus – stūrgalvīgi ķērās pie šūšanas. Iecerēja mācīt bērnus – mācīja. Apnika – pameta. Ja es tā mēģinātu dzīvot? Kas notiktu ar bērniem un pašu Ļevu Nikolajeviču?»
Vienlaikus Pāvels Basinskis norobežojas no neskaitāmajām anekdotēm par ģēnija mīlestību uz tautu un zemniekiem: Ļev Nikolajevič! Vai art gribēsiet? Arkls jau gaida, padots pie durvīm! Autoram Ļevs Tolstojs ir ģeniāls ideju cilvēks, un, ja viņš nerīkotos tik nesaprotami, kā rīkojās, diezin vai pasaule jebkad lasītu Karu un mieru. Ģimenes dzīve, briestošās nesaskaņas un konflikts, kas varētu vedināt domāt arī par kādām vecuma radītām psihes īpatnībām, tiek atspoguļoti ļoti pārdomāti un cilvēciski.
Kāpēc aizgāja?
Pāvels Basinskis, tiekoties ar lasītājiem, uzsvēra, ka laulāto konflikts ir bijis pietiekami racionāls un tajā nav jāmeklē augstākas filozofiskas prātulas. Gandrīz pusgadsimtu ilgās kopdzīves sīkos kašķus un kašķīšus vainagojušas nesaskaņas par Ļeva Tolstoja autortiesībām. Pats rakstnieks uzskatījis, ka honorārs jāsaņem tikai par pirmpublikāciju – pēc tam visu pārējo drīkstot drukāt par brīvu. Protams, ka šādas domas viņam bija radušās ne bez dažu ieinteresētu personu un izdevēju līdzdalības. Savukārt, Sofija Andrejevna, kurai ikdienā nācās rūpēties par to, ko savam pasaulslavenajam vīram likt galdā, domāja krietni saprātīgāk par idejām bagāto ģēniju. Viņai bija jāuztur ģimene, turklāt Ļeva Tolstoja dēli mēdza ietaisīt krietnus azartspēļu parādus, jo tētis taču bija maksātspējīgs. Būtībā konflikta un bēgšanas pamatsir tieši šis, tomēr shēma, kā viss samilza, ir krietni vien sarežģītāka un dažos teikumos nepārstāstāma. Te ir iejaukti daudzi: rakstnieka bērni, izdevēji, draugi, uzticamības personas, sekotāji utt.
Jautāts par Tolstoja cienītāju aprindās populāro idejisko filozofisko versiju, ka rakstnieku aizbēgt pamudinājusi senā slāvu tradīcija – krievu zemniekam vecumdienās ir jāaiziet no mājas, lai nemaisītu jaunajiem, Pāvels Basinskis bija ļoti skeptisks: «Tādas lietas tiešām mēdza notikt, vecie zemnieki aizgāja no mājām, cēla sev būdiņas. Bet par Tolstoju taču ir atrodama vēl kāda versija rakstos. Pirms vienas no savām daudzajām nenotikušajām bēgšanām viņš rakstījis sievai vēstulē apmēram tā: es gribu kā induss, sasniedzot sešdesmit piecu gadu vecumu, aiziet no mājām un mitināties džungļos.
Bet Indija taču nav Krievija! Krievijā nav tik silts! Es saprotu, ka indieši varbūt arī varēja aiziet džungļos un tur no kaut kā pārtikt. Bet ne jau Krievijā… Tolstojs no mājas aizbēga oktobra beigās. Es zinu, kāds ir rudens Tulas apgabalā. Naktī mīnusi, dienā ceļi atkūst un paliek neizbrienami. Naktī sasalst. Un tā katru dienu. Drausmīgas dangas! Neizbraucami! Manuprāt, tas apliecina, ka Tolstoja bēgšana bija spontāna. Neko viņš iepriekš nebija izplānojis! Jo neviens normāls cilvēks taču nebēgtu no mājas tādā rudenī, tā ir droša nāve. Galu galā Tolstojs jau arī sasaldējās un nomira. Kaut gan visā var saskatīt savu augstāku loģiku. Ja Tolstojs nebūtu aizbēdzis, viņš, būdams stiprs vīrs, iespējams, nodzīvotu līdz 1917. gada revolūcijai. Ja viņš pieredzētu tās šausmas, ir pat grūti iedomāties, kas notiktu.
Stacijas priekšnieks Ozoliņš
Grāmatā mazāk, bet tikšanās reizē vairāk, iesaistoties Tolstoja daiļrades pazinējam literatūrzinātniekam Jānim Zālītim, kura pētniecisko interešu lokā savulaik bijuši ar Tolstoju saistītie latvieši, iezīmējās Astapovas stacijas priekšnieka Ozoliņa personība. Romānā viņš pieminēts noslēguma daļā. Tieši viņa priekšā uz provinciālas stacijas perona nostājās slimais ģēnijs un ar sava ārsta starpniecību lūdza iespēju atrast piemērotu apmešanās vietu, jo bija pārāk savārdzis, lai turpinātu ceļu. Latvietis Ozoliņš nesavtīgi atdod grāfa Tolstoja rīcībā savu dienesta mājvietu, bet ģimeni pārceļ uz citu vietu, jo noplukušajā Astapovā jau nav daudz vietu, kur varētu izmitināt slaveno grāfu, pie kura pielūdzēji uz Jasnaju Poļanu plūda kā svētceļojumā, radot ne mazums rūpju Sofijai Andrejevnai, kam visa šī savādā dievinātāju un diedelnieku varza bija jāvāc. Kā pasākumā ne bez pamata teica Jānis Zālītis – nelielā un klusā pilsētele tajās dienās bez pārspīlējuma kļuva par pasaules centru. Te sabrauca žurnālisti, ziņkārīgie un Tolstoja cienītāji no visas pasaules. Te ar speciālvilcienu ieradās Tolstoja ģimene. Lai visi gribētāji varētu nosūtīt telegrammas, tika piekomandēti papildu telegrāfisti.
Izrādās, Krievijā vēl šodien ir daudz mītu un leģendu, bet maz faktu par Ivana Ozoliņa personību, kaut gan šis latvietis, pats negribot, ir iekļuvis pasaules literatūras vēsturē kā cilvēks, kurš devis pēdējo pajumti Ļevam Tolstojam. Jāpiebilst, tolaik tas draudēja ar lielām nepatikšanām. Pēc tam, kad sākās Tolstoja konflikts ar baznīcu un vēlāk arī ar armiju, ne viens vien viņa sekotājs nokļuva cietumā. Iemesli bija dažādi, bet visnotaļ saprotami – kurai gan varai jelkad ir patikuši cilvēki, kas, piemēram, sludina, ka viņi atsakās no vardarbības (un līdz ar to no karadienesta)? 2000. gadu sākumā Jānis Zālītis par stacijas priekšnieka Ozoliņa dzīvi un kolorītajām nāves versijām publicēja rakstu laikrakstā Literatūra un Māksla Latvijā. Kā pasākumā teica Pāvels Basinskis – arī viņš, rekonstruējot Ļeva Tolstoja dzīves pēdējās dienas, saskāries ar ļoti pretrunīgām versijām par Ozoliņa dzīvi, tāpēc centies izmantot tikai tos avotus, kurus atstājis pats Ozoliņš, jo jutis, ka ar daudzajiem literārajiem nostāstiem par Astapovas stacijas priekšnieku kaut kas īsti nav kārtībā.
ĻEVA TOLSTOJA BĒGŠANA
Naktī uz 1910. gada 28. oktobri rakstnieks Ļevs Tolstojs šokē visu pasauli – viņš aizbēg no savas muižas Jasnajā Poļanā
Bēgšanas naktī Ļevam Tolstojam ir astoņdesmit divi gadi
Ļeva Tolstoja sieva un dēli nezina, uz kurieni grāfs Tolstojs ir devies. Visticamāk, to nezina arī pats rakstnieks
Turpmākajās dienās pasaule saspringti seko ziņām par Ļeva Tolstoja noslēpumaino pazušanu
No sākuma Ļevs Tolstojs viesojas pie māsas klosterī, bet baidoties, ka ģimene viņu panāks, bēg ar vilcienu tuviniekiem nezināmā virzienā
Ceļā Ļevs Tolstojs smagi saslimst un, nonācis Astapovas stacijā, vairs nevar turpināt braucienu. Par viņa pēdējo mājvietu kļūst stacijas priekšnieka latvieša Ivana Ozoliņa mītne
Pasaulē radīts daudz versiju, kāpēc Tolstojs bēg. Tās nereti ir izskaistinātas un ļoti filozofiskas. Patiesībā tomēr bēgšanu ierosina ģimenes nesaskaņas, kas saasinās rakstnieka autortiesību dēļ. Grāfs Tolstojs sev raksturīgajā augstsirdībā apgalvo, ka viņa darbi pieder visai pasaulei, bet viņa sieva Sofija Andrejevna uzstāj, ka tie pieder ģimenei, jo viņai šī ģimene ir jāuztur