Nevalstiskais teātris Dirty Deal Teatro patlaban ir vienīgais no Latvijas profesionālajiem teātriem, kas par aktuāliem sabiedriski politiskiem notikumiem runā tieši. Sociālpolitisks bija dramaturga Jāņa Baloža un režisora Valtera Sīļa kopdarbs Visi mani prezidenti, kas 2010./2011. gada sezonā saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada labākais latviešu autora iestudējums, un tāds ir abu sadarbības jaunākais veikums Nacionālais attīstības plāns. Šoreiz vienīgais aktieris ir pats autors – Jānis Balodis.
Kad notika NAP pirmizrāde (12. decembrī), Saeimā «hierarhiski augstākais nacionāla līmeņa vidēja termiņa plānošanas dokuments» – Nacionālais attīstības plāns 2014.–2020. gadam – vēl nebija apstiprināts. Kā izrādē-lekcijā stāsta Jānis Balodis, viņš pie izrādes materiāla strādājis vasarā, un atgādinu, ka augustā-septembrī notika NAP 2020 sabiedriskā apspriešana. Tā kā reti kurš entuziasts ir šī dokumenta gandrīz 70 lappuses lasījis, bet tas teorētiski attiecas uz katru Latvijas iedzīvotāju, visiem vajadzētu zināt, ka NAP2020 paredz fokusēties uz virsmērķa – Ekonomikas izrāviens – sasniegšanu, kas nozīmē «visu Latvijas iedzīvotāju labklājības pieaugumu un valsts ilgtspēju». Līdz šim saistošs bija Nacionālais attīstības plāns 2007.–2013. gadam, un atļaušos pacitēt, ko tā ievadā raksta Vaira Vīķe-Freiberga: «Jāatzīst, ka tieši nākamie septiņi gadi būs noteicošie, lai panāktu kvalitatīvu lēcienu izglītībā, zinātnē un tautsaimniecībā, lai veidotos stabils intelektuālais un materiālais pamats dzīves līmeņa pakāpeniskam pieaugumam Latvijā. Tādēļ es patiesi ceru, ka Nacionālais attīstības plāns palīdzēs veicināt un stiprināt mūsu valsts tālāku attīstību, celt mūsu labklājību un starptautisko konkurētspēju.»
Atgriežoties īstenībā – mēs labi zinām, kādu lēcienu un kurā virzienā esam piedzīvojuši. Tagad mums paredzēts vēl viens lēciens, un DDT izrāde ieskicē nākotnes ainiņu, kas mūs, trenētu lēcējtautu, varētu gaidīt nākotnē. Ūdeni, kurā mūsu nākotnes stratēģi peldina tautu, Jānis Balodis sajauc ar ironiju un patosu, ievietojot formā – konkrētā rīcības plānā, uz Rīgas kinostudijas drupām radītā projektā. Tagadnē un NAP2020 sakņotās fantāzijas kulminācija ir pateicības runa, 2020. gadā saņemot Triju Zvaigžņu ordeni par veiksmīgu projekta īstenojumu. Tā atklāts absurds, kurā dzīvojam, kā ideju mājas kļūst par gaisa pilīm.
Jānis Balodis neslēpj, ka iedvesmojies no ASV radušās kustības The Yes Men, kas nodarbojas ar politiskiem jokiem, lai pievērstu sabiedrības uzmanību sāpīgi aktuāliem jautājumiem, kas ietekmē pasauli. Pēc pateicības runas Jānis Balodis virzās uz izrādes atrisinājumu, skaidrojot nospraustā mērķa – ekonomikas izrāviens – sekas un norādot uz katra paša līdzatbildību nākotnes veidošanā.
Šī izrāde ir kā lakmusa papīrs, kas rāda, cik pilsoniska sabiedrība esam, cik gatava aktīvai rīcībai, iesaistīties, paust savu nostāju, nevis aizkrāsnē guļot, purpināt par Dieva sodu dzīvot pārmaiņu laikā. Aktivitātes līmeni Jānis Balodis pārbauda, uzrunājot publiku. Daļa iesaistās, atbildot uz visai personīgiem jautājumiem (sākums – kas ir laime), daļa noteikti atsakās. Jānis Balodis sevi neceļ pāri inertās sabiedrības vairākumam, drīzāk vaino drosmes trūkumā, jo nav rīkojies tik asi kā The Yes Men aktīvisti. Taču viņš ir vienīgais, kas teātrī runājis par NAP, izstudējis kaudzi materiālu, ar godīgu attieksmi (tam vienkārši ticu) paudis savu viedokli par to, kas notiek Latvijā un pasaulē. Tajā nav daudz priecīgā, bet ir vērts ieklausīties. Dramaturga pieredzes trūkums aktiermākslā mazliet ir jūtams, bet tas vairo ticību tam, ko viņš saka un dara. Aktieris kā starpnieks izceltu spēles elementu, kas šajā gadījumā ir lieks. Izrāde NAP iepriecina ar atziņu, ka ir vēl ideālisti šajā valstī, kam rūp ne tikai personīgais labums. Var jau ciniski iebilst, ka jaunībai ideālisms piestāv un dzīves skarbajos vējos tas dilst, tomēr, jo mazāk būtu to, kas iet pa vējam, jo labāk klātos daudziem.