La fanciulla di Puccini*–Pučīni meitene Kristīne Opolais
Kristīne Opolais ir operdziedātāja, kuras starptautiskā karjera uzņēmusi apgriezienus tieši pēdējos gados. Viņa augusi un attīstījusies Rīgas publikas acu priekšā, pārsteidzot ar dramatisku dziļumu tradicionālās soprānu lomās un pamazām mērķtiecīgi slīpējot arī vokālo sniegumu. Pēc žilbinošām debijām Eiropā darba kārtībā parādījusies cita, daudz svarīgāka – māmiņas loma. Pašlaik Kristīnes un Andra Nelsona meitiņa Adriana Anna ir gandrīz gadu veca, un Kristīne atgriežas uz skatuves – šoruden Cīrihes operā nodziedāta Jenūfa, bet gada nogalē viņas ceļš ved uz Ameriku, lai nākamā gada sākumā debitētu Metropolitēna operā Ņujorkā. Vaicāta par savām sajūtām šajā visnotaļ straujajā dzīves posmā, 12. novembrī sasniedzot Jēzus vecumu, Kristīne atbild: «Darba man tiešām ir daudz, bet esmu laimīga!»
– Esi Rīgā uz neilgu laiku un, protams, uz izķeršanu – intervijas, fotosesijas, ģimene, suns, bērns, slikts laiks. Vai pieprasījumu pēc sevis izjūti kā apgrūtinājumu vai novērtējumu?
– No vienas puses, protams, ir grūti, jo ļoti daudz kas jāpaspēj, sākot ar tādām elementārām lietām kā frizieris vai zobārsts, turklāt, kad mājās ir 10 mēnešus vecs bērns, tas nozīmē ļoti sīku plānošanu pa vidu visām skriešanām un mājas darbiem. Mums pašlaik nav auklītes, mēģinām tikt paši galā, un ir diezgan sarežģīti. Tā ir pamatīga slodze. Taču no otras puses, es jūtu cilvēku mīlestību, jūtu, ka mani gaida, un tāpēc novembrī ieplānoju vienu Bohēmas izrādi Rīgā, lai gan it kā nav ne spēka, ne laika. Es ļoti labi apzinos, ka nāku no šejienes un ka laiku pa laikam jādzied arī mājās, lai publika par mani neaizmirstu un neatsvešinātos. Latvijas Nacionālā opera ir mans pirmais teātris. Uzstāšanos šeit uztveru kā svētu pienākumu, kas nav mazsvarīgāks par bērna kopšanu. Tīri fiziski tās sajūtas starp apgrūtinājumu un novērtējumu atkarīgas no tā, vai esmu konkrētajā brīdī izgulējusies vai nē, bet tā jau droši vien ir visām jaunajām māmiņām.
– Novembra sākumā atgriezies no Cīrihes operas, kur ar panākumiem un jūsmīgām kritikām debitēji titullomā čehu komponista Leoša Janāčeka operā Jenūfa. Kā tev gāja, sarodot ar šo psiholoģiski grūto lomu?
– Ir ļoti patīkami, ka pēc ilgas pauzes atgriešanās uz skatuves ir veiksmīga, bez īpašām grūtībām ar balsi vai citādi. Tas ir ļoti būtiski, jo dziedātājām, pēc bērna piedzimšanas atgriežoties uz skatuves, tiek pievērsta papildu uzmanība. Turklāt pēc tik cildinošām kritikām, kādas saņēmu pēc Nāras Minhenē un Madama Butterfly Koventgārdenā, bija ļoti svarīgi sevi apliecināt arī pēc ilgāka pārtraukuma. Acīmredzot arī repertuārs izvēlēts pareizi. Psiholoģiski, protams, šī loma mammai, kurai ir mazs bērniņš, ir ārkārtīgi grūta, bet radoši man bija ļoti interesanti, jo šajā iestudējumā strādāju kopā ar vienu no saviem mīļākajiem režisoriem Dmitriju Čerņakovu. Viņš ir no tiem režisoriem, kas izsūc visu sulu, visu spēku, turklāt ļoti labi zina, no kā sūkt, lai dabūtu rezultātu – es viņu smejoties pat saucu par vampīru. Man pēc Čerņakova iestudējumiem ir vajadzīga ilgstoša rehabilitācija... Jenūfā gan mēs sapratāmies no pusvārda, ko nevar teikt par Dona Žuana iestudējumu Eksānprovansas festivālā, kur man daudz ko bija grūti pieņemt. Esmu gandarīta par Jenūfas iestudējumu un tā panākumiem, taču pēc desmit izrādēm jutos diezgan iztukšota gan fiziski, gan garīgi.
– Vai tas, ka esi mamma, ir mainījis tevi kā dziedātāju, ņemot vērā, ka tu esi radusi rakties dziļi sevī, lai atrastu īsto tēlu konkrētajai lomai?
– Tagad noteikti to daru mazāk. Jau grūtniecības laikā intuitīvi sapratu, ka sevi jāsaudzē, jo man bija jādzied Nāras un Madamas Butterfly lomas. Es sev apzināti neļāvu psiholoģiski plosīties un sapratu, ka mans ķermenis man par to ir pateicīgs, bet skatītāju reakcija nemainās uz slikto pusi...Vairs sevi tā nededzinu un katru reizi neeju uz skatuves kā pēdējoreiz. Meita man ir iemācījusi neatdot sevi visu publikai, bet kaut ko paglabāt arī sev un ģimenei. Šobrīd es ļoti labi apzinos, ka, dziedot lomu, tā ir tikai loma, nevis mana dzīve. Vairs neielaižu savas varones tik dziļi sevī.
– Novembrī tu atkal Rīgā dziedi Mimī Pučīni Bohēmā. Pirms vairākiem gadiem šī loma tev atvēra Vīnes Valsts operas durvis, un šajā sezonā tu atkal ar to atgriezīsies gan Berlīnē, gan Vīnē, šoreiz sava vīra Andra Nelsona muzikālajā vadībā. Kā tava pašreizējā Mimī atšķiras no toreizējās?
– To es nevaru pateikt, pirms izrāde nav garām (intervija notiek vairākas dienas pirms izrādes Rīgā – L.M.). Atkārtojot lomu, iespējams sekot savai attīstībai gan kā dziedātājam, gan cilvēkam. Balss droši vien skan kuplāk, jūtu pasaule kļuvusi plašāka un niansētāka. Tagad mana Mimī droši vien būs iekšēji mierīgāka un, cerams, vokāli krāsaināka, izjustāka. Turklāt arī mani pašu izmaiņas ļoti interesē, jo šī loma jādzied vēl ilgi – 2014. gadā paredzēti divi Bohēmas izrāžu bloki arī Metropolitēna operā. Tāpat vēl šogad Bohēma Vīnē un Berlīnē ar Andri (Nelsonu) pie diriģenta pults ir liels notikums un rets izņēmums, jo tālākā nākotnē vismaz trīs gadu griezumā mūsu sadarbība operā nav paredzēta. Viņš vairāk diriģē Vāgneru un Štrausu, bet tas nav mans repertuārs.
– Janvārī tev pienāks ilgi gaidīta debija Metropolitēnā Ņujorkā , turklāt tas ir gandrīz unikāls gadījums, kad notiek lomas debija un teātra debija vienlaikus, turklāt tā ir galvenā loma Pučīni operā Bezdelīga. Kā to var dabūt gatavu, turklāt, ja iepriekš atteicies no debijas MET par labu Nārai Bavārijas operā?
– Jā, Metropolitēnam parasti neatsaka, vai ne?... Kad atteicu debiju Mizetes lomā, apzinājos, cik liels ir gods būt uzaicinātai bez noklausīšanās, un atteikt bija nepatīkami. Tomēr man tajā laikā Bavārijas opera tieši piedāvāja Nāras jauniestudējumu – galvenā loma, jauns iestudējums, DVD ieraksts. Par spīti visam, to nevarēja mainīt pret Mizeti, kas ir, protams, kolorīta otrā plāna lomā, bet man tā vairs nebija aktuāla. Patiesībā toreiz biju mazliet nobijusies, Metropolitēna opera – apvainojusies, taču visu atrisināja tas, ka pieslēdzās Bavārijas operas intendants Nikolauss Bahlers. Viņš piezvanīja uz Ņujorku, atvainojās un atgādināja, ka pirms kāda laika Metropolitēna operai bija ļoti vajadzīgs tenors Rolando Viljazons, lai aizstātu kādu sasirgušu zvaigzni, bet viņš bija aizņemts Bavārijas operas jauniestudējumā, tomēr Bavārijas opera viņu laipni aizdeva... Savukārt tagad viņiem vajadzēja mani Nārā. Tādi barteri starp teātriem ir daļa no operas biznesa. Aģents brīdināja, ka toreiz, visticamāk, mana iespējamā debija Ņujorkā uz pāris gadiem jāaizmirst, jo, par spīti visam, Metropolitēna operai atteikt nemēdz. Tomēr man fantastiski paveicās – tiku uzaicināta diezgan drīz. Jau pēc Nāras pirmizrādes Minhenē MET pārstāvis piezvanīja un apvaicājās par pirmizrādi, un pēc tam pavisam drīz man piedāvāja minēto Bohēmu 2014. gadā. Bezdelīga parādījās vēlāk – pēc debijas Koventgārdenā, kur uz Madama Butterfly pagājušā gada vasarā bija atbraukusi Metropolitēna operas mākslinieciskā vadītāja. Izrāde bija ļoti veiksmīga, un tūlīt pēc tās viņa man solīja, ka meklēs iespēju man ko piedāvāt pēc iespējas drīzāk. Un tā jau tūliņ, decembrī, visa ģimene dosimies uz Ameriku, janvārī man paredzētas izrādes. Šoreiz līdzi brauks arī mana mamma, lai pieskatītu mazmeitiņu. Laikam jau visam dzīvē ir savs īstais laiks. Pašlaik ceru, ka nekas neparedzēts nenotiks.
– Tev kabatā jau ir liela daļa pasaulslaveno teātru, uz kuriem tevi aicina atkārtoti – Vīnes Valsts opera, Koventgārdens, Milānas Teatro alla Scala, Berlīnes Valsts opera, Bavārijas Valsts opera, tūlīt būs MET. Kas būs tavi nākamie izaicinājumi?
– Šobrīd mēs ar aģentu pārsvarā nodarbojamies ar atteikumiem. Jāsaka – diemžēl. Jo, protams, es labprāt dziedātu arī Madridē, Losandželosā, Barselonā, bet mans kalendārs šobrīd ir pilns līdz 2018. gadam galvenokārt ar tevis minētajām operām Vīnē, Minhenē, Koventgārdenā, ar ko man ir bijis gods un prieks jau sadarboties, cerams, klāt nāks arī Metropolitēna opera. Esmu laimīga, jo vienmēr esmu gribējusi strādāt dažos, bet spēcīgos teātros, kur jūtos kā mājās, kur mani mīl publika. Uz visiem krēsliem tāpat nav iespējams sēdēt. Izņēmuma kārtā pēc Andreja Žagara lūguma februārī nodziedāšu divas Jevgeņija Oņegina izrādes Maskavas Lielajā teātrī.
– Repertuāram nākusi klāt Dezdemona, Amēlija Grimaldi. Vai tas būs Verdi jaunā kvalitātē?
– Godīgi sakot, par šīm lomām mazliet uztraucos, jo neuzskatu sevi par Verdi dziedātāju. Mans lauciņš vairāk ir Pučīni, un arī nākotnē visi līgumi vairāk vai mazāk ir saistīti ar Pučīni operlomām – Magda, Butterfly, Mimī, Toska, Manona Lesko. Es esmu la fanciulla di Puccini*. Runājot par Verdi Amēliju Grimaldi, šo lomu gatavoju koncertuzvedumam Vīnes Konzerthaus nākamā gada aprīlī ar diriģentu Nikolā Luizoti, baritonu Tomasu Hempsonu un maltiešu tenoru Džozefu Kaljehu, ko ierakstīs DECCA. Tā bija laba motivācija atkal pievērsties Verdi. Arī par Dezdemonu man ir liels prieks, jo tas ir sens sapnis – taču sākumā gribas šo lomu nodziedāt bez plašas uzmanības, bez jauniestudējuma, kādā mierīgākā, mazākā teātrī, tāpēc tas notiks Hamburgā.
– Šoruden, gribas teikt, tikai tagad – iznāca tavs pirmais CD ieraksts – Pučīni Māsa Andželika ar Ķelnes orķestri un Andri Nelsonu, kas arī jau guvis publisku atzinību. Vai nedomā par soloalbumu?
– Protams, domāju, bet visu uzreiz tomēr nevar paveikt. Vispirms jāatrod piemērota ierakstu kompānija, jāizdara pareizā izvēle, jo piedāvājumu ir daudz. Arī pienākumu, parakstot ierakstu kompānijas līgumu, īpaši, ja tā ir kāda no slavenākajām kompānijām, ir ļoti daudz. Pirmkārt, es nevaru pati izvēlēties repertuāru, otrkārt, tur ir ļoti daudz blakus lietu – intervijas, koncerti, reklāmas pasākumi, kuriem savā grafikā neredzu laiku. Varbūt labāk pat pirmo soloalbumu ierakstīt kādā mazā kompānijā, bet kura ļautu man pašai sastādīt programmu... Gan jau pienāks īstais brīdis arī tam. Pašlaik priecājos, ka neesmu ierakstu dziedātāja, man patīk sevi izpaust uz operas skatuves.
– Tomēr, ja runājam par skatuves mirkļu iemūžināšanu, tavā kontā ir jau ir vairāki DVD – Milānas Spēlmanis, Minhenes Nāra, Valensijas Jevgeņijs Oņegins un Eksānprovansas Dons Žuans. Vai tas liecina par to, ka mūsdienu kultūras realitātē pār mūziku dominē vizualitāte?
– Varbūt, jo mūsdienu cilvēkam ir ļoti svarīgi ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt. Ko tas dod dziedātājam? Papildu popularitāti, ko sniedz šie masu produkti, bet tas ir koks ar diviem galiem – ja tu karājies uz visām sienām, kur varbūt pat nevajadzētu, un visi tevi redz un pazīst, tam ir zināmi blakusefekti. Es, protams, esmu ambiciozs cilvēks, bet, kad tava seja vairs nepieder tev pašam, tas arī nav labi. Šobrīd jaunās tehnoloģijas nosaka, ka daudzu jauniestudējumu veidošanā ir iekļauts arī DVD ieraksts. Tā ir politika, kura vienkārši jāpieņem. Tomēr man joprojām liekas, ka nekādi konservi nevar aizstāt īstu, dzīvu izrādi un līdzpārdzīvojumu. Ja tā būtu, tad taču cilvēki neietu vairākkārt uz vienu un to pašu operu.
– Tavā kalendārā skatoties, nevar nepamanīt, ka esat sākuši ar Andri uzstāties kopā biežāk. Pirms kāda laika tu teici, ka katram ir sava karjera un tā tam jāpaliek. Vai šīs izmaiņas saistītas ar jūsu dzīvesveidu un to, ka ģimenei jābūt kopā?
– Kad mana karjera tikko sākās, tiešām uzstāju, lai mēs koncertētu tikai atsevišķi. Man bija svarīgi pierādīt sevi kā dziedātāju, lai izvairītos no runām, ka esmu kaut ko sasniegusi tikai tāpēc, ka esmu kopā ar populāro diriģentu Nelsonu. Gribēju izveidot savu vārdu bez Andra, paldies dievam, tas ir izdevies. Piedāvājumi koncertēt kopā ir bijuši vienmēr, šobrīd vēl vairāk. Ir pat varianti, kad man lūdz, vai es nevarētu koncertēt ar Nelsonu un viņš ar mani. Un šobrīd, kad esam katrs savos darbos, tas ir arī veids, kā pabūt visiem kopā ar meitiņu. Mēs darbojamies vienas koncertaģentūras paspārnē, tāpēc koncertos ir iespēja biežāk uzstāties kopā, operā, savukārt ļoti reti, jo man ir savs aģents, Andri aicina operteātri. Koncertos nākamajā sezonā gan sadarbosimies diezgan bieži – plānos ir tūres Vācijā un Itālijā ar Vāgnera Piecām dziesmām ar Matildes Vēzendonkas vārdiem, Britena Kara rekviēms, vasarā kopā uzstāsimies BBC Proms festivālā, rudenī Cīrihes Tonhallē ar krievu repertuāru.
– Starp citu, tavā debijas izrādē Koventgārdenā ar Madama Butterfly taču pie diriģenta pults bija tieši Andris!
– Jā, tā reize vispār bija kuriozs, jo tas sanāca absolūti neplānoti. Tas ir, attiecībā uz Andri, bija plānots, ka viņš to izrādi diriģēs, bet mani uzaicināja aizvietot saslimušu solisti. Kad aģents zvanīja un teica, ka piedāvā debiju Koventgārdenā Madama Butterfly, sākumā atteicos, jo man bija jādzied Nāra Minhenē. Butterfly lomu nebiju dziedājusi piecus gadus, turklāt biju stāvoklī. Man likās, ka slodze būs par lielu, galīgi negribējās debitēt Londonā bez gatavošanās, sen neatkārtotā lomā. Aģents mēģināja mani pierunāt – tā bija lieliska iespēja kārtējam lēcienam karjerā, jo mana debija Koventgārdenā tika plānota tikai 2014. gadā. Tad es viņam jautāju: «Kas diriģēs?» Tas ir ļoti svarīgi. Ja diriģents šo operu diriģē par lēnu, soprānam tās ir mokas. Klausulē ilgu laiku bija klusums, droši vien viņš meklēja šo informāciju, pēc tam atskanēja: «O, man tev jāsaka, ka šis puisis tevi patiešām mīl!» Man tas likās intriģējoši, un es jautāju: «Kurš tas ir?» Viņš teica: «Tas ir Andris Nelsons. Vai tu tādu pazīsti?»
Tad es metu pie malas visas šaubas, jo ar viņu kopā varēju būt pārliecināta, ka izrāde ritēs bez aizķeršanās. Laimīga sakritība, kas ļāva ne tikai man piedzīvot fantastisku debiju, bet arī mums pāris nedēļas pabūt kopā Londonā. Vispār man reizēm šķiet, ka manu dzīvi kāds, tur augšā, kārto tik meistarīgi, ka es neuzdrošinos iejaukties ar savām kaprīzēm.
*La fanciulla de Puccini – Pučīni meitene (pārfrāzējot Džakomo Pučīni operas La fanciulla del West – Meitene no Rietumiem – nosaukumu).
Kristīne Opolais (1979.)
Soprāns, Latvijas operdziedātāja ar īpašu dramatisku talantu. Vokālo mākslu apguvusi pie Regīnas Frīnbergas, Lilijas Greidānes, Margaritas Gruzdevas Rīgā, Margaretas Honigas Amsterdamā, strādājusi Latvijas Nacionālās operas korī
LNO soliste no 2003. līdz 2007. gadam. Solistes karjeru sākusi ar Rozalindas lomu Johana Štrausa operetē Sikspārnis, Mizetes lomu Pučīni Bohēma. Lomu klāsts pārsvarā ietver Pučīni lirisko soprānu lomas, vairākas krievu operlomas – Ļiza un Tatjana Čaikovska operās Pīķa dāma un Jevgeņijs Oņegins, Katerīna Izmailova Šostakoviča operā Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta, Nāra Antonīna Dvoržāka operā Nāra, Jenūfa Leoša Janāčeka operā Jenūfa, no Verdi repertuāra: Violeta operā Traviata, Dezdemona Otello un Amēlija Grimaldi operā Simons Bokanegra u.c.
Divkārtējā Lielās Mūzikas balvas ieguvēja – par Ļizas lomu Čaikovska operā Pīķa dāma 2007. gadā un solokoncertu LNO 2011. gadā. Starptautiski vislielāko atzinību guvusi pēc Nāras iestudējuma Bavārijas Valsts operā (2010.) un debijas Koventgārdena operā Pučīni operā Madama Butterfly (2011.)
Regulāri sadarbojas ar tādiem operteātriem kā Vīnes Valsts opera, Berlīnes Valsts opera, Bavārijas Valsts opera, Milānas Teatro alla Scala, Londonas Karaliskā Koventgārdena opera, 2013. gada janvārī debitēs Metropolitēna operā Ņujorkā