Dailes teātrī Mārtiņš Eihe iestudējis ebreju izcelsmes amerikāņa un – šajā gadījumā tas ir svarīgi – geja Tonija Kušnera lugu Eņģeļi Amerikā. Precīzāk, tās pirmo daļu, kas saņēmusi Pulicera prēmiju un Tonija balvu. Tātad mums ir darīšana ar izcilu laikmetīgo dramaturģiju, kas tapusi 20. gadsimta 90. gadu sākumā. Ebreji, mormoņi, geji, narkomāni, AIDS, Ronalda Reigana valdīšanas laiks Amerikā – tie ir Tonija Kušnera lugas pieturas punkti.
Visai loģisks ir jautājums, kas vidējam latvietim, kurš lamā visas valdības pēc kārtas, bet, skatoties TV sižetus par praidistiem un to virzienā lidojošajiem mēsliem, sauc, ka tā šiem slimajiem izvirtuļiem vajag, pastarpām nožagojoties, ka ebreji ir viltnieki, kam Izraēlā jau sen ir izgudrotas pretvēža zāles, bet atriebībā par holokaustu viņi tās Eiropai nedos, – kas vidējam latvietim republikāņu ziedu laiku Amerikas problēmas?80. gadi, 20. gadsimta mēra – AIDS – uzvaras gājiens. Kas mums daļas par to? Šaipusē sākās perestroika, svinējām Krišjāņa Barona 150. jubileju. Nu labi, 1985. gadā PSRS tika pieņemts dekrēts par cīņas pastiprināšanu ar žūpību, kam sekoja «mēru pieņemšana» Latvijas PSR, kā rezultātā narkomānija arī padomjzemē plauka rētainos ziedos. Bet kurš gan to vairs atceras? Pirmie HIV/AIDS gadījumi Latvijā fiksēti tikai 1987. gadā un vēl pat 90. gados pie mums tā ir tikai geju problēma. Amerika ar savu sapuvušo kapitālistu morāli mums joprojām bija tāla, bet Atmoda tuvojās.
Šodien viss ir citādi. Bet uz Dailes teātra Mazās zāles skatuves valda – saukšu to par ārpuslaiku. Tekstos 80. gadu Amerika, Ingas Siliņas kostīmu izvēlē pelēcīga neitralitāte, kas tuvāka mūsdienām, Kristiana Brektes scenogrāfijā jaucas disko ēra un balto ādas dīvānu pārlaicība, bet muzikālajā noformējumā valda 70.–80. gadi: ABBA un Dancing Queen, Bronski Beat un Smalltown Boy, Glorija Geinora un disko grāvējs I Will Survive, Queen un I Want to Break Free – sava laika seksuālo minoritāšu himnas. Spoguļbumba ir savā vietā, mēle, pa kuru kā modes skatē defilē aktieri, sadala skatuvi dzīvojamo un publisko telpu ligzdās, savienojot dzīvi un teātri, patiesumu un samākslotību, intīmo un sabiedrisko.
Noskatoties izrādi divas reizes, izzīmējās arī divas problēmas – laiks un spēle. Par pirmo jau rakstīju ievadā – kas man Hekabe un kas es tai, citējot Šekspīru. Varbūt vajadzēja lugu lokalizēt, jo atsvešinājums, kas citkārt palīdz labāk sajust, saprast sevi un mūs, šoreiz strādā fragmentāri. Bedre starp 80. gadu Amerikas vēsturi un pārlaicīgo un vispārcilvēcisko, ko neierobežo sabiedrības piekarinātās birkas – gejs, lesbiete, narkomāns, AIDS nolemtais –, tomēr ir, un es tajā iekritu abas reizes. Kaut izrāpusies secināju, ka man izrādes stāsts ir par to pašu banālo mīlestību un saturs, ko nu katrs šajā vārdā ietilpina, ir ļoti dažāds.
Otra problēma – spēle. Ideālā gadījumā izrādes intonācija viscaur šūpotos starp traģisko un komisko, taču realitātē nosveras uz pēdējo, diemžēl arī ieslīdot kariķēšanā. Jāpiebilst, ka lugas autors ir paredzējis – vairākus tēlus spēlē viens aktieris. Tas nozīmē sava veida maskošanos, spēlēšanos ar identitātēm un to pašu birku apšaubīšanu, kad saberž putekļos priekšstatus un stereotipus. Fiziskais ķermenis, dzimums ir maska, zem kuras slēpjas cilvēka dvēsele.
Aktieri šajā izrādē dalās tajos, kas dzīvojas tēlā, un otrajos, kas to spēlē. Visi izrādes vīrieši ir homoseksuāli. Varētu jau kritiski burbuļot par to, ka aktierim jāspēj distancēties no personīgās attieksmes, nenesot to līdzi uz skatuves, bet sievišķīgi tomēr novērtēju, ka vīrieši ne tikai izskatās pēc vīriešiem (ir vīrišķīgi uz jaunāko paaudžu džastinbīberisma fona), bet arī demonstrē savu pret nostāju. Tas galvenokārt attiecas uz jūkošo geju pāri Laura Subatnieka un Intara Rešetina izpildījumā, lai gan aktieru nostāšanās blakus tēlam noved pie tā, ka traģiskais lugas slānis kļūst plānāks, liekot vairāk smaidīt par šīm geju mīlas problēmām, kas tomēr iecerētas nopietni un tā arī izskan slavenajā HBO miniseriālā Angels in America (2003). Lauris Subatnieks geju spēlē pārliecinoši, precīzi liekot lietā ārējos tēla veidošanas līdzekļus. Intars Rešetins tiem cenšas pievienot iekšējo pamatojumu, meklējot plašajā cilvēciskās vielas laukā. Dažbrīd tas izdodas, trešajā izrādē jau vairāk, izlīdzinot svaru kausus par labu traģikai.
Harijs Spanovskis jurista Roja M. Kona lomā veikli noiet pa virvi starp «būt» un «spēlēt», radot vienu no spēcīgākajiem, apjomīgākajiem izrādes tēliem ar savu necaursitami cieto pārliecību par pasaules kārtību un savu vietu tajā. Indra Briķe, arī abās vīriešu lomās, izslīpē un līdz skatītājiem aiznes to kodolu – vienīgi Hannas esamībai trūkst režisora treknā zīmuļa, kas pasvītrotu svarīgāko, jo visa pārcelšanās un ierašanās Ņujorkā līnija pat šķiet lieka. Elīna Dzelme kā skaistais Eņģelis un medmāsa Emīlija līdzinās pārpasaulīgai parādībai, bet Sieviete Dienvidu Bronksā sanākusi karikatūrai līdzīga.
Savas lomas telpā meistarīgi dzīvojas Ieva Segliņa, atveidojot no Valiuma atkarīgo un fantāziju pasaulē mītošo Hārperi, – patiešām lieliska, pat ja vietām vēl pārspīlē ar dīvainā spēlēšanu. Ļoti pārliecinoši savas lomas telpā dzīvo arī Ivars Auziņš Hārperes vīra – slēptā geja Džozefa tēlā. Viņa dvēseles kolīzijām noticu uzreiz. Salīdzinoši bālāks ir Gints Grāvelis abās savās lomās, un izskatās, ka režisors apzināti krāsojis ciet to spilgtumu, taču ieguvuma īsti nav.
Šī izrāde droši vien būs pārbaudījums Dailes teātra publikai. Tāpēc brīdinu – netērējiet laiku un naudu, ja neciešat teātrī rupjības, ja par labu humora izjūtu jūs neviens nav paslavējis un visu ar seksu saistīto uzskatāt tikai par savas guļamistabas tumsai piederīgu.
Bet tas ir labs darbs, kam iespēlējoties forma un saturs varētu saplūst kopā ciešāk, aizaudzējot kariķētā caurumus. Jautājums – kāpēc smaidām par seksuālajām minoritātēm, ebrejiem un mormoņiem – paliek. Kāpēc smaidīt par amīšiem un politikas taisītājiem, latviešiem varētu būt saprotami. Un vēl. Atceroties, kā Intars Rešetins dzied Smalltown Boy, kā aktieri dejo (horeogrāfe Elīna Lutce), kā Lauris Subatnieks defilē pa mēliun atvaira spokus, kā... Šādu «kā», ko vērts redzēt, ir daudz. Izrādes 80. gadu dzīves svinēšanas gaisotne, par spīti visam, rada ļoti vieglu, pozitīvu noskaņu, kas izgaismo pasauli priecīgās krāsās.