1.decembrī ar vērienīgu, atmiņā paliekošu koncertu Kongresu namā noslēdzās pasaules mūzikas festivāls Porta – jau 12. gadu pēc kārtas. Šobrīd var droši teikt, ka Porta ir viens no tiem festivāliem, kas kvalitatīvi izkristalizējies par spilgtu pasaules mūzikas notikumu Latvijā, kur daudzveidīgā programmā iespējams ieraudzīt katrreiz citādu dažādu tautu un valstu mūzikas kopainu – neakadēmiski kolorītu, pievilcīgu atšķirībās un izcilu izpildījumā.
Līdzās pasaules mūzikai tradicionālā izpratnē – dažādām etno un folka variācijām, tālākajam viesim Kilemam pārstāvot Madagaskaru, Portā skanēja arī autoru mūzika, festivālu atklājot ar krievu mūziķa Pjotra Naļiča muzikālā kolektīva koncertu Palladium un noslēdzot ar fascinējošu gruzīnu mūsdienu klasiķa Gijas Kančeli kino un teātra mūzikas koncertu. Kančeli un Latviju saista īpašas simpātijas, un komponista mūzika šeit skan gana bieži, tiesa, galvenokārt līdz šim skanējuši akadēmiskie opusi. Šoreiz kopā ar gruzīnu grupu The Shin izcili radošā ģitārista Zazas Miminošvili vadībā publika tika aicināta uz imagināru mielastu, neparastu izstādi, dzīrēm īsti gruzīniskā garā – skaņu gleznas fonu veidoja Liepājas Simfoniskais orķestris ar diriģentu Atvaru Lakstīgalu, iedzīvinot gan austrumu kolorītu, gan smeldzes pilnas melodijas, kuras caurstrāvo Kančeli vitalitāte un dzīves svinēšanas bauda, māksla tvert mirkli un šķietami ikdienišķās lietās saskatīt lielās patiesības. Skaņu ainavas kolorītākos momentus iezīmēja perkusionista Mamukas Gaganidzes tradicionālā dziedāšanas maniere, Zazas Miminošvili solo ģitāra, Zuraba Gagnidzes basģitāra, kā arī mūsu visnotaļ profesionālais puišu „bekvokāls” – Intars Busulis, abi „Instrumentu” puiši Jānis Šipkēvics un Kristaps Šoriņš, Jānis Ozols, Jānis Strazdiņš un Ģirts Ozoliņš, atklājot gruzīnu dziedāšanas maskulīno šarmu. Pie gruzīniem neiztikt arī bez dejas, un tā bija – Aleksandra Čumburidzes virtuozajos soļos un plastikā, kā arī pašmāju laikmetīgās dejas mākslinieku dzirkstošajos uznācienos. Šis mūzikas mielasts vienlaikus bija arī ekskurss laikā un telpā ar Kančeli daudzveidīgās skaņu valodas starpniecību, kurā savijas orientāli motīvi ar smeldzīgu sentimentu, alūzijas ar spāņu nacionālā romantisma klasiķiem un šūpojošu blūzu. Tiem, kas līdz šim pazinuši Kančeli garīgo mūziku, rekviēmu Stiksa, Dixi un simfonijas, šajā koncertā atklājās pilnīgi citāds Kančeli – sirms meistars ar mūžīgās jaunības dzirksti acīs, dzīvesgudrs alķīmiķis, kam pieredze nespēj laupīt mazliet neprātīgu eksperimentu prieku, tverot kino un teātri kā sasniedzamās alternatīvās realitātes mūsdienu steidzīgajā pasaulē.