Latviešu gleznotājs Ēriks Apaļais ir viens no visaugstāk vērtētajiem jaunās paaudzes pašmāju māksliniekiem starptautiskā apritē. Viņš ticis nominēts Vācijas jauno mākslinieku balvai ars viva 11/12, savus darbus izstādījis prestižās Eiropas galerijās, bet šobrīd atgriezies Latvijā, lai kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz 3. februārim piedāvātu savu personālizstādi Vārdi.
– Pastāstiet vairāk par jauno izstādi Vārdi un tās papildinājumu – jūsu eseju Vēlme izteikt vārdos un autobiogrāfija. Kā saistāma teksta parādīšanās mākslā un autora biogrāfija?
– Es domāju, ka vārdu izteikšana ir mūsu ikdiena. Mēs sarunājamies, mēs rīkojamies ar vārdiem. Autobiogrāfijas jēdziens kā tāds ir ļoti pretrunīgs. Piemēram, literatūrā romāns var tikt uzskatīts par autobiogrāfiju, jo autors būvē fiktīvu stāstu no personīgām atmiņām, iespaidiem, novērojumiem. Savukārt, autors, kas pretendē pastāstīt savu patieso dzīvesstāstu, nereti sapinas paštēla radīšanā, atmiņas iztrūkumos un tamlīdzīgi.
– Kāpēc jums ir svarīgi nodarboties arī ar mākslas teoriju? Vai neesat no tiem, kuri sniedz pēc iespējas plašāku interpretācijas lauku skatītājam un izvēlas klusēt?
– Domāju, ka tas ir saistīts ar mācībām Vācijā – jāstrādā precīzi ar atsaucēm, jāuzņemas atbildība par katru vārdu. Es uzskatu, ka rakstītais īpaši neierobežo uztveri skatītājam, jo triepiena iekšienē ir informācija, ko nevar aprakstīt ar vārdiem.
– Vai Latvijā māksliniekus mazāk interesē teksta un attēla attiecības?
– Es domāju, ka Latvijā ir mākslinieki, kas ar to strādā. Ja nemaldos, nesen kim? Laikmetīgās mākslas centrā bija izstāde Teksts=Attēls.
– Intervijā žurnālā Studija jūs sacījāt: «Mākslai pievērsos diezgan nejauši un sākumā aiz naivas vēlmes «izkliegt» ārā kaut ko, ko pats īsti neapzinājos.» Kādi ir šābrīža uzdevumi?
– Sākumā es gleznoju ekspresīvi, tas ir, emocionāli. Pašreiz es mēģinu emocionālo aspektu tā kā apslāpēt, remdināt. Atļaut tam būt, bet ar prāta palīdzību kritiski aplūkot tā impulsus.
– Ar ko izskaidrojamas šīs pārvērtības?
– Iespējams, tas saistīts ar pašu dzīvi. Kādā mirklī es sapratu, ka cinisms nav atbilde. Skepse un negācijas nerod nedz risinājumu, nedz piepildījumu. Ciniķis vēlas sevi pasargāt no grūtībām, bet, šķiet, no grūtībām nav jābēg, bet tās jāuzņem – jāizdzīvo.
– Kā visbiežāk rodas tēli jūsu gleznām? Tie dažbrīd ir kā izkāpuši no bērnības un sapņu pasaules.
– Šie tēli ir subjektīvi un sakņojas autobiogrāfijā. Domāju, tie ir saistīti ar kādu bērnišķu vēlmi. Man ļoti patīk gleznot sniegavīrus, grāmatas. Kad es gleznoju šos tēlus, jūtu emocionālo saikni un gleznošanas laikā šo saiti mēģinu it kā tukšot. Tādā veidā stāstījumu, ilgas, kas ir tēla iekšienē, tā kā skaldot un šķīdinot.
– Tātad no emocijām pilnībā neatsakāties. Vai šo tēlu izteikšana palīdz kaut ko sakārtot arī personīgajā dzīvē?
– Caur gleznošanu es labāk saprotu, kas ir attēls, kas ir zīme, kas ir valoda. Cilvēciskās attiecības ir zīmes, priekšstati un valoda. Daba ir valoda. Viss ir saistīts, un nereti, ja sāku gleznot citādāk, arī mana ikdiena mainās. Ja agrāk mēģināju attēlam likt klāt, burtiski iespiest tajā nozīmi, tad tagad mēģinu šo vēlmi turēt atvērtu, to izgleznot un arī ikdienā līdz ar to savādāk uztveru pasauli.
– Vai izstādoties ārvalstīs, jūtat sevi kā piederīgu Latvijai un reprezentējat šo valsti?
– Es īsti nezinu, kāda ir latviskā domāšana. Latvieši, šķiet, dzīvi uztver vairāk mitoloģiski. Rakstība kā tāda pastāv tikai, ja nemaldos, pāris simtgades. Kas ir latvietis? – tas ir kultūrvēsturisks jautājums. Domāju, tas, ka Latvija ir bijusi apspiesta, atstājis dažādas psiholoģiskas dimensijas. Kāpēc latvietis dzied? Tāpēc, ka bija apspiests un nespēja sevi izpaust. Deja un dziesma mājās, privātā telpā, ļauj izdzīvot, izpausties. Arī gadalaiku maiņa ietekmē cilvēku. Ziemas ir garas, daudz tumsas, jāsēž mājās – vismaz senāk, jo ārā jau tumsā neiesi. Atrašanās telpās rada apceri, sapņošanu.
Man ļoti patīk Latvijas daba, Kurzemes jūrmala, jo sevišķi Ziemeļkurzemē… Vasarās varu dienām ilgi klīst pa kāpām, peldēties, lasīt kādu grāmatu. Šķiet, ka daba man ir svarīga. Latvietim ir tāda īpaša lēnā laika izjūta.
– Paskaidrojiet šo izjūtu.
– Šo laika izjūtu, manuprāt, rada sociālais, ģeogrāfiskais aspekts. Tas laika kods ir ierakstīts un kaut kādā veidā pašreiz transformējas. Piemēram, pirms dažiem gadiem biju kādā pilsētiņā Bulgārijā, un mani pārsteidza, cik relaksēti un lēni cilvēki pārvietojas. To var izskaidrot ar mazpilsētas sindromu, bet, šķiet, ka postpadomju valstīm nemaz nav tik viegli pārorientēties uz ātro kapitālismu. Dabas spēcīgā klātbūtne ietekmē laika uztveri.
– Jūs esat rakstījis par iekšējo laiku Andreja Tarkovska filmās un Augustīna darbā Atzīšanās. Kāds ir šis laiks jūsu gleznās?
– Manās gleznās iekšējais laiks ir stiepts, tāda kā laika nobīde. Iekšējais laiks vienmēr ir klusāks, lēnāks vai, pareizāk sakot, ieejot sevī, laika izjūta it kā pazūd. Tas, ka latvietis vēsturiski bijis spiests vērsties uz iekšu, jo uz ārpusi vērsties neļāva, iespējams, ir radījis noteiktu laika uztveri. Domāju, ka mitoloģiskā pasaules uztvere – tāda, kur indivīds dzīvo roku rokā ar dabu, un domā, ka es un koks ir nešķirti, arī ir izskaidrojums... Bet tā jau ir romantisma ideja, un šī ideja nav risinājums, jo cilvēks nevar atgriezties pie dabas, bībeliski runājot, cilvēks ir izraidīts no paradīzes. Cilvēks sevi ieraudzīja no malas, un šis cita cilvēka skatiens ir ievedis pretrunās.
Runājot par laiku, domāju, ka ir mākslinieki, kas ar to daudz vairāk un interesantāk strādā. Mani primāri interesē, kas ir zīme, – vārds, simbols; kā šīs zīmes ir gan autobiogrāfiski, gan civilizācijas gaitā uzlādētas ar noteiktām nozīmēm. Mani interesē, kas ir pirms vārda. Un atbilde ir sajūtama tikai īsā abstraktā uzplaiksnījuma līmenī. Ar valodu mēs mēģinām aprakstīt, kas ir kas, bet esam tik ļoti ierobežoti.
– Kā ir iespējams nonākt līdz ārpusvalodiskajam līmenim? Gleznošana jau arī ir darbošanās ar iepriekšnoteiktiem tēliem.
– Pie tā var nonākt vizualizējot, ka zīme ir konstrukcija. Vārds ir arhitektoniska konstrukcija. Attēls ir attēlojamība. Ja es vēlos attēlot to, cik ļoti es vēlos gleznot sniegavīru, tad iespējams šo sniegavīra zīmi konstruēt ar apziņu, ka tā ir konstruējama. Vienu bumbu modulē ar triepienu, otru ar uzspiedienu un trešo, ievelkot ar lineālu. Ir viens vārds – sniegavīrs, bet, izrunāts dažādās intonācijās. Katrai abstrahētai bumbai piemīt sava intonācija, un gleznojot es nedomāju, ka gleznoju sniegavīru, bet, ieklājot balto krāsu, domāju par pašu attēlojamību, un triepienā tad ir jāatbalsojas tam, ko saucu pirms vārda, pirms nozīmes. Tādējādi, tukšojot semantisko slogu un pildot ar jaunu, tādu kā sastapšanos ar abstrakto reālo. Kā raksta Žaks Lakāns – runāšana, kad vārdiem nav nozīmes, ir kā mainīšanās ar tukšām monētām.
Svarīgi, lai jaunā nozīme ir pildīta ir ticību, jo citādāk vispār nav iespējams runāt, ja pieņem, ka valoda ir subjektīva. Sastopoties ar subjektivitāti, iespējams tajā mirklī noenkurot šo pārliecību, ticību. Tam nav nekāda sakara ar vārda nozīmi, bet sastapšanos viņpus nozīmes.
– Ko jums dod gleznošanai veltītais laiks, pats process?
– Laiks glezniecībā vienmēr ir citāts, jo ir šī fiziskā laika klātbūtne, kuras nav, piemēram, fotogrāfijā. Gleznojot es parasti aizmirstu par laiku. Varu gleznot astoņas stundas un nejūtu, cik laika ir pagājis. Ir koncentrēšanās, vēlāk nogurums, bet laiks it kā pazūd. Šis laiks parasti ļauj atslēgties no ikdienas ,un šajā nobīdē abstraktā veidā atrisinās kāda pretruna. Piemēram, uzliekot kādu triepienu uz audekla, es nevaru sev pateikt, ka tagad tieši šādi es vēlos to izrunāt. Īstā, patiesā izruna notiek kādā spraugā, kad izdaru kādu noteiktu lēmumu un tajā mirklī zinu, ka tā ir adekvāta.
– Jūs esat viens no starptautiski visaugstāk novērtētākajiem jaunās paaudzes māksliniekiem no Latvijas. Kā jums pašam šķiet, kas ir šo panākumu pamatā?
– Neērti runāt par saviem panākumiem (smaida).
– Ko panākumi nozīmē jums pašam?
– Ikviens cilvēks vēlas, lai viņu pieņem un dod apstiprinājumu, ka viņš ir kā vērts.
Ēriks APAĻAIS
- Dzimis 1981. gadā
- Maģistra grāds mākslā, Vizuālās mākslas augstskola Hamburgā (profesors Andreass Slominski)
- Piedalījies starptautiskās un grupu izstādēs kopš 2008. gada
- Jaunākās personālizstādes: Art Cologne, New Positions, Ķelnē, Vācijā (2012); Confessions, Galerie Vera Munro, Hamburgā, Vācijā (2011); Stingrāko Bērzu meklējot, galerija Alma, Rīgā, Latvijā (2008)
- Ieguvis Karla H. Dices balvu par labāko gada diplomdarbu Vizuālās mākslas augstskolā Hamburgā (2011) un DAAD (Vācu akadēmiskās apmaiņas dienests)