Toskas atjaunojums – cienīga solistu paaudžu maiņa

 

Decembrī ar atjaunojuma pirmizrādēm uz LNO skatuves atgriezās ilgi nedzirdēta repertuāra izrāde – Džakomo Pučīni Toska Maskavas Helikona operas režisora Dmitrija Bertmana režijā, kurš pirms astoņiem gadiem operas skatītājiem Rīgā piedāvāja jaunu, diezgan radikālu šīs hrestomātiskās operas interpretāciju.

Proti, salīdzinot ar oriģināllibretu, tika mainīti tēlu raksturi, tādējādi palielinot psiholoģisko spriedzi – tradicionālais antivaronis un nelietis ieguvis jaunu pagātnes stāstu ārpus libreta robežām – viņš ir ne tikai nežēlīgais slepenpolicijas priekšnieks, bet arī Florijas Toskas pamestais iemīļotais, ko dziedātāja iemainījusi pret bohēmiski vieglprātīgo mākslinieku Kavaradosi. Līdz ar to operas dramatiskā kulminācija – Skarpijas slepkavība ar Toskas maigajām rokām – iegūst pavisam citu saturu un Toskas sajukšanai prātā (līdzīgi kā Doniceti Lučia di Lammermoor) pirms pašnāvības ir loģisks skaidrojums. Skatītājiem par šādām režisora manipulācijām viedokļi gan dalās, taču kopējais operas melodramatisms nav zaudēts, un kopumā tā joprojām ir viena no skaistākajām Pučīni operām, par kuras partitūras gleznieciskumu šoreiz rūpējās diriģents Modests Pitrens.

Toskas atjaunojums iezīmēja būtisku mirkli Latvijas opermākslā, proti, apliecināja cienīgu paaudžu maiņu dramatiskajā operrepertuārā. Pirmkārt, prieks par jauno dramatisko soprānu Lieni Kinču, kura šajā izrādē tikusi galā ar lielu izaicinājumu ne vien vokāli, bet īpaši – aktieriski, režisora uzdevumā panākot gan ticamu kaismīgās, greizsirdīgās un mīlošās Toskas vitālo temperamentu, gan pārdzīvojumu un prāta aptumšošanās iznīcinātas būtnes trauslumu. Vokālā partija lieliski piestāv Lienes Kinčas balss iespējām, dramatiskajam spēkam un tembrālajām krāsām, atļaujot neforsēt, bet brīvi un profesionāli izspēlēties gan ārijās, gan rečitatīvos. Īpaši spoži izskanēja Toskas slavenākā ārija Vissi d’arte 9. decembra izrādē. Otrkārt, šķiet, mūsu teātrī beidzot atkal ir cerības uz vadošu tenoru. Sekojot līdzi Andra Ludviga panākumiem pēdējos gados, jāatzīmē būtiski kvalitatīvi lēcieni, iestudējot Nemorīno (Mīlas dzēriens), Pinkertona (M-me Butterfly), dona Otavio (Dons Žuans) un dona Hosē (Karmena) lomas. Protams, vēl pāragri pārlieku saslavēt dziedātāja sniegumu tieši Kavaradosi lomā, tomēr ar šo vokāli nebūt ne vienkāršo partiju, kuras neatņemama sastāvdaļa ir atbildības diktētā psiholoģiskā spriedze vienā no pasaules populārākajām tenoru ārijām E lucevan le stelle no Toskas 3. cēliena, viņš ticis galā godam. Tembrs ieguvis dramatisku šarmu, ārijās balss skan līdzeni un spēcīgi, emocijas ir tēlam atbilstošas, rečitatīvos mazliet jāpiedomā pie artikulācijas, bet kopumā, izprotot lomas slodzi, jaunais dziedātājs uzrāda patiešām daudzsološu potenciālu, kas nav mazsvarīgi, ņemot vērā ilgstošo spēcīgu tenoru deficītu pašmāju solistu rindās.

7. decembra pirmizrādē līdzās abiem jaunajiem solistiem skatuves partneris bija pieredzējušais baritons Samsons Izjumovs, kura rafinētais, ambivalentais Skarpija bija milzīgas skatuviskās pieredzes paraugs, izcils tēla atveidojums bez liekām ārišķībām (tiesa, vairāk gan tradicionālā Skarpijas tēla interpretācijas garā, neuzsverot jaunradīto lirisko līniju attiecībās ar Tosku). Pretēji tam otrā sastāva Kavaradosi – gruzīnam Georgam Onjāni – pieredze acīmredzot ne visai palīdz iedziļināties muzikālās niansēs, jo primāra ir savas personības un balss iespēju uzsvēršana. Skarpijas lomā paaudžu maiņu 9. decembra izrādē iezīmēja Jānis Apeinis, kuru pašlaik pamatoti varam dēvēt par LNO vadošo jaunās paaudzes baritonu. Viņš šķiet elastīgāk pieņēmis jauno uzstādījumu, un viņa Skarpijā vairāk redzam cilvēcisku vājumu, šaubas, izvērtējot iespēju tikt vaļā no sāncenša Kavaradosi, izmantojot «dienesta stāvokli», bet vienlaikus apzinoties, ka Tosku tā atgūt neizdosies. Arī vokālās partijas interpretācijā ir vairāk kontrastu starp skarbām un liriskām noskaņām, kas, visticamāk, noslīpēsies pēc vairākām nodziedātām izrādēm. Ļoti stabils šajā izrādē arī otrais plāns – basi Viesturs Vītols un Romāns Poļisadovs konsula Andželoti tēlā, Krišjānis Norvelis un Armands Siliņš Sakristāna lomā, Nauris Puntulis un Guntars Ruņģis Skarpijas pakalpiņa Spoletas lomā, Kārlis Saržants un Juris Ādamsons Šarones un Rihards Mačanovskis cietumsarga tēlos. Būtisku kvalitatīvu akcentu izrādes atjaunojumam piešķir Kristīnes Pasternakas eleganto tērpu (īpaši mēteļu) līnijas un videomākslinieces Katrīnas Neiburgas pienesums scenogrāfijā – simboliski jutekliskā altārglezna un jo īpaši plīstošā stikla projekcija, kas nepārprotami artikulē Toskas izlēkšanu pa logu, ko sākotnējā uzvedumā, vienkārši nodziestot gaismai, bija grūti nolasīt.

 

Abonē