Mitrohins: Pasē 65, uz skatuves 50
Jau pavisam drīz, 25. septembrī, VEF Kultūras pilī ar koncertu uz skatuves pavadīto pusgadsimta jubileju atzīmēs Vjačeslavs Mitrohins – savulaik par ģitārmūzikas bandītu godātais muzikants, komponists, aranžētājs, producents un izpildītājs.
Bāzēsies uz blūziem
Janvārī ģitārvirtuozs Vjačeslavs Mitrohins nosvinēja savu 65. dzimšanas dienu, un tā nu sanācis, ka šogad viņam atzīmējama vēl kāda jubileja - 50 gadu uz skatuves.
Par atskaites punktu mūziķis ņem paša dibinātās grupas Stroncijs-70 darbības sākumposmu: «Tā tika izveidota jau 1968. gadā, bet tolaik vēl kā vokāli instrumentālais ansamblis bez nosaukuma.» 70. gadu sākumā mūziķiem piedāvāja strādāt oficiāli Liepājas koncertu apvienībā, un tā tika pie nosaukuma Stroncijs-70. Interesanti, ka basģitārists Jurijs Širokovs vēl no tiem laikiem spēlē kopā ar Mitrohinu - protams, ka viņš būs uz skatuves arī otrdienas koncertā. Vēl - ģitāristi Aivars Hermanis un lietuvietis Virgīlijs Jutass no grupas Blues Makers, dziedās Diāna Pīrāgs, savukārt pie bungām būs Igors Jekimovs, kurš spēlējis Laimas Vaikules pavadošajā sastāvā, - viņš turpmāk būs Vjačeslava grupas pastāvīgais dalībnieks, kā arī Ainis Zavackis.
Koncerta repertuārs balstīts uz pirms pusotra gada tautās palaistās programmas Latviešu blūzi, kurā ietvertas Raimonda Paula, Zigmara Liepiņa, Imanta Kalniņa, Mārtiņa Brauna, Ulda Stabulnieka, Aivara Hermaņa un paša gaviļnieka dziesmu versijas blūza stilā. Otrs šīs programmas stūrakmens - Vjačeslava izpildītais kaverversiju zelta fonds. «Šajā sadaļā mēs vairāk spēlēsim bītlus, taču nevis oriģinālajās, bet blūza versijās. Skatīsimies pēc situācijas - varbūt nospēlēsim kaut ko no Garija Mūra, varbūt arī Deep Purple leģendāro Smoke On The Water, bet svinga stilā, tāpat noteikti nospēlēsim kaut ko no Creedence Clearwater Revival." Lai programmu no kaut kā veidotu, ir jābūt kādam pamatam, un tie šoreiz būs latviešu blūzi. «Protams, skanēs arī tādas dziesmas, no kurām esam šo pamatu paņēmuši, jo latviešu blūzu kā tādu jau nemaz nav - tā ir, tā teikt, afroamerikāņu tautas mūzika. Kādreiz viņi teica - ja klājas slikti, jāspēlē blūzs, paņēma ģitārīti un sāka kaut ko strinkšķināt. Taču nevajadzētu domāt, ka tajā ir tikai trīs akordi - tā nav! Jebkura mūzika prasa zināšanas par to un gribēšanu kaut ko tajā pasākt.» Latviešu blūzu programma vēl tā pa īstam kaujas apstākļos nav aprobēta. «Dailes teātrī nospēlējām vienu koncertu - tas aizgāja ļoti labi, otrs bija mazliet sliktāk apmeklēts, bet pēc tam bija pārtraukums. Šovasar ar šo programmu uzspēlējām Vecāķos, pēc tam nospēlējām dažos pilsētas svētkos. Skatījāmies klausītāju reakciju: iesākumā viņi bija pat mazliet šokēti, jo skan jau diezgan firmīgi, bet pēc pirmajiem trīs gabaliem - eu, bet spēlē taču mūsējie! Un aizgāja! Bauskā mūs pat negribēja no skatuves laist nost, mēģinājām nosēdināt emocijas uz lēnākiem gabaliem utt., bet vienalga prasīja spēlēt vēl un vēl,» palepojas Mitrohins. Pēc koncerta Rīgā paredzētas uzstāšanās Alūksnē (27. oktobrī), Jelgavā (31. oktobrī) un Krustpilī (10. novembrī), un, ja būs liela klausītāju interese, varbūt vēl kaut kur. Piemēram, Liepājā, jo tieši tur taču sākās Mitrohina ilgais ceļš uz skatuves.
Iesāka ar vijoli
Pēc muzikālās izglītības Vjačeslavs ir vijolnieks - absolvējis Liepājas mūzikas skolu. «Kaut kā man tā interese par vijoli ātri pazuda. 1966. gadā fāters man par trīs rubļiem nopirka ģitāru - kādu nu varēja nopirkt padomju veikalā, tādu varēja, bet bija tīri laba ģitāra, nekāda vaina! Sāku spēlēt, pēc tam nopirku jau labāku ģitāru, un tā nu tā lieta aizgāja, turklāt diezgan ātri - spēlēt piedāvāja [Raimonds] Pauls, tiku Modo...» stāsta Mitrohins, it kā pie piedāvājuma tikt spēlēt Maestro ansamblī būtu tikpat viegli, kā ar pirkstiem pāri stīgām pārbraukt… «Nu, labi, labi, kaut ko jau mācēju, es diezgan pamatīgi trenējos [spēlēt ģitāru],» smejas mūziķis. «Bet kā Pauls mācēja atrast grupai cilvēkus! Mēs visi četri bijām pilnīgi atšķirīgi - [Zigmars] Liepiņš, [Boriss] Bannihs, [Vladimirs] Boldirevs un es - gan pēc raksturiem, gan pēc visa pārējā. Ja mūs četrus ieraudzītu uz ielas, nekad neviens nepateiktu, ka šie cilvēki strādā vienā kolektīvā! Bet, tiklīdz nonācām uz skatuves, tā viss bija kārtībā. Šāda četrotne kā Modo laikos varēja novākties tikai reizi simts gados!»
Viņam gan laikam vienmēr veicies ar kolēģiem. «Arī Liepājā veicās - bija Širokovs, bija puslīdz normāls bundzinieks, un mums bija rezultāti, kamēr mani 1972. gadā nesavāca krievos. Pēc tam mainījās sastāvs, un vairs nekas nesanāca - viņi noturējās knapi gadu,» atminas ģitārists, kurš dienesta padomju armijā laikā arī varējis spēlēt - Dobeles ansamblī ar nosaukumu Sprīdītis. «Arī tur bija ļoti labi muzikanti, turklāt man dažkārt pat radās iespēja braukāt uz koncertiem pie Paula. Mums bija ļoti labs kombats jeb bataljona komandieris - latvietis, bet uzvārdā Odnakišs, vārdā Eduards. Armijas cilvēks, taču ļoti mīlēja mūziku. Sadabūja mums aparatūru, ļāva spēlēt,» ar pateicību atceras Mitrohins. Pašlaik viņš bieži spēlē gan klubos, gan vasaras kafejnīcās, gan cita veida iestādēs. «Mēs, mūziķi, strādājam. Nav jākautrējas strādāt klubos vai restorānos, lai gan klubs lielākoties ir tikai nosaukums - tā ir vieta, uz kurieni cilvēki atnāk iedzert un atpūsties, tātad krogs! Viņi to dara, bet tu viņiem spēlē, un tas nav nekas slikts. Arī pasaulē lielās grupas, kas spēlē tikai arēnās un stadionos, var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem - lielākā daļa vai nu spēlējusi klubos, vai arī to ik pa laikam dara joprojām. Un tas ir pilnīgi normāli! Ja visu laiku spēlē, esi apritē, cilvēki tevi ievēro un nāk arī uz citiem koncertiem,» skaidro ģitārists. «Protams, koncerts ir koncerts - tādā ir pavisam cita spēlēšana, bet man patīk spēlēt arī klubos! Savulaik bija tiešām labi klubi, uz kuriem publika nāca kā uz koncertiem, diemžēl liela daļa no tiem ir aizvērušies. Taču arī tagad Rīgas centrā ir vairākas vietas, kurās var normāli uzspēlēt - pat kopā ar dzīvo grupu. Vietējā publika uz tiem gan diemžēl nāk retāk, jo šādos klubos pasēdēt nav lēti, lielākoties nāk ārzemnieki.»
Savs jaunības eliksīrs
Neskatoties uz pasē fiksēto gadu skaitu, Vjačeslavs ir mūsu laikmeta cilvēks, kurš labi saprotas ar jaunākajām tehnoloģijām un sociālajiem tīkliem, perfekti orientējas šā brīža šovindustrijas prasībās utt. Viņam ir arī savs jaunības eliksīrs - sešus gadus vecā meita Alisa. «Bērni tolaik un tagad atšķiras, piemēram, viņai jau ir savs iPad, kas vajadzīgs skolā,» smaida ģitārists. 3. septembrī, kas šogad bija pasludināts par 1. septembri, viņš atkal piedzīvojis to brīdi, kāds pārņem katra pirmklasnieka vecākus - Alisa uzsāka skolas gaitas. «Viņa jau trešo gadu iet privātskolā Innova. Protams, tas nav lēti, bet, kamēr varēsim, tikmēr maksāsim. Šajā skolā mīl šādus bērnus, kas ir atšķirīgāki - viņa nav nepaklausīga, bet tāda pati kā es - ņespokoinaja (kustīga, nemierīga - tulk.), ļoti aktīva. Šādi bērni ir atvērtāki, Alisa dažkārt pat varbūt pārāk. Bet labāk tā, nekā būt noslēgtam sevī,» skaidro Mitrohins. «Jā, viņa piedod manai dzīvei garšu - zini, kam dzīvot. Tas virza manu dzīvi uz priekšu.»
Vjačeslavs gan vienmēr bijis kustībā uz priekšu un nekad nav sūdzējies par dzīvi. «Es nekad nedomāju, kas bija vakar vai aizvakar,» viņš piekrīt. «Citkārt nākas strīdēties ar tādiem, kas saka, ka Padomju Savienībā dzīvot bija labāk. Jā, savulaik sērkociņu kastīte maksāja vienu kapeiku, tagad - divus centus, vai, dieniņās, cik dārgi! Tā ir dzīvošana vakardienā. Cilvēki, dzīvojiet taču šodienā un rītdienā! Man nav pretenziju arī pret vecajiem laikiem, bet zini, kāpēc? Tāpēc, ka tad bija jaunība, bet jaunībā visiem viss ir labi!»
Vjačeslavs Mitrohins
Dzimis 1953. gada 27. janvārī Liepājā Ģitārists, komponists, aranžētājs, producents
Absolvējis Liepājas mūzikas vidusskolas vijoles klasi (1972)
Liepājas rokgrupas Stroncijs-70 dibinātājs (1970-1972). Kopā ar grupu piedalījās festivālā Liepājas dzintars ’71 un ’72, pēdējā no kuriem atzīts par labāko soloģitāristu
Dienesta armijā laikā spēlējis Dobeles ansamblī Sprīdītis
Muzikālā karjera. No 1974. līdz 1978. gadam spēlējis Raimonda Paula izveidotajā ansamblī Modo. Pēc aiziešanas no tā sekoja darbs Latvijas Radio un TV vieglās un estrādes mūzikas orķestrī. 80. gadu vidū izveidojis grupu ARS, bet 1994. gadā nodibinājis joprojām aktīvo grupu Mitrokhin’s Master Band.
1996. gadā izveidojis savu ierakstu studiju MMBand Studio, kur darbojas kā producents un aranžētājs, nepametot novārtā kompozīciju
Diskogrāfija: Blūzs pusnaktī (1996), Manas ģitāras (1996), Summertime (2002), Change Yourself And The World Will Change With You (2015), Latviešu blūzi (2017). Piedalījies arī daudzu kolēģu albumu tapšanā, tostarp Ievas Akurateres albumā Plīvošana ar pilsētu, Imanta Kalniņa filmas Pūt, vējiņi! mūzikas ierakstā u.c.