Motorollerizētā Binnija
Ja pa ielu garām pabrauc blonda meitene ar motociklu vai motorolleru, diezgan droši, ka lielākā daļa vismaz stiprā dzimuma pārstāvju atskatīsies. Iespējams, ka braucēja būs Binnija Ārberga, LNT Brokastu vadītāja.
Par frizūru nesatraucas
Nu jau piecus gadus Binnija Ārberga sevi var saukt par dzeltena motorollera Vespa īpašnieci. «Man bija ļoti ilgs sagatavošanās process, jo esmu cilvēks, kurš ļoti ietekmējas no apkārtējiem, protams, no tādiem, kuri kaut kādā ziņā ir mani guru. Un visi kā viens teica – Binnij, nepērc, tu nositīsies, tas ir ļoti nedroši un vispār pilnīgs ārprāts, jo visi brauc kā traki! Es to varu pilnībā atspēkot, jo tā tas nebūt nav. Nezinu par močiem, tā ir cita republika, bet vismaz mani autobraucēji laiž braukt: kad mēģinu izspraukties joslām pa vidiņu, mašīnas pašķiras. Ar braukšanas kultūru pie mums nav nemaz tik slikti!» smaida Binnija. Motorollers pirkts jau lietots. «Es to pirku jau ar iestrādātu enerģiju – mana drauga brālis gribēja pirkt jaudīgāku braucamo un nopirka Vespa 200 – šī ir 50, kas nozīmē, ka viņa motorollers jau iet kā mocis. Es no viņa pārpirku šo Vespu. Esmu dzirdējusi, ka šie motorolleri var būt teju mūžīgi, ja vien tos uztur formā. Tāpat kā auto, arī motorolleriem ir standarta versija, piemēram, ar melniem spoguļiem, bet es nopirku spīdīgus. Atsevišķi nopirku vējstiklu – tā ir ļoti, ļoti laba lieta! Ja vējstikla nav, tad, lietum sākoties, visa seja ir dubļos, šķiež arī no priekšā braucošajām mašīnām.»
Ķivere galvā, vējš un varbūt pat lietus sejā, dubļi – bet sievietēm taču vienmēr gribas izskatīties perfektām, it īpaši tad, ja viņas redzamas TV un/vai ir skaistumkopšanas salona īpašnieces! «Es esmu kā tāds pašpuika, tikai šobrīd esmu tāda sakrāsota, jo mums tikko bija LNT Brokastu raidījums, bet citkārt es par savu izskatu baigi neiespringstu. Ja nebūtu vējstikla, tad drīzāk man būtu bail no akmeņiem vai šķembām, ko varētu dabūt sejā, bet ne jau no tā, ka man būs izspūruši mati,» šādas pārdomas noraida Binnija.
Ar moci – bīstami, riteņus – zog
Interesanti, ka Binnijai ir gan divritenis, gan motocikls, gan arī mašīna. «Ar mašīnu Rīgā noteikti ir daudz sarežģītāk nekā ar rolleri, savukārt mocis tomēr ir garajiem gabaliem, es gan ar to braucu ļoti reti. Manam draugam ir motocikls, tāpēc arī es ar to iemācījos braukt – man bija antropoloģiskā izpēte, kas tāds šajā procesā ir. Un jāatzīst, ka ir traki. Ja brauc patiešām nopietni, tad tā ir balansēšana uz žiletes asmens. Pēc statistikas, daudzi [motociklisti] iet bojā vai sabojā kādu savu ķermeņa daļu. Zinot savu raksturu, es labāk tomēr izvēlos lēnāku braukšanu,» saka Binnija. «Savukārt ar riteni bija tā, ka ilgus gadus ar to vasarās braucu – dzīvoju Krišjāņa Valdemāra ielā, bet mans salons ir Dzirnavu ielā, ideāli! Taču ar motorollerīti braukt var ātrāk, turklāt ritenim ir viena liela šmuce – tos šausmīgi zog! Atceros, ka reiz Renārs Kaupers stāstīja, ka viņam ir nozagti divpadsmit velosipēdi. Divpadsmit! Prātam neaptverams skaitlis!
Protams, motorollerus arī zog, tomēr to izdarīt ir nesalīdzināmi grūtāk. Ar motorolleru visur var izbraukāt – vismaz Rīgas robežās noteikti. Ziemā gan tas stāv garāžā. Šajā gadalaikā sanāk pārvietoties vai nu ar mašīnu, vai kājām.»
Braukšanai motorollers ir diezgan ekonomisks. «Pilna tvertne degvielas maksā piecus eiro, bet ar pilnu tvertni es varu aizbraukt līdz Piņķiem un atpakaļ, kā arī vēl līdz Bajāriem un atpakaļ. Ļoti ekonomiski! Un vēl – par stāvvietu nav jāmaksā, turklāt braucamo var novietot jebkur. Ātrums – 50 km/h, pilsētai pilnīgi pietiekami,» priecājas Binnija. Tiesa, Vespas ir padārgas. «Tas ir tāpat kā Harley Davidson vai Macintosh, tā ir prestiža lieta. Tā nekādā gadījumā nav zīmēšanās, vismaz man ne, man vienkārši ļoti patīk Vespas dizains,» skaidro Binnija. Gluži tāpat kā rokeriem ar hārlejiem, arī Vespu īpašniekiem ir sava brālība. «Mēs sasveicināmies pretimbraucot! Čoperisti savā starpā sasveicinās, baikeri arī, mēs arī. Bet tikai vespisti! Nē, citi [motorolleru braucēji] nav zemāka šķirne, bet mēs... Skat, es saku «mēs», it kā tiešām būtu no vienas brālības... Bet tas ir baigi forši!» smejas Binnija. Pavasarī Vespas pulcējas uz sezonas atklāšanas braucienu. «Tas saucas Vespas spiets, jo vespa itāliski nozīmē lapseni, tāpēc mēs spietojam. Es šogad biju nozvērējusies piedalīties, taču palaidu garām šo pasākumu. Es pat biju ielaikojusies sociālajā tīklā Facebook esošajā Vespas brālībā, taču man vienalga kaut kā tas pagāja garām. Nekas, nākamgad!»
Drāma ar suni
Kā Binnijai ar tehnisku jautājumu risināšanu? «Ja kaut kas nav kārtībā, to var dzirdēt pēc skaņas – tad labāk rolleri aizvest [uz servisu] ātrāk un šo kaiti neielaist. Motociklisti man ir teikuši, ka Vespai ir tik vienkārša uzbūve, ka pats to var salabot, ko gan es, protams, neuzņemšos darīt,» viņa atzīst. «Pilnīgi aiz brīva prāta varu pareklamēt: ir tāda Vespas garāža, tur strādā Ingmārs, kurš ir vienkārši fantastisks uzņēmējs – es viņam varu pat vēlu vakarā uzrakstīt īsziņu, ka kaut kas noticis, un viņš atbrauks pat [motorolleram] pakaļ!» Bieži gan tāda vajadzība neuznākot, jo Binnija labi rūpējas par savu motorolleru. «Iestājoties aukstam laikam, rudenī Vespa tiek nolikta garāžā, kur tā stāv visu ziemu, bet pavasarī tā jāved uz tehnisko apkopi. Jānomaina mazais eļļas toverītis, un katru pavasari jāliek jauns akumulators, lai būtu droši, ka kādreiz nepaliec kaut kur mežā.»
Pats nepatīkamākais piedzīvojums bijis kritiens. «Esmu vienreiz – paldies dievam, ka tikai vienreiz! – kritusi. Vedu pasažieri – tā bija mana kolēģe, friziere, kurai rokas ir darbarīks. Es braucu diezgan paātri, cik nu vispār paātri ar šo agregātu var braukt, un uz grantēta ceļa priekšā izskrēja suns. Es neko vairs nevarēju izdarīt! Kolēģe pārlidoja man pāri un guļ grāvī! Es domāju – viss, beigta, lauzusi sprandu vai ko citu, tajās sekundēs man visa dzīve izskrēja galvai cauri!» atminoties šo notikumu, tagad jau var pasmieties Binnija. «Man bija šorti, kājas bija asinīs, arī rokas bija plikas, tās arī bija asiņainas. Cimdi mani kaut daļēji paglāba. Es saucu: «Dina, Dina!» Viņa atsaucas. Pakustini, lūdzu, rokas un kājas! Par laimi, nekas nebija, tikai nobrāzumi. Vai, tas bija traki! Kas sunim? Luncinādams asti aizskrēja!»
TV jau iejutusies
Jau astoņus gadus Binnija Ārberga ir skaistumkopšanas salona BB Binnija īpašniece, tagad arī viena no raidījuma LNT Brokastis vadītājām – kļūt par to piedāvāts pēc veiksmīgās darbības šova Precamies!?! stūrētāju komandā, brokastis tiek vadītas jau no pašiem raidījuma pirmsākumiem, 2014. gada janvāra. «Agrā celšanās mani nesatrauc, jo es rēķinos ar to, ka sestdienu un svētdienu rītos astoņos no rīta jau jābūt televīzijā. Ja arī kaut kur dodos ballēties, tad daru to piesardzīgi. Man taču no rīta ir jābūt ar asu prātu, nevaru kaut ko vienkārši nomuļļāt,» skaidro Binnija. Brokastis ievērojami atšķiras no šova, jo tas tomēr ir arī ziņu raidījums. «Sākums bija ārkārtīgi grūts, jo tā ir tiešraide – šovā varēja pārteikties, un to pēc tam pārmontēja vai neveiklās vietas vispār izgrieza, te tas nav iespējams. Ir pagājis vairāk par gadu, un tikai tagad varu teikt, ka nu jau man iet raitāk. Par to milzīgs paldies manam pāriniekam Mārim Grigalim un raidījuma producentei Ilvai [Evertei], kuri mani izskoloja šajā tiešraides nozarē. Ir ne tikai precīzi jānolasa ziņa, nekļūdoties vārdos un uzvārdos, bet arī jāsaprot, par ko vispār runā. Esmu piefiksējusi, ka Latvijā un arī pasaulē bieži vien intervētājs nav iedziļinājies, kas par cilvēku sēž viņa priekšā, un uzdod tikai kāda cita iepriekš uz lapiņas priekšā sarakstītus jautājumus. Piemēram, nesen mums raidījumā viesojās Intars Busulis – par viņu man iepriekš nav nekas jālasa, jo mēs viņu zinām, taču nāk arī tādi cilvēki, kuri ir mazāk pazīstami. Es vienmēr ļoti gatavojos šādai sarunai, lai netiktu uzdoti tikai trīs jautājumi, bet pārējā intervija būtu par to, ko viņš ēd brokastīs un tamlīdzīgi. Ir svarīgi, lai to būtu interesanti skatīties.».