Ja valdošo attieksme pret latviešu dziesmu un deju svētkiem turpinās būt tāda, kāda tā ir patlaban, baidos, ka pēc 150 gadiem (un pat tuvākā laika periodā) šo svētku vairs nebūs, – tā uzskata Rīgas Doma zēnu kora diriģents un mākslinieciskais vadītājs, dziesmu svētku virsdiriģents Mārtiņš Klišāns. Cilvēks, kurš uzrunāja kultūras ministri Agnesi Loginu, uzdodot tiešus jautājumus par koru un deju kopu vadītāju algu iekļaušanu budžeta prioritātēs. “Gaismas pils” nodziedāšana pēc ministres izvairīgās atbildes bija kā svaiga gaisa malks tveicīgas tukšvārdības tuksnesī.
Pēc dziesmu un deju svētku izvērtēšanas konferences "Tradīcija. Līdzdarbība. Turpinājums" jūs uzrunājāt kultūras ministri Agnesi Loginu (PRO), uzdodot jautājumu par koru un deju kopu vadītāju atalgojumu. Jūs jautājāt: vai aizstāvēsiet mūs? Vai Kultūras ministrija ir iekļāvusi algas kā prioritāti nākamajā budžetā? Viņa atbildēja, ka “šī ir tāda interesanta situācija” un “mēs par šo turpinām tikties un runāt”. Mirkli vēlāk: “Es ceru, ka mēs tiekamies arī ar jums.” Tikāties?
Nē. Es nebiju aicināts uz šo sanāksmi. Biju uz dažām iepriekšējām Nacionālās kultūras padomes sēdēm, kur šie jautājumi te parādījās prioritātēs, te nozuda no tām. Beigās nozuda pavisam.
Atalgojuma situācija visā Latvijā nav vienāda. Valsts dotācija ir tā skaistā summa: 39 eiro mēnesī par viena kolektīva vadīšanu. Plus vēl kaut ko piemaksā pašvaldība. Virsdiriģente Agita Rimševiča no Jēkabpils atveda mums parādīt vienu algas lapiņu - kādas kordiriģentes alga ir 177 eiro mēnesī. Tas nav pat pabalsts.
Nelaime ir tā, ka mūsu balsi nesadzird. Kad ir svētki, visiem patīk, visi jūtas skaisti un labi, bet koru un deju kopu vadītājiem starp svētkiem ir jāstrādā, taču to visi aizmirst… Viss tiek darīts kā ugunsgrēkā. Ko iesākt? Raut stopkrānu vai izsludināt avārijas situācija? Vai tiešām par finansiālo situācija nav iespējams domāt laikus, loģiski un mērķtiecīgi? Bet pagaidām vienīgais veids, kā piesaistīt uzmanību mūsu problēmā, ir - organizēt kādu “trādirīdi”. Taču pagaidām neviens nevēlas atcerēties tos cilvēkus, kuri gadiem dara savu darbu faktiski bez atlīdzības. Netaisnības sajūta!
Tas jau nav tik vienkārši: tu pirms mēģinājuma pacel rokas, pēc mēģinājuma tās nolaid un brauc mājās. Tas ir darbs, par ko tev jādomā arī mājās - varbūt pat vēl vairāk nekā mēģinājumā. Jo pašdarbības vide laukos ir īpaša: tur cilvēks socializējas, un diriģenta funkcijas ir ļoti plašas - viņš (vai viņa) ir gaismas nesējs, tētis, mamma, sociālais darbinieks un psihologs. Plus vēl viņam jādomā par programmu, koncertiem, nākamajiem dziesmu svētkiem, lai cilvēkiem būtu mērķis. Viss - kā parasti - turas uz entuziastiem, bet viņu vairāk nepaliek… Vajag jaunu paaudzi, kas pārņem dziesmu svētku stafeti, paaudzi, kura vēlas mācīties - kā veidot dziesmu svētkus, kā kultivēt interesi par tiem.
Domājot par to visu, Nacionālās kultūras centram tika iesniegti profesiju apraksti, aprēķini par stundām utt., tur lielu darbu padarīja virsdiriģenti Ints Teterovskis un Agita Rimševiča.
Kad pēc ministres nolasītā teksta jūs viņu uzrunājāt, tas bija iepriekš izdomāts gājiens vai spontāna reakcija uz tukšvārdību?
Nē, es to izdomāju jau pirms tam, jo tā bija iespēja uzdot tiešu jautājumu. Jo tas jau bija mūsu kopīgais mērķis. Diriģentu sabiedrībā mēs esam diezgan vienoti. Gribējās šai konferencei uzlikt akcentu. Ministre pēc tam nepiedalījās paneļdiskusijās, tomēr viņa bija vienīgais cilvēks, kurš budžeta fināldiskusijās var aizstāvēt mūsu prasības.
Nemanīju, ka viņa būtu jelko aizstāvējusi.
(Nopūta). Nu, jā. Es, protams, nepriecājos par to, ka mums tādā veidā jāaizstāv mūsu pozīcijas. Ja nebūtu notikusi valdības maiņa, varbūt viss būtu citādi: iepriekšējais kultūras ministrs Nauris Puntulis bija apņēmības pilns dabūt algas paaugstinājumu koru un deju kopu vadītājiem. Mums taču nav izejas, jo situācija ir kritiska: ja līdz budžeta skatīšanai neatskan neviens konkrēts solījums par algām, mūsu reakcija varētu būt saprotama. Gluži cilvēciska būtu ministres atbilde: “Esmu ar jums, es cīnīšos par jums.” Viss, punkts! Bet bija - mēs runāsim, mēs strādāsim, mēs tiksimies.
Un kurš izdomāja nodziedāt ministrei Jāzepa Vītola “Gaismas pili”?
Nu, ideja dzima kopīgi, bet pamatā - Ints Teterovskis.
Pēc tam sociālajā tīmeklī lasīju, ka šī dziesma esot bijusi “brutāli bezgaumīgs uzbrukums” ministrei. Varējāt nodziedāt “Internacionāli”. Progresīvo partijai būtu atbilstošāk.
Vēl varējām “Tanī niknā dienā asins šļācot šķīda” - no Raiņa “Karaļmeitas”. Būtu vēl brutālāk.
Sākoties dziesmu svētkiem, tīmekļa žurnālā “Satori” varējām lasīt kādu sarunu, kuras dalībnieks - horeogrāfs Rūdolfs Gediņš - teica: “Vai nav tā, ka arī visa pirmssvētku kustība starp Dziesmu svētkiem balansē uz tādas bīstamas nacionālistiskas augsnes, kurā tiek slavinātas tās grūti definējamās, puslamuvārdā nosauktās “tradicionālās vērtības”?” Kā jūs varētu komentēt šādus tekstus?
Es teiktu - dziesmu svētki balstās uz nacionālas augsnes. Uz normālas, nacionālas augsnes. Saprotu, ka vārds “nacionālistisks” vienam otram ir kā karsts kartupelis. Bet es tajā neko sliktu nesaskatu. Un nekas nekur nebalansē: gan dziesmu svētki, gan starpsvētku periods stabili stāv uz šīs nacionālās un nacionālistiskās augsnes. Un ja šis cilvēks tradicionālās vērtības liek pēdiņās, es viņu nesaprotu. Dziesmu svētki ir daļa no šīm vērtībām.
Savukārt sociologs Jānis Daugavietis tajā pašā sarunā prātoja: “Ir skaidrs, ka nosaukums “latviešu dziesmu un deju svētki” ir latviešu nacionālistu izgudrojums; tas joprojām paliek izteikti nacionālistisks pasākums, kur ir latviešu valoda, latviešu dziesmas, latviešu dejas.” Nu, tiešām trakums: latviešu dziesmu svētkos skan latviešu valoda!
Piedodiet, bet tas ir pilnīgs absurds. Labi, ka es neizlasu visu, jo tad paliktu slikti ar sirdi. Plus vēl arī globālās problēmas nomāc prātu. Mani neatstāj briesmu sajūta, jo es neesmu pārliecināts, ka izšķirīgā brīdī lielie aizstāvji visu saglābs. Es sīkumaini priecājos, ka man ir iespēja braukt uz laukiem, kas atrodas tuvāk Dižjūras krastam - cerībā, ka ienaidnieks cauri Rīgai varbūt netiks.
Cerēsim uz labāko. Bet parunāsim vēl par dziesmu svētkiem. Kā redzam, valdībā neviens īpaši neiespringst par to, ka vajadzētu palielināt algu šī fenomena atslēgas cilvēkiem - koru un deju kopu vadītājiem. Kas būs ar dziesmu svētkiem?
Runājām ar kolēģiem par šo tēmu. Pēc inerces, domāju, vēl kādi pāris dziesmu svētki notiks. Šo procesu nevar tā pēkšņi apturēt. Atradīsies vēl kādi dullie, kuri turpinās visu darīt.
Taču ilgtermiņā - tas ir ļoti tiešs drauds. Jo viss sākas ar skolu. Ja pamatskolās nebūs koru, ja nebūs zēnu koru, kas iet mazumā, ja vidusskolās nebūs koru, ja mūzikas nodarbībām nebūs veltīts pietiekams laiks, ja viss tiks pārtransformēts uz interešu izglītību, tad… Tur ir jutīgas, svarīgas saiknes.
Tā, piemēram, Alūksnes novadā ir tā: visi bērni, kuri mācījās mazajās skolās, tagad spiežas vienā lielā skolā, no kuras autobuss iziet, teiksim, pulksten divos, un tas ved bērnus uz mājām. Ja koris ir ieskaitīts interešu izglītībā, tad - kādā veidā skolēns var tikt uz mājām, ja autobuss jau ir prom? Bet skolu kori ir dziesmu svētku nākotne! Ja jaunietis vidusskolā nav dziedājis, kāpēc lai viņš meklētu iespēju dziedāt lielajā korī?
Mēs jau redzējām, kas notika kovidlaikā. Tika organizēti skolēnu e-dziesmu svētki - kā izeja no situācijas. Es saprotu tos, kuri tur ieguldīja darbu, bet… Tādi pasākumi neatstāj nekādu iespaidu uz jauno paaudzi, kurai jāveido nākamie - lielie - dziesmu svētki.
Bet izskatās, ka valstiskā līmenī attieksme pret nākamajiem dziesmu svētkiem ir tāda, maigi sakot, pavirša.
Nu, tad kāds lai uzņemas drosmi un pasaka: mums nevajag dziesmu svētkus! Jo nevajag arī ņirgāties par cilvēkiem, piedāvājot viņiem smieklīgas algas par lielu, svarīgu darbu. Tie, kuri dzied koros, lielākoties ir amatieri, bet cilvēki, kuri ar viņiem strādā, ir profesionāļi. Un valsts šajos profesionāļos ir ieguldījusi līdzekļus un laiku: šie cilvēki ir mācījušies vismaz 17 gadus. Bet viņi tagad tiek izmesti mēslainē.
Patiesību sakot, šie cilvēki - koru un deju kopu vadītāji - ir līderi, un līderos vajag ieguldīt naudu. Cilvēki ar idejām, cilvēki, kuri māk komunicēt un motivēti vadīt. Turklāt - dziedāšana un dejošana ir mentālās un fiziskās veselības pamats.
Un cik daudz dziesmu svētki atnes budžetam naudu? Ļoti daudz. Savukārt summas, kas nepieciešamas diriģentiem un deju kolektīvu vadītājiem, ir vienkārši smieklīgas. Pamanīju, ka sabiedrisko mediju apvienošanai paredzēti pieci miljoni eiro. Vai tad tiešām šie mediji paši tik ļoti grib apvienoties? Neesmu pamanījis tādu vēlmi. Bet miljoni, redz, jāiztērē! Tos labāk piešķirt dziesmu svētkiem.
Un reģionālā reforma? Atkal kaut ko reformēs? Atkal tiks izjaukta sistēma, kas mums, dziesmu svētku veidotājiem, tik svarīga - ar visiem kultūras namiem, ar transportu utt.
Jūs vēl cīnīsities par finansējumu svētku veidotājiem?
Protams, kas tad cits mums atliek. Mans skolotājs - diriģents Imants Kokars - sašutumā tagad noteikti grozās savās mūža mājās, es taču nevaru viņu pievilt. Turklāt man gribas, lai tiek novērtēti tie cilvēki, kuri rada mūsu dziesmu svētkus. Ir ļoti svarīgi tas, kādi cilvēki ir dziesmu svētku kolektīvu priekšā. To redzam ikvienā sfērā. Lai arī cik demokrātiski mēs gribētu būt, lai arī kā mums gribētos izvilkt vidējo aritmētisko, tieši personības ir tās, kas izšķir nākotni. Īpaši mākslā, kur demokrātijai nav vietas.