Par vājprātīgo ceļu, pa kuru gāja Amerika, par to, vai Tramps apturēs karu Ukrainā, par “progresīvo” partijniecēm, kuras savas partijas kongresā ievīstās musulmaņu lakatos un demonstrē teroristu karogus, par Andreja Upīša pieminekļa zāģēšanu, par mūsu pašu izvēlēm un daudz ko citu: saruna ar tēlnieku, Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Gļebu Panteļejevu.
Viens no pasaulē apspriestākajiem tematiem - Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu. Ko tu par to domā?
Es to vērtēju kā absolūti loģisku notikumu, turklāt ne no tāda skatupunkta, ka būtu Trampa fans vai otrās pretendentes - Harisas - fans. Gluži objektīvi: tas, par ko pārvērtās demokrātu partija un par ko sāka pārvērsties Amerika, bija vājprāta neatgriezenisks ceļš. Šajā gadījumā pat tie cilvēki, kuri nav Trampa fani, tomēr nobalsoja par viņu. Ja es būtu ASV pilsonis, es, protams, balsotu par Trampu, pat apzinoties to, ka viņš, iespējams, ir maitasgabals. Otrs variants - Harisa - ir vienkārši “čau”. Tā ir pilnīga sajukšana prātā, jaunās ētikas triumfs, sociālisms un komunisms.
Ļoti labi, ka viņš uzreiz sāka gājienu pret visādiem dženderismiem, pusaudžu dzimuma maiņām un citiem vājprāta murgiem.
Ja galvenā tēma Harisai bija aborti - nacionālā tēma numur viens, - un viss pārējais no tā aptveres, tad tālāk vairs nav kur iet.
Bet kādas ir cerības, ka Tramps varētu apturēt karu Ukrainā?
Šis jautājums interesē daudzus. Amerikā, balsojot par Trampu, vēlētāji vismazāk domāja par Ukrainu un Izraēlu, šī motivācija atradās saraksta beigās. Amerikāņi ir egocentriska un uz savām problēmām centrēta tauta. Amerikāņi ir tādi kā izolacionisti, lai cik tas būtu dīvaini. Tā ir pasaules lielākā lielvara, un viņiem šī izolacionistu domāšana ir ļoti svarīga, viņiem ir pat prezidenti, kuri nekad nav izbraukuši no valsts, viņiem tas nav nepieciešams. Tas viņiem ir asinīs, tāpēc Ukraina un Izraēla ir kaut kur… zemeslodes otrā pusē.
Ar mums ir citādi. Mūs mazāk interesē ASV nodokļu politika, ko Tramps, protams, labos, jo tur daudz ziepju ir savārījuši demokrāti, un tas bremzē ekonomiku. Mūs vairāk interesē - un tas ir eksistenciāls jautājums, - ko Tramps darīs ar Ukrainu un kā viņš to karu apturēs. Vienkārši pateikt “apturēšu karu” - tas ir nepateikt neko. Ja tas būs lēmums atdot Putinam visu to, ko viņš ir okupējis, būs kaut kāda vienošanās. Labi, Tramps ir biznesmenis, sarunāšana un vienošanās ir viņa ikdiena, bet Putins nav nekāds biznesmenis, viņam ir cita motivācija.
Ja Putinam tā vienkārši atdod okupētās teritorijas, var gadīties, ka viņš nāks mums virsū. Es nezinu, tas ir iespējams. Bet teorētiski tas liecina par to, ka viņam tiks piedots, un šo piedošanu viņš varēs pārdot savai tautai un turpināt tādā pašā garā. Bet pagaidām es neredzu perspektīvu, neredzu skaidru iznākumu.
Ko tieši Latvijai dos tas, ka Tramps būs prezidents?
Vajadzēja nākt reakcijai uz kolektīvo vājprātu, ko dēvē par voukismu. Nevarēja tā būt, ka trakie rada jaunu reliģiju, kam notic pilnīgi visi. Tas ir pozitīvais moments, ko nes Tramps: viņš likvidēs šo voukismu. Bet atkārtošos: manis teiktais nebalstās mīlestībā uz Trampu. Man viņš ir galēji nesimpātisks. Bet viņš pasaka: mēs neiesim sociālisma, komunisma un ideālistiskā totalitārisma virzienā.
Bet mūsu “dinamiskajā” koalīcijā ir politpulciņš - “Progresīvie” - kas iet sociālisma virzienā.
Jā, izteikti. Viņi tiešām iet sociālisma virzienā. Nesauksim to par komunismu, jo viņi ir gana piesardzīgi. Sociālisma līnija ierobežo privāto iniciatīvu un vēlmi nopelnīt, tas ir virziens uz īpašuma koplietojumu, virziens uz to, lai būtu mazāk privātīpašuma, lai valstij piederētu vairāk, lai tā sadalītu visiem pa mazumiņam, nevis vienam un daudz.
Tas ir sociālisms, kas iesaiņots filantropiskā papīrā. Tas ir ceļš uz ekonomikas novājināšanu, uz konkurences ierobežošanu, galu galā - uz gaišo sociālistisko nākotni.
“Progresīvajiem” sestdien bija kongress, un viņu “ģevuškas” nekautrējoties kāpa tribīnē, ievīstījušās musulmaņu lakatos un izrotājušās ar teroristu un slepkavu karodziņiem. “Koalīcijas” politpulciņš…
Domāju, ka tās “ģevuškas” dzīvo savā ideālistiskajā pasaulē un viņas tā ietērpjas, tīras sirdsapziņas vadītas, jo viņas tiešām tā domā. Viņas kaut kur ir ieraudzījušas, ka palestīniešu bērns iet bojā, un viņām ar to pietiek. Cilvēks var būt ideālists, bet viņš var vienlaikus būt arī muļķis. Jāuzzina kaut kas vairāk, nedrīkst balstīties tikai uz šiem “progresīvajiem” štampiem. Diemžēl vairākas Dienvideiropas universitātes ir pārvērtušās par “Hamās” atbalsta perēkļiem un komunistiskās ideoloģijas flagmaņiem.
Tā ir, universitātēm ir liela ietekme uz cilvēku prātiem.
Protams, es neapskaužu palestīniešus, sevišķi tos nedaudzos, kuriem nav nekāda sakara ar to visu, kas tur notiek. Bet tās pie mums esošās Palestīnas atbalsta grupu aktivitātes - tās ir tik naivas un stulbas.
Vieni ir naivi un stulbi, savukārt citi ir gana gudri, lai prastu tērēt mūsu - nodokļu maksātāju - naudu sevišķi izsmalcināti. “Rail Baltica” amatpersonas saņem algās vairāk nekā 10 000 eiro, faktiski neko nedarot. Un visi zina, ka viņiem par to nekas nebūs.
Tas ir apbrīnojami. Bet tas dīvainā kārtā ir pretēji sociālistiskajam principam. Gan “Rail Baltica”, gan “airBaltic” ir izteikti “veiksmes” stāsti, kas tiek balstīti ar mūsu kabatu saturu. Ak, nesanāca kaut kas? Gan jau sanāks! Kaut kad.
Tagad arī sanāk. Piemēram, pieminekļu zāģēšana sanāk. Asinām zāģus Andreja Upīša pieminekļa zāģēšanai pa vertikāli.
To es vērtēju kategoriski negatīvi. Uzskatu, ka autora darbs ir neaizskarams. Autora darbs ir tas, par ko autors kādreiz uzņēmās atbildību. Kāpēc tad vispār parādījās termins “autortiesības”? Autordarbs tiek radīts, autoram uzņemoties absolūtu atbildību par sava darba rezultātu. Tikai tu, autors, uzņemies atbildību par savu darbu, tu vari pēc tam teikt, ai, tur lietus lija, tur akmeņkaļi piedzērās, tu pats atbildi ar savu radošo galvu par sava darba rezultātu.
Alberts Terpilovskis, Andreja Upīša pieminekļa autors, man nebija nekāds sirdsdraugs, mēs ar viņu pat kašķējāmies. Bet es esmu gatavs par viņa darbu stāvēt un krist, jo svarīgs ir princips. Varbūt vienam patīk, citam nepatīk šis darbs, bet tas ir profesionāli paveikts darbs. Tad, kad ignorējam autora atbildības principu, kad mēs viņa darbu izņirgājam, izvarojam un sačakarējam, kā mēs varam to pieņemt? Esmu citu principu piekritējs.
Var un vajag nosodīt Andreju Upīti, ka viņš brauca uz Maskavu, lai izlūgtos Latvijas uzņemšanu “brālīgajā padomju tautu saimē”. Bet tagad, atriebjoties kolaborantam Upītim, zāģēt Terpilovska skulptūru uz pusēm… Nu, amorāli. Tad jau mēs paliekam tādi paši kā tā laika čekisti.
Jā, tas ir amorāli. Es, protams, nosodu viņa braucienu uz Maskavu, es daudz ko nosodu arī citos autoros, es daudz ko nosodu arī sevī, starp citu. Nevis par darīšanu, bet par nedarīšanu. Bet, runājot par ģēnijiem… Viņi ir ļoti pretrunīgi. Ja mēs kaut vai par to pašu nabaga Puškinu: viņam pārmet impēriskumu. Viņam ir dzejolis “Krievijas apmelotājiem”, kas ir izteikts šovinisma manifests. Ļoti vājš dzejolis. Acīmredzot pasūtījuma gabals. Bet var just, ka viņš ļoti centās…
Bet Puškins uzrakstīja arī “Odu brīvībai”, par ko viņu uz diviem gadiem cara valdība izsūtīja. Tas bija pilnīga cita satura un talanta dzejolis. Abi šie dzejoļi liecina, ka ģēniji patiesībā ir traki un impulsīvi. Vienā brīdī viņi ir tādi, citā - pavisam otrādi.
Tā, piemēram, japāņu rakstnieks Jukio Mišima. Nevienam nav ienācis prātā viņu nosodīt par to, ka viņš pēc savas pārliecības faktiski bija fašists. Viņš ir japāņu literatūras klasiķis, un viņš veica harakiri pēc neveiksmīga valsts apvērsuma mēģinājuma: viņš vēlējās realizēt samurajisku apvērsumu, lai atgrieztu Japānu pie īstajām vērtībām, neļaujot vesternizēties amerikāņu ietekmē. Par spīti viņa pārliecībai Mišima ir pasaulē cienīts un ļoti lasīts rakstnieks, un nevienam neienāks prātā izmest no bibliotēkām viņa grāmatas, jo viņam bija tāda un tāda pārliecība.
Tas pats ar Upīti. Nu, bija viņš komunists, daudzi bija komunisti. Ir baigi viegli runāt, kad laiks ir pagājis un viss jau ir noticis. Kāpēc latvieši stājās leģionā, kāpēc viņi gāja sarkanajā armijā? Tagad ir viegli nosodīt. Bet toreiz nebija variantu. Vai nu tu esi 130. korpusā, vai nu tu esi leģionā. Toreiz nebija neatkarīgās Latvijas karaspēka, kurā varētu cēli iestāties un karot par brīvo Latviju. Tas bija traģiski, bet mums tās izvēles vienmēr ir bijušas skarbas. Bet mēs tās pēc tam kritizējam, nepavaicājot sev: kā mēs paši rīkotos tādā situācijā?
Nedod dievs, bet mums tādas izvēles vēl var būt priekšā. Taču mēs tik jauki un bezrūpīgi dzīvojam tādā liberāli demokrātiskā un tolerantā iekārtā, kur mēs šķietami varam izvēlēties, kurā “armijā” iestāties. Nekā nebija! Ir visai liela iespējamība, ka izvēlēties nāksies, bet ne no tām iespējām, kādas tiek liktas priekšā šobrīd. Nu bet tas jau ir pārāk skarbi…
