Naktī uz 8. novembri Amsterdamā notika antisemītiski palestīniešu atbalstītāju uzbrukumi izraēliešu futbola līdzjutējiem, kuri bija atbraukuši uz Nīderlandi vērot futbola spēli starp Izraēlas “Maccabi” un mājinieku “Ajax”. Cietuši ir ne tikai izraēlieši, bet arī vietējie Amsterdamas ebreji, viņus ar vālēm dauzīja, piekāva un meta kanālā gan palestīniešu atbalstītāji, gan Amsterdamā dzīvojošie arābi. Tas viss atgādināja pirms 86 gadiem Vācijā un Austrijā piedzīvoto “Kristāla nakti”.* Atbaidošajā Amsterdamas notikumā iedziļinājās arī ebreju glābēja Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone.
Jums noteikti ir kas sakāms par ebreju grautiņu Amsterdamā.
Jā, es pētīju ziņas lielajos medijos: BBC, “Sky News”. Izraēlas ziņu portāli intervēja “Maccabi” līdzjutējus. Ir vairāki stāsti. Nevar, protams, apgalvot, ka visi atbraukušie futbola līdzjutēji uzvedās perfekti. Bet tajā pašā laikā no viņu stāstiem ir skaidrs, ka policija mēģināja apsargāt futbola fanus tikai stadiona robežās. No līdzjutējiem varēja saprast, ka ārpus stadiona viņiem sekoja arābu valodā runājoši cilvēki, pareizāk sakot - cilvēku grupas, bet policisti atteicās izraēliešus pavadīt līdz viesnīcai. Arābi uzbruka izraēliešiem, kuri bija spiesti bēgt.
Policija nebija gatava kaut ko darīt, tā vienkārši nereaģēja, tāpēc arī cilvēki cieta. Līdzjutēju vidū bija daudz jauniešu, daudz sieviešu. Var domāt, ka policijai nebija informācijas par iespējamiem uzbrukumiem, taču dažas pazīmes liecina, ka informācija tomēr bija. Kāds vietējais ebrejs stāstīja, ka policisti viņam nav ļāvuši ieņemt savu vietu tribīnēs - tātad kaut kas tomēr bija zināms par gaidāmajiem uzbrukumiem? Kādus citus izraēliešus policija nav laidusi ārā no viesnīcas.
Pārsteidzošākais bija ne tas, kā uzvedās futbola fani, bet tas, ka valdošais viedoklis ir attaisnojošs vardarbībai, tas, ka policijai nav jāaizstāv tie, kuriem uzbrūk. Vai tad tiešām kāds var iedomāties, ka šis uzbrukums izraēliešiem var palīdzēt Palestīnai? Šāda ideja man šķiet diezgan neprātīga.
Naids pret ebrejiem tiek eskalēts pastāvīgi un nepārtraukti?
Protams, tā ir. Bet demokrātiskā valstī ir pieļaujami organizēt pasākumus, kuros tiek izteikts kāds konkrēts viedoklis. Taču tajā brīdī, kad Izraēlas valsts politika tiek “tulkota” tendenciozi, ar nolūku vajāt ebrejus, graut viņu uzņēmumus, restorānus un kafejnīcas, demolēt augstskolas, tad tu saproti, ka tas nav vienkārši sauklis “mēs pretojamies Izraēlas valsts politikai”. Tad ir skaidrs, ka redzam antisemītisma vilni.
Un tas ir samilzis pēdējā gada laikā. Ebreju studenti ir spiesti slēpt to, ka viņi ir ebreji. Viņi izvairās runāt ivritā, lai neizsauktu agresiju pret sevi. Nu, labi, atbrauca izraēlieši, bet kāpēc uzbruka arī vietējiem ebrejiem, kuri paaudžu paaudzēs ir dzīvojuši Nīderlandē? Liela daļa ebreju gāja bojā holokaustā 20. gadsimtā, bet tagad ebrejiem ir jāslēpj sava identitāte. Kas tas ir?
Rīgā ebreji neslēpj savu identitāti. Ebreju kopiena šeit jūtas droši. Amsterdamā šobrīd ir citādi.
Kā jums šķiet: vai mūsu parlaments un valdība pietiekami izrāda solidaritāti Izraēlai un tās tautai? Kaut kā arī nemanīju, ka pēc Amsterdamas “kristāla nakts” šausmām kāds mūsu politiķis būtu kaut ko paudis.
Kā nu kurš politiķis pret to attiecas. Redzam, kāda attieksme ir “Progresīvo” partijai… Savukārt deputāts Rihards Kols (NA) ir publiski atbalstījis Izraēlu, arī Edvards Smiltēns (AS) ir par Izraēlu. Protams, ne visi izjūt vajadzību par to izteikties.
Bet tas, par ko es gribu bilst kādu vārdu… Mēs patlaban cīnāmies, lai Žaņa Lipkes memoriāls turpinātu dzīvot. Mēs, protams, negribētu domāt, ka valsts attieksmei pret to ir kāds sakars ar eskalējošo antisemītismu, kas valda Eiropā. Mēs saprotam, ka aizsardzības budžets ir svarīgs un tas jāpilda bez aizkavēšanās, tomēr atņemt finansējumu muzejiem - tas nav pieņemami. Šobrīd tā ir liela problēma - saglabāt mūsu memoriālu.
Mēs izjūtam atbildību par muzeja krājumiem, par darbiniekiem. Mēs tomēr turpināsim cīnīties par mūsu eksistenci. Mums nav pamatbudžeta, un par to turpinās cīnīties visi desmit akreditētie privātie muzeji. Acīmredzot mēs nekādā veidā vairs nevaram dabūt tos 70 000 eiro, kas tik tikko sedz minimālās algas un elektrības izmaksas. Mēs varam rakstīt projektus, uzvarēt vai neuzvarēt ar saviem projektiem, bet mums vismaz bija minimālā bāze, kuras tagad nav.
Mēs mēģinājām situāciju skaidrot Kultūras ministrijā. Muzeju nodibināja, un sabiedrība par ziedojumiem to uzcēla, muzejs tika akreditēts. Un tas nebija kaut kādas vienas partijas lobijs: to atbalstīja JV, NA un ZZS. Tagad koalīcija ir mainījusies, un kultūra izjūt tikai zaudējumus. Vai tiešām kāds domā, ka, ja vieniem atņem, tad citiem paliek vairāk? Muzeju kontekstā tas tā nenotiek.
Zinu, ka jūs vairākus gadus dzīvojāt Izraēlā.
Jā, četrpadsmit gadus dzīvoju Jeruzalemē. Aizbraucu studēt, strādāju radio “Brīvā Eiropa”, rakstīju “Rīgas Laikam”. Latvijā atgriezos 2013. gadā, nointervēju Šimonu Peresu pirms Lipkes memoriāla atklāšanas.
Ja jums vienā teikumā vajadzētu raksturot izraēliešus, ko jūs teiktu?
Par to vajadzētu padomāt kārtīgāk… Viņi ir ļoti sabiedriski, viņos ir milzīga atbildība citam par citu, viņi ir nepacietīgi, skaļi un reizēm nekaunīgi (smejas). Līdz ar to viņi daudz ko panāk.
Izstāstīšu kādu gadījumu. Kad atgriezos Latvijā, sapratu, ka man jāpotējas pret encefalītu. Uz otro poti man paradījās alerģiska reakcija. Biju spiesta izkāpt Rīgā no autobusa, jo uznāca ģībiens. Izkāpu pieturā aiz VEF tilta, apgūlos uz soliņa, pacēlu kājas pret plastikāta sienu un gulēju. Apkārt bija daudz cilvēku, bet neviens nepienāca klāt un nepajautāja: vai nevajag ūdeni, vai ar jums viss kartībā, vai izsaukt “ātros”?
Ja ar mani kaut kas tāds notiktu Izraēlā, būt jau atsauktas divas “ātrās palīdzības”, kāds mēģinātu mani izprecināt savam brālēnam - dakterim, kāds piedāvātu savas sirdszāles, piecpadsmit cilvēki jau būtu sastrīdējušies, kā man labāk palīdzēt. Tas ir viņu temperaments un iesaistes līmenis. Tas ir viņu personiskās distances līmenis.
***
Tā dēvētā Kristāla nakts notika 1938. gada novembrī Vācijā un Austrijā, kad nacistu partija ar valsts atbalstu rīkoja ebreju grautiņus. Tika nodedzinātas 200 sinagogas, sagrautas ebreju kapsētas, veikali un mājas. Arestēja ap 30 000 ebreju, nogalināja vairāk nekā 90 cilvēku. Nacisti paši to nodēvēja par “Kristāla nakti”, norādot uz izdauzīto skatlogu lauskām.
