Ja pamanāt, ka jūsu bērns "lasa tekoši, bet nespēj pārstāstīt" vai "ir izlasījis, bet nevar atbildēt ne uz vienu jautājumu", tas nebūt nenozīmē, ka viņš ir slinks.
Lasīšana ir sarežģīts psihofizioloģisks process, kurā vienlaikus iesaistītas gandrīz visas augstākās garīgās funkcijas. Kad mehāniskās prasmes apsteidz satura uztveri, cieš pats svarīgākais — lasīšanas prieks un teksta izpratne. Apskatīsim, kas kavē lasītā uztveri un kā bērnam palīdzēt, vēsta "Psychologies".
Mehāniskā lasīšana: Ja visa uzmanība tiek veltīta burtu savienošanai zilbēs un zilbju apvienošanai vārdos, satura izpratnei spēka un laika vairs neatliek. Bērns lasa automātiski. Pirmajos gados pēc lasītprasmes apguves tehnika vēl nav kļuvusi pilnīgi automātiska, tāpēc bērna smadzenes ir pārslogotas un nespēj aptvert teksta nozīmi.
Nervu sistēmas īpatnības: Par lasītā izpratni atbild dažādas smadzeņu zonas. Grūtības var izraisīt:
Neattīstīta iekšējā programmēšana: bērns nespēj prātā saglabāt notikumu secību un izveidot loģiskas sakarības;
Nervu sistēmas nogurums: bērns ātri nogurst, un viņa uzmanība izsīkst jau līdz lapas vai rindkopas beigām;
Uztveres secīguma grūtības: bērnam ir grūti noturēt pareizu vārdu un frāžu secību, nepazaudējot stāstījuma pavedienu.
Nepazīstams vārdu krājums: Ja bērns nezin atsevišķu vārdu nozīmi, viss teksts var zaudēt jēgu. Tas visbiežāk novērojams, saskaroties ar abstraktiem jēdzieniem (piemēram, "taisnīgums" vai "vientulība"), novecojušiem vārdiem, terminiem vai tēlainiem izteicieniem. Ja katrs otrais vārds ir nepazīstams, uztvert teikuma kopējo nozīmi ir gandrīz neiespējami.
Iztēles trūkums: Lasīšana nav tikai informācijas patērēšana — tā ir savas "iekšējās filmas" veidošana. Bērnam, kurš nespēj vizualizēt izlasīto, daiļliteratūra šķitīs garlaicīga. Iztēlei ir izšķiroša loma teksta izpratnē.
Esam uzskaitījuši galvenos iemeslus, bet kā saprast, kurš no tiem kavē tieši jūsu bērnu un ar ko sākt? Šeit būs desmit vienkārši soļi bērna prasmju pārbaudei un atbalstam.
Paņemiet tikko izlasīto tekstu un pajautājiet: "Ko nozīmē šis vārds? Un ko nozīmē šis?" Pietiks ar trim līdz pieciem vārdiem. Ja bērns apjūk, tas ir normāli — tagad jūs precīzi zināt, kam pievērst uzmanību. Pārvērtiet mācīšanos par spēli: ļaujiet bērnam ar krāsainu zīmuli pasvītrot nepazīstamos vārdus. Pēc tam meklējiet to nozīmi kopā — vārdnīcā, internetā vai mēģinot paskaidrot saviem vārdiem. Pamazām tas kļūs par ieradumu, un bērns iemācīsies nevis izlaist nepazīstamus vārdus, bet gan tos noskaidrot.
Kopā izlasiet īsu stāstu (3-4 teikumus) un pajautājiet: "Kas notika vispirms? Un kas sekoja pēc tam?" Galvenos notikumus varat pierakstīt vai uzzīmēt uz papīra un lūgt bērnam tos sakārtot pareizā secībā. Ja bērns apjūk, viņam ir grūtības noturēt notikumu loģiku prātā. Palīdzēt var arī spēle, kurā īsa teksta teikumi tiek sajaukti vietām un bērnam lūgts atjaunot pareizo secību.
Nolasiet bērnam dažus absurda teikumus, piemēram: "Mežā aug desas", "Zivs dzied dziesmu" vai "Ābelē izauga čiekuri". Tad pajautājiet: "Vai te viss ir pareizi?" Ja bērns šādas kļūdas nepamana, viņš lasa virspusēji — nedomājot līdzi un nesalīdzinot tekstu ar reālo pieredzi.
Uzsāciet spēli "Detektīvs": aiciniet bērnu meklēt "kļūdas" un neatbilstības tekstos visapkārt — mācību grāmatās, žurnālos vai reklāmu stendos. Tādējādi lasīšana vairs nebūs mehāniska, jo bērns iemācīsies domāt līdzi un izvērtēt izlasīto.
Pēc kāda aprakstoša fragmenta (ainavas, telpas vai tēla izskata) izlasīšanas lūdziet bērnam to uzzīmēt vai raksturot vārdiem. Ja tas sagādā grūtības, uzdevums "Iztēlojies attēlu" būs lielisks rīks iztēles attīstīšanai. Sāciet ar īsiem, spilgtiem aprakstiem, līdz bērnam izveidosies ieradums lasot uzburt tēlus prātā.
Lūgt pārstāstīt visu lappusi uzreiz var būt par grūtu. Sāciet ar vienu rindkopu. Ja bērns apjūk un aizmirst tikko lasīto, apjoms ir par lielu. Lasiet lēnām, pa mazām daļām — tas soli pa solim tuvinās bērnu patiesai izpratnei.
Nekad nesakiet, ka viņš neko nesaprot, kamēr citi klasesbiedri mācās teicami. Tas atņem motivāciju un rada trauksmi, kas savukārt traucē koncentrēties — bērns domās nevis par tekstu, bet par to, ka ir "sliktāks par citiem".
Ja bērns tekstu nesaprot, tas viņam dotajā brīdī ir par sarežģītu. Atkāpieties soli atpakaļ. Labāk lasīt vienkāršāku grāmatu ar pilnīgu izpratni nekā grūtu tekstu bez jebkādas jēgas uztveres. Panākumu atslēga ir regulārums — pietiek ar 10-15 minūtēm prakses dienā ar jēgu.
Uzdodiet paskaidrojošus jautājumus: "Kāpēc varonis tā rīkojās?", "Kas būtu noticis, ja...?", "Kā viņš tajā brīdī jutās?" Jaunāko klašu skolēni tekstu vienmēr uztver labāk, ja lasa un pārspriež to kopā ar pieaugušo.
Lieliski palīdz vienkāršs paņēmiens — sekošana līdzi tekstam ar pirkstu. Tas notur uzmanību un neļauj skatienam un domām aizklīst citur.
Ja esat izmēģinājuši dažādas pieejas, bet bērnam joprojām ir grūti uztvert izlasīto, iespējams, ir vērts piesaistīt profesionāli. Tā nav jūsu vai bērna vaina — reizēm ir nepieciešams skats no malas. Logopēds vai neiropsihologs palīdzēs precīzi noteikt cēloņus un izstrādāt piemērotāko stratēģiju.
Lasīšanas izpratne ir prasme, kas attīstās pakāpeniski. Tā nerodas automātiski līdz ar spēju salikt burtus vārdos, taču ar regulāru un pacietīgu darbu ikviens bērns var iemācīties ne tikai lasīt, bet arī saprast un izjust tekstu — pārvēršot lasīšanu no apgrūtinājuma par prieku.
