Kā mēs varam pasargāt savus bērnus no stresa? Vai var mazināt vardarbību skolā? Kur ir novedusi rietumu mode pusaudžu dzimuma maiņai? Par šiem un citiem jautājumiem tika diskutēts konferencē "Bērnu un jauniešu psihoemocionālā veselība - risinājumi izglītības sistēmā".
Pasākumu organizēja Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija sadarbībā ar Vecāku aliansi. Piedāvājam jums īsu pārskatu par galvenajām tēmām, kas tika apspriestas šajā konferencē.
Daži bērni ar bailēm gaida 1. septembri - nevis tāpēc, ka atkal būs jāmācās, bet gan tāpēc, ka skolā viņus gaida vardarbība un bullings. Gadu no gada šī problēma kļūst arvien nopietnāka un jaunāka, un arvien vairāk jauniešu kļūst gan par "izpildītājiem", gan par “upuriem".
"Vardarbība skolās lielākā vai mazākā mērā ir pastāvējusi vienmēr. Taču tā nerodas skolās," sacīja Saeimas deputāts un bijušais skolas direktors Česlavs Batņa, “vardarbība uz skolu nāk no ģimenes, no ielas, no TV ekrāniem un ierīcēm. Skolā mēs saskaramies tikai ar tās sekām”. Pēc deputāta domām, laikā, kad bērni palika mājās koronavīrusa pandēmijas laikā, viņi uzkrāja tādu vardarbības un agresijas lādiņu, ka tagad viņus ir ļoti grūti atgriezt normālā dzīvē.
Česlavs Batņa uzskata, ka verbālā vardarbība nav labāka par fizisko un, ja to nekontrolē, agri vai vēlu tā pāries uz fizisko līmeni. Ne mazāk kaitīga bērnu garīgajai veselībai ir finansiālā vardarbība, ar kuru bērni saskaras ik uz soļa. Piemēram, kad skolēns lepojas ar savu 12.iPhone, kritizējot klasesbiedru parastos telefonus, - to var uzskatīt par finansiālu vardarbību. Un, kad vecāki ir spiesti skolotājiem dāvināt dārgas dāvanas (dažiem tas ir ievērojams trieciens ģimenes budžetam), arī tā ir finansiāla vardarbība.
Mūsdienās bērnus ieskauj ļoti agresīvs informācijas fons, tāpēc vecākiem jābūt uzmanīgiem savos izteikumos. "Manuprāt, ir nepieņemami skolas garderobē runāt par karu. Dārgie vecāki, jūs varat domāt, ko vēlaties, bet bērnu klātbūtnē paturiet savas domas pie sevis," aicināja Česlavs Batņa.
Viņa galvenais padoms skolām ir nenoklusēt vardarbības gadījumus, runāt par tiem atklāti un nebaidīties lūgt palīdzību. Bieži vien šādas problēmas tiek ignorētas vai risinātas izglītības iestādes iekšienē, uzskatot, ka, ja informācija izskanēs, tā kaitēs skolas reputācijai.
Pēc Česlava Batņas domām, vajag likumu, kas aizliedz skolās izmantot telefonus. Tagad daudzās skolās telefonus ir aizliegts lietot tikai mācību stundu laikā (un pat tad daudzi skolēni šo noteikumu pārkāpj). "Kas attur bērnu no tā, ka viņš starpbrīža laikā apmeklē pornogrāfisku tīmekļa vietni vai pasūta narkotikas? Tas viss ir pilnīgi pieejams," sacīja deputāts.
Daudzi konferences dalībnieki piekrita, ka ir nepieciešams likums, kas atļautu pārmeklēt skolēnu personīgās mantas.
Narkoloģe, slimnīcas “Ģintermuiža” narkoloģiskās ārstniecības vadītāja Lilita Caune apstiprināja, ka pēdējo 10 gadu laikā mūs ir skārusi “spaisu” lavīna. “Vecāki bieži sevi mierina ar frāzi: "Kurš gan to nav mēģinājis? Es arī to pamēģināju, kad biju viņa vecumā.” Daudzi cilvēki neapzinās situācijas nopietnību,” teica ārste.
Mūsdienās bērnu smadzenēm nākas tikt galā ar milzīgu informācijas daudzumu. Tas var radīt papildu nedrošību, apjukumu un trauksmi. Un, ja bērnam nav atbalsta ģimenē, tas var izraisīt vēlmi apspiest savu garastāvokli ar dažādu vielu palīdzību.
It īpaši tāpēc, ka Latvijā gan alkohols ir absolūti pieejams, gan cigaretes ir vislētākās Eiropas Savienībā.
Kaspars Prūsis, atbalsta centra “Tilts” vadītājs, stāstīja par to, kāpēc bērni, kas atrodas pastāvīgā stresā, nevar normāli mācīties un vispār funkcionēt. "Stress izpaužas dažādos veidos. Tolerējams stress ir tad, ja bērns zina, ka nepatikšanas ir īslaicīgas, ka tās drīz beigsies un viņš jebkurā brīdī var vērsties pēc palīdzības pie pieaugušā. Un ir toksiskais stress - kad bērns jūt, ka visas sliktās lietas ir uz visiem laikiem, un blakus nav neviena, kas varētu viņam palīdzēt. Šāda stresa gadījumā aktivizējas tikai tā smadzeņu daļa, kas atbild par izdzīvošanu, tāpēc ir bezjēdzīgi jautāt tādam bērnam: "Cik ir divi plus divi?" Viņš domā tikai par to, kā viņam izdzīvot.
Kasparu Prūsi satrauc arī skolu (īpaši prestižo) vienaldzība pret bērnu garīgo veselību. "Šīs skolas ir orientētas tikai uz augstām atzīmēm, tām nerūp, kā bērni jūtas. "Tev ir zemas atzīmes? Meklējiet citu skolu!" tāda ir viņu nostāja."
Vienlaikus viņš norādīja uz vecāku uzvedības stereotipiem, kas palikuši no padomju laikiem. "Es bieži no vecākiem dzirdu sašutuma pilnas frāzes: "Kāpēc jūs sūtāt manu bērnu pie psihologa? Vai viņš ir slims?”
Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Konstantinovs- Sakss stāstīja par pusaudžiem, kuri vēlas mainīt savu dzimumu. Šis stāsts
sasaucas ar skandālu, kas nesen bija Latvijas skolās: tika izdoti mācību materiāli, kur bērniem stāstīts par "bezdzimuma cilvēkiem", "dzimuma maiņu" un "piedzimšanu nepareizā ķermenī" (pēc vecāku sašutuma šie materiāli tagad ir izņemti no skolu programmas).
Nils Konstantinovs- Sakss stāstīja, ka Rietumos masveida dzimuma maiņa pusaudžu vidū sākās 2000. gadā. Tajā laikā simtiem un tūkstošiem pusaudžu - galvenokārt meiteņu - ar šādu vēlmi sāka vērsties pie ārstiem. Transpersonas kļuva modē, un dzimuma maiņa kļuva ļoti vienkārša: pietika aiziet pie ārsta un pateikt: "Es nejūtos savā ķermenī," lai saņemtu recepti hormonu medikamentiem.
Taču laiks ir pagājis, un šodien visiem ir kļuvis skaidrs, ka ir pieļauta milzīga kļūda.
Arvien biežāk tie, kuri ir mainījuši dzimumu, vēlas atgriezties atpakaļ. Līdz šim vairāk nekā 50 000 cilvēku ir veikuši detrans procedūru (atgriešanās pie sava bioloģiskā dzimuma).
Daži no šiem cilvēkiem iesūdzēja ārstus, vairāk nekā puse no viņiem apgalvo, ka pirms dzimuma maiņas par viņiem neviens patiesībā nav interesējies.
2023.gadā daudzas valstis ir ieviesušas tiesību aktus, kas aizliedz īpašu medikamentu (pubertātes blokatoru), hormonu terapijas un ķirurģiskas dzimuma maiņas lietošanu personām, kas nav sasniegušas pilngadību. Protams, vienmēr paliks cilvēki, kuri patiesi jūtas ieslodzīti svešā ķermenī. Un tādi cilvēki, visticamāk, veiks dzimuma maiņu. Bet, pirmkārt, viņi to darīs jau apzinātā vecumā un, otrkārt, bez modes faktora ietekmes. Žēl tikai, ka tūkstošiem pusaudžu, kas reiz veikuši transpāreju un nolēmuši atgriezties, jau ir sakropļoti un traumēti - gan fiziski, gan garīgi.
