Septembris nav aiz kalniem. Jaunais mācību gads tūlīt sāksies. Dzīve pilsētās un laukos atkal ieies 9 mēnešu periodā. Katru mācību gadu simboliski var pielīdzināt cilvēka attīstībai mammas vēderā.
Daudzās ģimenēs šis būs pirmais gads, kad bērns uzsāks skolas gaitas. Patīkamās gaidu emocijas mijas ar satraukumu - kāda būs klases audzinātāja, klases biedri. Mazie cilvēki uzsāks savu pirmo nopietno soli pretī dzīves ritenim - skola, studijas, darbs.
Gan Latvijā, gan Igaunijā skolu uzsāk no septiņu gadu vecuma. Tomēr to varētu nosaukt par gandrīz vai vienīgo kopīgo apstākli. Nesakārtoto izglītības sistēmu, aroganto valsts attieksmi pret savu nākotni mēs skaudri izjūtam ar katru mācību gadu ar vien vairāk. Ne tikai nesamērīgās prasības pret pirmklasnieka ekipējuma iegādi, bet pati sistēma ir kā stāvošs ūdens. Pedagogu trūkums nav vienīgais lielais klupšanas akmens. Ministrijas izvirzītās prasības - sagrābstītā skolu reformu programma “Skola 2030” dzen valsti burtiski 100 gadu vēsturē. Un nav brīnums par skolēnu tik sliktām zināšanām matemātikas vai valodas eksāmenos.
Piedāvāju ieskatam iepazīties ar situāciju Igaunijā
Pirmkārt, Tallina saviem pirmklasniekiem piešķir vienreizēju pabalstu 320 eiro apmērā. Tā Tallinas pilsētas mērija ir nolēmusi atvieglot vecāku finansiālo slogu skolas gaitu sākumā. No 2. klases līdz 12. klasei - 75 euro vienreizējais pabalsts. Arī citās pilsētās ir līdzīgi.
Otrkārt, skolās neuzdod mājas darbus. Stundas ir koncentrētas uz vielas apguvi. Mazās klasītēs arī stundas nav 40 minūtes garas. Viss ir sabalansēts, lai skolēns nezaudē interesi, motivāciju, nesagurst.
Treškārt, kaut arī skolās lielāko daļu padarīto vērtē skolotājs, trešdaļu savu un klases biedru sniegums tiek nodots pašvērtējumam. Skolēni analizē savas kļūdas, meklē risinājumus, pareizās atbildes. Vēl viens skolas kvalitātes kontroles instruments skolas stratēģiskajai attīstībai ir skolas iekšējais pašvērtējums. Tas ir obligāts un tiek izmantots vairāk nekā desmit gadus. Pašnovērtējuma procesā skolām ir jāanalizē savi pagātnes sasniegumi no dažādiem aspektiem un jāizvirza mērķi nākotnei.
3.un 6.klasē skolēnu zināšanas tiek pārbaudītas matemātikā un valsts valodā. Un pēc skolu pašu izvēles - angļu valodā vai dabaszinībās. Šāda prakse ir aī Latvijas skolās, kad 3.un 6.klases skolēniem tiek veikta zināšanu diagnosticēšana latviešu valodā un matemātikā, un papildus 6.klasē - dabaszinības.
Pēc Starptautisko studentu novērtēšanas programmu (PISA) vērtējuma Igaunijas izglītības sistēma ir otrā labākā Eiropā (aiz Somijas) un viena no labākajām sistēmām pasaule! Igauņi pēc būtības ir ļoti paškritiski, un tas šai nelielajai tautai dod milzīgu spēku sasniegt to, ko tik labi mēs varam redzēt. Piemēram, PISA ir izvirzījusi Igauniju uzmanības centrā - minot kopā ar citu izglītības sistēmas modeli - Singapūras izglītības modeli. Vēl nesen, pirms pandēmijas - 2019. gadā - par Igauniju ārvalstu medijos bieži minēja divos aspektos: veiksmes stāsti par digitālo sabiedrību un izciliem Igaunijas skolēnu rezultātiem. PISA 2018. Latvija šajos rādītājos parasti ir stipri zem vidējā, ar dažiem izņēmumiem. Piemēram, Rīgas Franču licejs ierindojās 2.vietā 4.klasēm lasītprasmē pēc IEA PIRLS (IEA Progress in International Reading Literacy). Bet tās ir atsevišķas skolas, nevis sistēma kopumā.
Lai labāk izprastu Igaunijas izglītības sistēmas izcelsmi, piedāvāju nelielu atkāpi vēsturē.
Padomju laikā izglītība palika igauņu valodā, lai gan mācību programmās tika iekļauta masveida krievu valodas kā “draudzības valodas” apmācība. Neslēpta ideoloģija tika pievienota pat matemātikas un dabaszinātņu stundām; tomēr visvairāk cieta vēsture un sociālās zinātnes. Svešvalodas tika slikti mācītas ar minimālu stundu skaitu un mācību materiāliem, kas bija stipri piesātinātas ar padomju ideoloģiju. Mērķis bija noturēt cilvēkus izolācijā no pārējās pasaules un veicināt homo sovieticus izaugsmi kā jauna suga. Militāro vajadzību dēļ, skolās liels uzsvars tika likts uz tādiem priekšmetiem, kā matemātika un dabaszinības. Padomju režīms ļoti centās noturēt cilvēkus izolācijā no Rietumiem, tomēr Igaunijai bija privilēģija palūkoties cauri dzelzs priekškaram, jo tā bija tuvu Somijai (80 km).
Cilvēki varēja skatīties Somijas TV, un, tā kā somu un igauņu valodas ir radniecīgas, daudzi igauņi somu valodu apguva patstāvīgi un ar Somijas televīzijas palīdzību sekoja līdzi dzīvei Rietumos.
Izrāviens Igaunijas izglītībā bija Igaunijas skolotāju kongress, kas notika 1987. gadā. Igaunijas valsts neatkarība tika atjaunota 1991. gadā, un Igaunijas skolotāji bija brīvības balss četrus gadus pirms tam. Skolotāji 1987. gadā pieprasīja jaunu, neatkarīgu, bezmaksas mācību programmu vidusskolām, veidoja komitejas, kurās bija skolotāji, zinātnieki, augstskolu profesori u.c. Liela palīdzība tika saņemta no ārzemēs dzīvojošajiem igauņiem, kuri bija labi organizēti un turīgi. Liela uzmanība tiek pievērsta izglītības atbalstam Igaunijā. Daudzi igauņi, kuru vecāki bija emigrējuši Otrā pasaules kara laikā, atgriezās un palīdzēja sistēmas pārkārtošanā.
Valodu līdzību un apmaiņas ar Somijas universitātēm dēļ, Somijas izglītības sistēma un prakse ietekmēja procesus Igaunijā. Tolaik Somija jau divus gadu desmitus ievēroja vispārizglītojošo skolu sistēmu. Igauņi aplūkoja savas mācību programmas, mācību materiālus un praksi un mācījās no kaimiņiem.
Pēc intensīva darba 1989. gadā, divus gadus pirms valsts oficiālās neatkarības atgūšanas, tika sagatavota un skolās ieviesta neatkarību atguvušās Igaunijas izglītības programma.
1989.gadā izveidotā mācību programma tika reformēta 1996. gadā. Ja līdz tam skolotājiem tika sniegts diezgan detalizēts apraksts par to, kas viņiem jāmāca savos priekšmetos, tad pēc reformas lielāka uzmanība tika pievērsta tam, kas skolēniem jāzina un jāprot (orientēta uz rezultātu mācību programma). Skolotājiem tika sniegtas mūsdienīgas, Eiropas valstīs populāras idejas, piemēram, uz kompetencēm balstīta mācību programma, vispārējās un starppriekšmetu kompetences, mācību priekšmetu virzienu kompetences. Tas radīja nelielu neizpratni un pretestību skolotāju vidū, bet vairāk nekā divdesmit gadus vēlāk varam teikt, ka tās bija ļoti inovatīvas un pozitīvas pārmaiņas, kas tika īstenotas.
Interesantu projektu, kam bija milzīga ietekme uz Igaunijas izglītības sistēmu un sabiedrību kopumā, 1996. gadā aizsāka bijušais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess. Projekta nosaukums bija “Tīģera lēciens”, un tā mērķis bija nodrošināt visas Igaunijas bibliotēkas un skolas ar internetu un datoru klasēm. Projekta galvenais uzdevums bija sniegt zināšanas un kompetenci tehnoloģiju iekļaušanai ikdienas dzīvē visaptverošais projekts ļoti palīdzēja sabiedrības digitalizācijā, un Igaunijai ir izdevies sasniegt ievērojamus rezultātus. Tagad Igaunija ir viena no visvairāk digitalizētajām sabiedrībām pasaulē, kuras iedzīvotājiem tiek nodrošināts liels skaits tiešsaistes pakalpojumu. Gandrīz visu var izdarīt tiešsaistē.
Pieprasījums pēc digitāli izglītotiem iedzīvotājiem ir radījis būtisku spiedienu arī uz izglītības sistēmu mācīt digitālās prasmes, un tā ir bijusi augsta prioritāte valsts politikā. Skolas ir integrējušas dažādus digitālos risinājumus un nodarbinājušas izglītības tehnologus, lai palīdzētu skolotājiem orientēties izglītības tehnoloģiju džungļos (izglītības programmas, viedtāfeles, robotu komplekti) un izmantot digitālos risinājumus savās stundās.
Kāds ir Igaunijas panākumu noslēpums?
Kopš 1990. gada Igaunijas izglītības sistēmā ir notikušas milzīgas pārmaiņas. Vairākas postpadomju valstis ir uzdevušas jautājumu - mums visiem bija viena un tā pati sākuma platforma, ko jūs darījāt citādāk? Uz šo jautājumu nav skaidras atbildes. Igaunija ir īstenojusi vienlīdzības sistēmu, izturoties pret visiem studentiem vienādi neatkarīgi no viņu izcelsmes, cenšoties nodrošināt vislabākos mācību apstākļus visiem. Skolām gadu desmitiem ir bijusi liela autonomija; viņus ļoti maz ir traucējuši skolu inspektori. Tajā pašā laikā ir bijusi spēcīga tiekšanās pilnveidoties no iekšpuses, nodrošināt vislabāko izglītību katram bērnam. Tas sākās ar obligātā skolu pašvērtējuma ieviešanu, jo skolām ir bijis pienākums izvērtēt savu darbību, izvirzīt plānus un nākotnes vīzijas.
Igaunijā, tāpat kā daudzās citās valstīs, sabiedrības novecošanās ir realitāte, kas atspoguļojas studentu skaita samazināšanās veidā. Reaģējot uz to, skolu optimizācija ir notikusi visā valstī. Dažas skolas ir slēgtas, citas ir apvienotas vai reformētas. Tas ir radījis daudzas emocijas un radījis spiedienu uz skolām, lai tās pilnveidotos. Viņiem ir jābūt vīzijai par nākotni un jānāk klajā ar jauniem risinājumiem, lai izdzīvotu. Skolas ir ļoti aktīvi iesaistījušās dažādos projektos, guvušas starptautisku pieredzi, piemēram, apmaiņas skolēnu un skolotāju piesaistē. Skolotājiem bez maksas ir pieejami kvalifikācijas celšanas kursi un apmācības programmas. Viņi ir pievienojušies mācību priekšmetu skolotāju tīkliem, lai būtu pastāvīgi informēti par svarīgiem jautājumiem un aktīvi apmainītos viedokļiem.
Lai gan padziļinātas studijas, piemēram, robotikā, sākas septiņu gadu vecumā, Igaunijas skolēni tiek mudināti atrast jomas, kas viņus interesē
Igaunijas skolu mācību programmas ir veidotas pēc principa, ka skolēniem jābūt ar plašu pasaules redzējumu.
Bez valodām, matemātikas un dabaszinātnēm daudzās skolās jau no pirmās klases māca kodēšanu un robotiku. Tajā pašā laikā kā obligātie priekšmeti mācību programmā ir iekļauti tādi radoši priekšmeti kā mūzika, māksla un fiziskā izglītība. Fiziskās audzināšanas ietvaros skola var nolemt mācīt dejot visiem skolēniem vai slēpot mežā, ja ir sniegs.
Igauņi pēc būtības ir kritiski pret sevi, kā arī pret citiem. Viņu dzīves moto ir: "vienmēr var būt labāk." Kritika, iespējams, ir uzlabojumu virzītājspēks. Efektīva izglītība tiek pasniegta ar smalku līdzsvaru starp tradīcijām un inovācijām, stingrību un brīvību, grupu un indivīdu.
Uzdod sev interesējošo jautājumu NRA Dzīvesstila ekspertiem, sūtot to uz e-pastu: dzivesstils@nra.lv