Mobinga problēma skolās samilst ar ripojošas sniega bumbas efektu un pieprasa neatliekami meklēt tās risinājumu. Šo bīstamo tendenci veicina sabiedrības noslāņošanās, empātijas trūkums un vienaldzība. Skolas dzīve, nenoliedzami, ir sabiedrības atspulgs.
Pusotru gadu ilgais attālināto mācību periods ir izvērties par vienu no visu laiku vissmagākajiem pārbaudījumiem: ar valstiski akceptētu vardarbības formu pret skolēniem - noteikto dzīvi izolācijā. Ja jaunāko klašu skolēniem noslēgtības apstākļi bieži vien izraisīja infantilu pamestības un nepilnvērtības sajūtu, kuru turpmākajā periodā ar mainīgām sekmēm daļēji ir izdevies kompensēt, tad pusaudžiem komunikācijas trūkums ar vienaudžiem un pašapliecināšanās iespēju zudums ir daudz smagāks, destruktīvāks trieciens, kura seku ietekmi uz turpmāko dzīvi šobrīd ir neiespējami prognozēt.
Pirmajos mēnešos pēc atgriešanās skolā, atjaunojot un konstruējot jaunas attiecības citam ar citu, bērnu dzīvi bez pārspīlējuma var raksturot, kā stāvokli pēc šoka: haosa, stresa un apjukuma piestrāvotu. Tas, protams, ieviesa deformējošas pārmaiņas arī skolēnu - skolotāju - vecāku attiecību modelī.
Jaunajos apstākļos aizkavētā vajadzība pēc pašapliecināšanās biežāk nekā iepriekš iegūst vardarbīgu veidolu: apsaukāšanās (kura parasti izraisa atbildes reakciju), citu noskaņošana pret kādu, negatīvi komentāri, izsmiešana, ignorēšana, draudi, fiziska aizskaršana u.c. Bieži lietā tiek likti internetā pieejamie resursi un domubiedru izveidotās grupas kāda citādā piekaušanai.
Mobingā cietušo reakcijas ir tikpat atšķirīgas, cik vardarbības veidi. Bērni un jaunieši, atšķirībā no pieaugušajiem, bieži vien nezina, kā rīkoties, īpaši tad, ja tā ir pirmā negatīvā pieredze, tādēļ viņu rīcība mēdz būt gan ignorējoša, noliedzoša un samiernieciska, gan pretdarbīga vai agresīva, gan palīdzību meklējoša, gan nihilistiska. Nihilisms izveidojas tad, kad par nederīgām novērtētas visas iepriekš minētās pretošanās (aizstāvēšanās) iespējas.
Vairums mobinga gadījumu ir ilgstoši un ietekmēšanas paņēmienu ziņā aizvien rafinētāki, lai izraisītu pieaugošas bailes un citas spēcīgas negatīvās emocijas, tā būtiski ietekmējot upura pašsajūtu un vēlmi mācīties. Pieaugušo (vecāku un skolotāju) reakcija (ja bērns slēpj notikušo) visbiežāk seko tieši tad, kad viņi pamana šīs nepārprotami negatīvās izmaiņas.
Taču ne vienmēr seko konsekventa rīcība. Skolotāji, klašu audzinātāji, atbalsta personāls (skolas psihologs, sociālais pedagogs) un skolas metodiskā darba vadītāji mīļā miera labad dažreiz nespēj (negrib? nav laika?) pamanīt nelabvēlīgas izmaiņas skolēnu attiecībās, tās izvērtēt iedziļinoties un mainīt audzināšanas kursu (kur nu vēl izstrādāt jaunu, aktuālajai situācijai atbilstošu stratēģiju). Vecākās paaudzes skolotāji savulaik, studējot augstskolā, nav apguvuši ieteikumus, ko darīt deformētas saskarsmes un konfliktu risināšanas gadījumos. Labi, ja ir palaimējies teorētiski kaut ko iegūt tematiskajos kursos un semināros. Skolotāji savas zināšanas un prasmes papildina visu mūžu.
Tāpēc nez vai tie topošie pedagogi, kuriem šinī mācību gadā ir dota iespēja iegūt skolotāja kvalifikāciju dažos studiju mēnešos, būs kompetenti profesionāli risināt samilzušās skolēnu attiecību problēmas (varbūt es kļūdos).
Visvairāk traucējošais apstāklis skolotājam pilnvērtīgi veikt savu darbu ir laika trūkums. Tas liedz iespēju parunāt ar katru skolēnu, viņu uzklausīt vai vienkārši aprunāties. Svarīga ir prasme klausīties, uzdot jautājumus, uzmundrināt, nevis tikai kritizējot, bet rodot kompromisu un vienojoties par turpmāko. Tas skolēnu iedrošinās atklāt skolotājam savus veiksmes mirkļus, savas cerības un savas sāpes, ja kāds nodarījis pāri.
Laika trūkums liedz bērnam satikt savus vecākus brīžos, kad ļoti gribas tikt uzklausītam, saņemt uzslavu vai padomu, atrast plecu, uz kura izraudāties, priecāties par smaidu un pārliecību, ka viņu mīl. Mīlošiem vecākiem ir pašsaprotami atbalstīt savu bērnu, taču ne visās ģimenēs diemžēl attiecību pamatā ir savstarpēja uzticēšanās.
Mīlot bērnu, ne vienmēr iespējams viņu pasargāt no mobinga, taču noteikti var nenokavēt pamanīt brīdi un palīdzēt, lai nelabvēlīgais notikums neatstātu paliekošu nospiedumu uz ilgu laiku. Pat uz visu dzīvi.
Ļoti svarīgi pedagogam ir uzrunāt skolēnu nevis grupā, bet individuāli. Tieši šādās aci pret aci sarunās bērns atraisās, saprot, ka skolotājs ir draugs. Tomēr, lai būtu par draugu, arī skolotājam ir jābūt gulējušam 8 stundas, paēdušam. Bet Latvijas izglītības sistēma ir vistiešākā mobinga radītāja, jo bērns, atnākot uz skolu, nesastop smaidošu un laimīgu skolotāju, tieši pretēji - pedagogs ir pārstrādājies, īpaši skolās ar lielu bērnu plūsmu, jo bez stundu vadīšanas ir tām jāsagatavojas, jāizlabo pārbaudes un mājas darbi. Starpbrīžos jādežurē gaiteņos, bieži vien uz tualeti vai paēst sanāk tikai, kad beidzas stundas. Vai tāds skolotājs spēj būt atbalsts skolēnam?
