Pirmās nedēļas ir kritiski svarīgs laiks cilvēka dzīvē, kas lielā mērā ietekmēs cilvēka personību un līdz ar to arī tālāko ceļu. Šajā pārejas posmā, ļoti svarīgi atbalstīt jaundzimušo.
Iztēlojies! Tavā dzīvē pienāk brīdis, kad tu pēkšņi atrodies pasaulē, kurā viss, kas ar tevi notiek, notiek pirmo reizi. Apmēram tā jūtas tavs jaundzimušais.
Tiesa, viņa stāvokli nedaudz atvieglo fakts, ka absolūts vairums neironu savienojumu smadzenēs vēl tikai veidosies un līdz ar to viņš nav spējīgs iegrimt apcerēs par savu šā brīža situāciju. No vienas puses.
No otras - iepriekš minētais fakts šo stāvokli pasliktina, jo viņš īsti nekādā veidā nav spējīgs kontrolēt un ietekmēt notiekošo.
Labā ziņa - to vari izdarīt TU!
Pirmie dzīves mēneši ir kritiski svarīgs adaptācijas laiks un, tik bieži novērotie jauno vecāku lielveikala apmeklējumi kopā ar jaundzimušo, šim procesam nepalīdzēs.
Tavam zīdainim pamazām jāpāriet no vienas "pasaules" uz citu - to, kurā viņš pavadīs visu savu turpmāko dzīvi.
Tas nenozīmē, ka tev ir jācenšas radīt ekvivalenti apstākļi tiem, kādi tie bija, atrodoties dzemdē. Tieši tāpēc jau bērns dzimst - tā vide viņam vairs nav piemērota. Tas ir dabisks izaugsmes likums. Un tomēr, centies šajā pārejas - adaptācijas periodā būt īpaši empātisks un nepārsātināt jaundzimušā uztveri ar gūzmu jaunu iespaidu.
Radi viņam vidi, kuros pāreja ir iespējama, ņemot vērā "drošās atskaites punktus".
Atrodoties tavā ķermenī, viņš dzirdēja tā iekšējos trokšņus: tavus sirdspukstus, asinsrites darbību un daudzus citus. Āda - āda kontakts, tavs tuvums viņam radīs drošības sajūtu. Tev gan nav jāuztraucas par šo nodrošinājumu 24/7 - atceries, ka viņam tomēr ir pamazām jāpielāgojas arī dzīvei bez tava ciešā tuvuma.
Bez šīm skaņām bērniņš dzirdēja arī slāpētus trokšņus no ārpuses. Piemēram, tavu balsi. Iespējams, ka tu regulāri klausījies kādu iemīļotu dziesmu - viņš to atpazīs. Tā kā šīs skaņas bija slāpētas, centies šajā periodā nodrošināt klusāku vidi, kā ierasts, arī mājās.
Gaisma, kādā mēs ikdienā dzīvojam, nebija tik spilgta. Cik iespējams - samazini tās intensitāti. TUR bija par pāris grādiem siltāks. Lūko, lai arī šī - bērnam jaunā, ārējā vide, sākotnēji tāda ir.
Tavs mazais jau iepriekš varēja brīvi (cik nu robežas to atļāva) kustēties, pieskarties ar rokām savai sejai un pat zīst īkšķi. Neietin viņu, tādējādi ierobežojot kustības. Uzvelkot cimdiņus, tu liegsi jaundzimušajam viņa paša āda - āda kontaktu, ko viņš brīvi baudīja iepriekš. Savu smaržu. Tas viņam būs zaudējums, ne ieguvums šajā pasaulē. Mūsu uzdevums ir palīdzēt viņam adaptēties jaunajai "pasaulei", ne pasliktināt viņa apstākļus tajā.
Lieki piebilst, ka, atrodoties tavā ķermenī, bērna sociālā dzīve bija krietni ierobežota. Lai arī apkārtējo sajūsma par jauno ģimenes locekli ir pašsaprotama un skaista, centies to padarīt pēc iespējas mērenāku. Katrs apmeklētājs - sejas, balsis, smaržas, pieskārieni, ir satraucošs jaunums. Tāpat kā aktīvi auklēšanas procesā iesaistīties gribošie brālis vai māsa. Mieru, tikai mieru - palēnām.
Pierašana pie citas dzīves gan nenozīmē būt tikai nemitīgi ieskautam drošu atskaites punktu lokā. Laikā, kad jaundzimušais ir nomodā, ļauj viņam vienkārši būt - vērot, sasmaržot, sajust, sadzirdēt, kustēties. Adaptēšanās vienmēr būs veiksmīgāka, kad no vienas puses ir kaut kas zināms un tajā pašā laikā no otras - laiks mierpilnai jauno apvāršņu izpētei.
Bērns tev arī pats pavēstīs par savām vajadzībām. Raudas ir spilgtākais un tikpat kā vienīgais iespējamais veids, kā to šajā vecumā izdarīt. Pirmajos pāris mēnešos atsaucies uz tām nekavējoties. Viņš pats nav spējīgs apmierināt gandrīz nevienu savu vajadzību. To var izdarīt tikai pašas tuvākās aprūpes personas. Brīdī, kad tas notiek, jaundzimušais veido sevī pārliecību, ka arī ŠEIT viņš izdzīvos. Šī pasaule vienmēr atsauksies viņa vajadzībām. Te veidojas pamata uzticēšanās pasaulei, kā drošai un labai vietai, kurā būt.
Tā ir ļoti patīkama un visai turpmākajai dzīvei noderīga pārliecība.
