Stāsti par neizskaidrojamu atveseļošanos no vēža reizēm izskan arī medicīnas vidē, īpaši tad, ja slimība bijusi vēlīnā stadijā. Šo parādību mēdz saistīt ar tā dēvēto „Peregrīna sindromu”. Ko šis termins nozīmē, kāpēc audzēji dažkārt regresē un kādi bīstami mīti ar to saistīti, skaidro onkoloģe Jūlija Ponkratova vietnē "DoctorPiter".
Vēzis bez savlaicīgas diagnostikas un ārstēšanas ir dzīvībai bīstama slimība. Tomēr medicīnas literatūrā aprakstīti reti gadījumi, kad ļaundabīgs audzējs pārstāj augt, samazinās vai pat izzūd bez ārstēšanas, kas varētu izskaidrot šādu rezultātu. Šo parādību sauc par spontānu audzēja regresiju.
Kāpēc audzēji dažkārt izzūd?
„Šī parādība nosaukta 13. gadsimta katoļu mūka Peregrīna Laziosi vārdā. Viņam aprakstīts audzējs apakšstilba apvidū, kas esot pazudis neilgi pirms plānotas amputācijas,” skaidro onkoloģe. „Mūsdienās onkologi šādu gadījumu aprakstīšanai lieto terminu „spontāna regresija”.”
Ārste piebilst, ka spontānai audzēja regresijai nav viena galīga skaidrojuma. Viena no ticamākajām hipotēzēm ir spēcīga imūnreakcija, kas spēj ietekmēt vēža šūnas.
„Daļai pacientu pirms regresijas novērota nopietna bakteriāla vai vīrusu infekcija,” norāda eksperte. „Slimības laikā paaugstināta temperatūra un imūnsistēmas aktivizēšanās var ietekmēt audzēja šūnas, tomēr tas nenozīmē, ka infekcija ir ārstēšanas metode.”
Mediķi ir aprakstījuši atsevišķus audzēja regresijas gadījumus arī pēc „COVID-19”, taču šādi novērojumi ir reti un nav uzskatāmi par pierādītu vēža ārstēšanas veidu.
Starp iespējamajiem skaidrojumiem min arī ģenētiskas izmaiņas pašā audzējā, hormonālas reakcijas, audzēja mikrovides īpatnības un „apoptozi” — dabisku šūnu bojāeju.
Medicīnas literatūrā spontāna audzēja regresija aprakstīta dažādu ļaundabīgu slimību gadījumā. Tā novērota, piemēram, melanomas, nieru vēža, neiroblastomas, limfomu un atsevišķu citu audzēju gadījumos. Tomēr šādi gadījumi ir ļoti reti.
Cik reta ir spontāna regresija?
Pētījumos spontānas regresijas biežums parasti tiek lēsts aptuveni vienam no 60 000 līdz 100 000 vēža pacientu. Tāpēc ārsti uzsver: uz šo fenomenu nedrīkst paļauties kā uz ārstēšanas stratēģiju.
Onkologi kategoriski neiesaka mēģināt „izraisīt” infekciju cilvēkam ar vēzi. Apzināta inficēšanās var būt ārkārtīgi bīstama, īpaši organismam, ko slimība vai ārstēšana jau ir novājinājusi.
„Audzēja regresiju var ietekmēt arī citi faktori, kuru mehānismi vēl nav pilnībā izprasti,” piebilst ārste.
Bīstamākie mīti par „Peregrīna sindromu”
Pirmais mīts: tā vienmēr ir „brīnumaina izārstēšanās”. Mūsdienu medicīna spontānu audzēja regresiju apraksta kā retu un līdz galam neizskaidrotu bioloģisku fenomenu, nevis kā paredzamu notikumu. Turklāt vēsturiskos gadījumos vienmēr jāņem vērā arī iespēja, ka sākotnējā diagnoze varēja būt neprecīza.
Otrais mīts: vēzi var uzvarēt, apzināti iegūstot infekciju. Tas ir dzīvībai bīstams malds. Regresijas gadījumi pēc infekcijām ir reti, neparedzami un nav ārstēšanas metode.
Trešais mīts: audzēju var izārstēt tikai ar diētu, ārstniecības augiem vai pozitīvu domāšanu. Atsevišķos aprakstos audzēja regresija sakritusi ar dzīvesveida maiņu, taču tas nepierāda cēloņsakarību. Šādas pieejas nedrīkst aizstāt ārsta nozīmētu diagnostiku un ārstēšanu.
Kāpēc cilvēki tomēr tic brīnumainiem stāstiem?
Sociālajos tīklos bieži cirkulē emocionāli stāsti par cilvēkiem, kuri, pēc tuvinieku vai paziņu teiktā, atveseļojušies negaidīti. Šādi stāsti var dot cerību, taču tie nav medicīnisks pierādījums. Nereti tajos trūkst diagnozes, ārstēšanas gaitas un izmeklējumu datu, tāpēc tos nevar izmantot kā pamatu lēmumiem par ārstēšanu.
Ārsti uzsver: cerība ir ļoti svarīga, tomēr tai jāiet kopā ar drošu, pierādījumos balstītu ārstēšanu. Ja cilvēkam diagnosticēts vēzis, par jebkādām izmaiņām pašsajūtā, audzēja izmērā vai ārstēšanas plānā vienmēr jārunā ar ārstējošo ārstu.
