Iekaisīgas zarnu slimības (IZS) ir slimības uz visu mūžu, un, lai ar tām produktīvi sadzīvotu, nezaudējot darbaspējas un dzīves kvalitāti, ir nepieciešams būt pastāvīgā sadarbībā ar savu gastroenterologu, tāpat svarīga ir slimības gaitas monitorēšana.
Efektīvākai terapijas uzraudzībai nepieciešama regulāra slimības aktivitātes marķieru (tādu kā kalprotektīns, CRO) kontrole. Patlaban kalprotektīna analīze ir maksas pakalpojums, daudzi pacienti nevar atļauties to veikt regulāri, kas apgrūtina slimības kontroli un var novest pie smagākiem paasinājumiem, tādā veidā arī sadārdzinot valsts apmaksāto ārstēšanu. Valsts apmaksāta fēču kalprotektīna analīze IZS pacientiem Latvijā faktiski būtu investīcija lielāku ārstēšanas izdevumu novēršanā arī valstij, kādus varētu izraisīt un ietekmēt slimības paasinājumi.
Sarunas par iekaisīgām zarnu slimībām (IZS), to radītajiem izaicinājumiem pacientiem un ārstiem, parasti aktualizējas maijā, jo 19. maijā ir Pasaules Iekaisīgu zarnu slimību diena jeb Pasaules IZS diena. IZS tematika bieži ir saistīta stigmu, kautrēšanos, tāpēc ikdienā tiek noklusēta, un šogad ārsti un pacienti aicina: “Runā atklāti! Runā par IZS!” Mūsu saruna ir ar Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas gastroenteroloģi un onkoloģi Viktoriju Mokricku un gastroenteroloģi Lindu Mežmali.
Linda Mežmale: Iekaisīgās zarnu slimības ir hroniski zarnu trakta iekaisumi. Galvenokārt ir divas pamata saslimšanas - Krona slimība un čūlainais kolīts. Tās atšķiras ar to, kur atrodas bojājums, un ar iekaisuma dziļumu. Čūlainam kolītam raksturīgs virspusējs gļotādas bojājums, kas skar gan taisno, gan resno zarnu, savukārt Krona slimība var skart jebkuru gremošanas trakta daļu un ietver dziļākus sienas bojājumus.
Viktorija Mokricka: Galvenais, kas jāsaprot pacientiem un ģimenes ārstiem, ir tas, ka tā ir hroniska autoimūna slimība, kura ir neizārstējama, bet ārstējama. Šī slimība mijas ar remisijām [slimības neaktīviem periodiem] un paasinājuma periodiem un nav iespējams prognozēt, kad būs nākamais paasinājums. Pacients var sasniegt remisiju un nodzīvot visu mūžu remisijā, bet var būt arī paasinājumi. Pamatā tā ir hroniska autoimūna slimība ar onkoloģisko un invaliditātes risku, tāpēc pacientiem ir svarīgi diagnosticēt slimību un uzsākt terapiju pēc iespējas ātrāk.
Linda Mežmale: Pacientam var parādīties tādas sūdzības, kā, piemēram, sāpes vēderā, caureja, kas ļoti bieži ir ar asins piejaukumu, neskaidrs svara zudums, neizskaidrojams nogurums… Ar šādiem simptomiem noteikti vajadzētu vērsties pie sava ģimenes ārsta un veikt papildu izmeklējumus, lai precizētu diagnozi. Kopumā, ja slimība tiek ārstēta, kontrolēta, tad dzīves kvalitāti ir iespējams saglabāt tādā pašā līmenī kā veselam cilvēkam. Protams, ja attīstās komplikācijas, ja pacienti nelieto medikamentus, tad šīs abas saslimšanas var ietekmēt dzīves kvalitāti diezgan izteikti un var novest līdz invaliditātei.
Viktorija Mokricka: Ja vēl par simptomiem, par ko būtu jāatceras, citreiz šī slimība sākas ar ekstraintersticiālām izpausmēm. Pacientam sākotnēji varētu parādīties, piemēram, autoimūns aknu bojājums vai locītavas problēmas, locītavas iekaisums, pēc kā parādās čūlainais kolīts vai Krona slimība. Ne vienmēr iekaisīgās zarnu slimības uzreiz sākas ar zarnu izpausmēm, bet var sākties ar ekstraintersticiālām izpausmēm. Ja mēs runājam par čūlainu kolītu, biežākais simptoms varētu būt caureja ar asinīm, bet Krona slimībai biežākās
būs sāpes vēderā, un pacientu būtu jāizmeklē. Ja mēs runājam par dzīves kvalitāti, tad, protams, paasinājuma laikā tā ir traucēta, pacientam bieži ir vajadzība pēc labierīcībām, viņam jau laikus jāsaplāno, kur, izejot no mājām, ir labierīcības, bet, ja uzsākam terapiju laikus un slimība tiek kontrolēta, pacienti sasniedz remisiju, un dzīves kvalitāte netiek ietekmēta.
Linda Mežmale: “Zelta standarts” ir kolonoskopija ar biopsijām (kad kolonoskopijas laikā tiek paņemti audu gabaliņi no zarnas) Kolonoskopija ir resnās zarnas izmeklējums, kuram pacienti īpaši gatavojas. Tiek apskatīta taisnā zarna, visa resnā zarna un arī 5 cm tievās zarnas segmenta (terminalais ileums). Ja čūlainam kolītam diagnoze tiek uzstādīta, pamatojoties uz histoloģijas slēdzienu, tad Krona slimībai tas nav tik viegli, un tiek pielietota papildu diagnostika, piemēram, magnētiskās rezonanses enterogrāfija, vai, piemēram, kapsulas endoskopija, lai izvērtētu, vai ir iesaistītas tievās zarnas. Vērtējot slimības aktivitāti, ikdienā mēs izmantojam tādu iekaisuma marķieri - fēču kalprotektīnu.
Viktorija Mokricka: Ja mēs runājam par pirmreizējo pacientu, tad galvenais ir arī izslēgt vīrusa infekcijas. Paņemt fēču analīžu uzsējumus, un, ja vīrusa infekcijas nav, skatās arī kalprotektīnu, pēc kā var tālāk vadīties. Bet pamatā, lai apstiprinātu, vai tā ir Krona slimība vai čūlainais kolīts, jāveic ileokolonoskopja ar biopsijām (paņemot audu paraugus).
Linda Mežmale: Galvenokārt pacientam būtu jānodrošina ļoti draudzīgas attiecības ar savu gastroenterologu, lai slimības saasinājuma gadījumā būtu iespēja sazināties ar savu ārstējošo ārstu. Noteikti nevajag nodarboties ar pašārstēšanos, piemēram, uz savu galvu kāpinot medikamentu devas vai lietot kaut ko papildus. Svarīgākais ir konsultēties ar savu ārstu, un savlaicīga rīcība var novērst arī hospitalizāciju.
Viktorija Mokricka: Galvenais - noteikti jāvēršas pie ārsta, vai tas citreiz ir ģimenes ārsts vai ārstējošais gastroenterologs, lai varētu ātrāk novērst paasinājumu, lai tas nebūtu ieildzis. Pamata ideja ir cieša sadarbība ar ārstu. Ja pacients uzticas ārstam, sadarbojas, tad vienmēr ārstēšanas rezultāti ir labāki.
Linda Mežmale: Ja mēs runājam par Krona slimību, tad biežākās komplikācijas ietver zarnu sašaurināšanos, piemēram, var veidoties tā saucamās striktūras, stenozes. Tad var būt paaugstināts fistulu risks, tāpat šiem pacientiem ir paaugstināts kolorektālā vēža risks, kas ir viens no svarīgākajiem komplikāciju riskiem, tāpēc regulāra uzraudzība, piemērota ārstēšana un skrīninga kolonoskopijas palīdz novērst šīs smagās sekas.
Viktorija Mokricka: Droši vien šeit jāpiemin, ka visbiežāk pacientiem dzīves kvalitāti var ietekmēt hroniska anēmija, kas var būt gan saistībā ar asiņošanu, gan ar hronisku iekaisumu, kā arī varētu būt malnutrīcija [nepietiekama uzturvielu uzņemšana] un malabsorbcija [barības vielu uzsūkšanās traucējumi no tievās zarnas], tāpat var attīstīties arī osteopēnija [samazināta kaulu masa] vai osteoporoze [kaulu masas samazinājums], un tad saistībā ar komplikācijām pacienta dzīves kvalitāte ir samazināta. Lai novērstu komplikācijas, svarīga ir agrīna diagnostika. Pacientiem jāvēršas pie ārsta, un ārstam jāveic papildu izmeklējumi, lai savlaicīgi novērstu komplikācijas un uzsāktu ārstēšanu, bet svarīgākais ir agrīna diagnostika.
Viktorija Mokricka: Pētniecība visu laiku attīstās, jo pētījumu mērķi ir arī vērsti uz terapijas mērķiem (sasniegt pēc iespējās ātrāk slimības remisiju), un mērķi kļūst arvien augstāki, ambiciozāki, arī prasības pret terapiju kļūst ambiciozākas, līdz ar to parādās jauni medikamenti, kas strādā ātri, efektīvi un ar labu rezultātu, spējot sasniegt un uzturēt remisiju agrīni. Vienkārši izdalīt kaut kādu vienu vai otru pētījumu ir grūti, jo to tiešām ir daudz, bet mērķis ir vērsts uz vienu un to pašu - atrast efektīvāku medikamentu ar labākiem, ilgtspējīgākiem rezultātiem.
Linda Mežmale: Jau pašā sākumā, kad pacients ar pirmreizēju iekaisīgo zarnu slimību ierodas pie gastroenterologa, pats svarīgākais būtu, lai ārsts izskaidro šīs slimības būtību, tostarp faktu, ka šī ir hroniska saslimšana, tā ir līdz mūža beigām, tā ir ārstējama, bet nav izārstējama. Būtu arī svarīgi izskaidrot pacientam par terapiju -ka tā jāsaņem regulāri, par iespējamām slimības komplikācijām, jo ļoti bieži ir tā, ka, neskatoties uz to, ka pacientam viss tiek izskaidrots, vēlāk, kad viņam medikamentu ietekmē paliek labāk, tad viņš izdomā, ka ir labi, jūtas vesels un medikamentus atceļ. Pēc kaut kāda laika simptomi atkal parādās, tāpēc ļoti būtiski pacientam izskaidrot to, ka vienmēr ir jākonsultējas ar ārstu, arī par zāļu devas mainīšanu. Ļoti svarīgi, ka pacients aktīvi līdzdarbojas ar ārstu, un lēmumi attiecībā par ārstēšanu tiek pieņemti kopā, kad ārsts visu ir izskaidrojis pacientam, un pacients izprot un piekrīt.
Viktorija Mokricka: Galvenais, ka lēmumu pieņemšana notiek kopā, ka ārsts pieņem lēmumu kopā ar pacientu. Svarīgi, lai būtu laba sadarbība un savstarpēja uzticība. Tāpat svarīgs ir pacienta ģimenes atbalsts, tad arī terapija ir sekmīgāka - īpaši paasinājuma laikos. Ar IZS pacientiem vienmēr ir jārunā, nedrīkst vienkārši atnākt un pateikt, ka jums ir tāda slimība, jums ir jādzer tādas zāles un viss. Ir jārunā, jāizskaidro slimības būtība, iespējamās komplikācijas, iespējamie riski, terapijas iespējas, iespējamās blaknes un - galvenais - terapijas nepieciešamība.
Linda Mežmale: Izaicinājums mēdz būt diagnozes uzstādīšana, jo, piemēram, pacientam ir ilgstoši jāgaida valsts apmaksāto kolonoskopiju, kas paildzina laiku līdz diagnozes noteikšanai. Noteikti jāuzsver tas, ko mēs iepriekš minējām, ka kalprotektīns, ar ko mēs varam monitorēt slimību, nav valsts apmaksāts, tāpēc pacientiem par šo analīzi ir jāmaksā no savas kabatas, rezultātā ne visi pacienti to var atļauties, un tā ir viena no pamata problēmām, kas ir ļoti aktuāla. Faktiski mums īstenībā trūkst, precīzāk, valstij trūkst līdzekļi, lai šiem pacientiem varētu adekvāti nodrošināt slimības monitorēšanu.
Viktorija Mokricka: Ja mēs pievēršamies terapijai, tad savā ziņā grūtības mēdz radīt valsts normatīvu ierobežojumi, ja mēs runājam par bioloģisku terapiju, jo, lai uzsāku terapiju ar bioloģisko medikamentu, mums ir nepieciešams iziet vēl dažu medikamentu grupas. Mēs nevaram uzsākt uzreiz to terapiju, kas pacientam būtu nepieciešama, apsverot slimības gaitu un prognostiskus kritērijus. Medikamenti ir pieejami, valsts apmaksā, tā ir ļoti laba ziņa, jo kādreiz medikamenti nebija apmaksāti, kādreiz bija apmaksāti 50% un 75%, šobrīd visi medikamenti tiek kompensēti 100% apmērā.
Vēl viens būtisks jautājums, kas šobrīd nav atrisināts, ir saistīts ar to, ka pacientiem ar iekaisīgām zarnu slimībām var pievienoties arī aknu autoimūna slimība, kas ir primārs sklerozējošs holangīts, kura gadījumā arī ir nepieciešams saņemt terapiju ar ursodeoksiholskābi visu mūžu. Šī terapija nav lēta, bet diemžēl patlaban Latvijā pacientiem ar aknu autoimūnu slimību - primāru sklerozējošu holangītu - nav kompensēta ši terapija, un pacientiem šo medikamentu jāpērk par saviem līdzekļiem, kas, vērtējot gadu garumā, ir diezgan lielas izmaksas. Šo jautājumu nākotnē
vajadzētu izvērtēt, jo tas ir arī viens no pacientu aprūpes stūrakmeņiem, ka pacientiem ar šo diagnozi medikamenti netiek apmaksāti.
Viktorija Mokricka: Iekaisīgu zarnu slimības ārstēšanas un novērošanas būtība ir novērst komplikācijas un invaliditātes risku un samazināt hospitalizācijas risku, kas pacientam būtisks. Komplikācijās tiek ietverts viss, ko esam minējuši. Gan komplikācijas, gan blakus slimības, gan onkorisks - tā visa novēršana ir atkarīga no novērošanas.
Linda Mežmale: Regulāri lietot medikamentus un ievērot ārsta ieteikumus! Un tas, ko iepriekš Viktorija minēja, ka ļoti svarīgs ir psiholoģisks atbalsts pacientiem no ģimenes, arī no ārsta puses.
Viktorija Mokricka: Galvenais no pacienta puses ir uzticēties, sadarboties un uzdot jautājumus, ja tie ir.
