Friziere ar 20 gadu darba stāžu atklāj kvalitatīva salona noslēpumus

© Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Saruna ar frizieri Maiju Kesminu apliecina, ka dzīve tomēr ir kā amerikāņu kalniņi. Satraukums par gaidāmo, neziņa, kas būs, pēc tam pilna emociju buķete – gan laba, gan ne tika laba, un tad – secinājumi par piedzīvoto un seko daudzpunkti, jo tu nekad nezini, kas sekos aiz nākamā kalna.

Nemaz nerunājot par iespēju, kad varēs ļauties karuseļu burvībai no jauna.

Intervijas sākums, šeit

Kādām rakstura īpašībām ir jāpiemīt, lai vadītu savu uzņēmumu?

Foto no privātā arhīva

Esmu neatlaidīga. Ja es kaut ko izdomāju, tad iešu līdz galam. Pēc horoskopa esmu auns. Tas daudz pasaka. Esmu dažreiz arī stūrgalvīga, ja es ieņemu kaut ko galvā, tad viss. Vēl esmu pacietīga. Tas ir netipiski, jo agrāk bija tā, ka, ja es kaut ko nesasniedzu, tad viss bija slikti, likās - kāpēc? Tagad, īpaši gadiem ejot, esmu palikusi mierīgāka, pieņemošāka.

Dzīve izskoloja?

Dzīve maina. Tagad tiešām ir tā, ja man kāds kaut ko pasaka, es padomāju, ātri tam nepiekrītu. Citreiz ir bijis, ka ātri piekrītu un pēc tam nezinu, kā ar to visu, lai tieku galā.

Tu daudz strādā. Esi darbaholiķe?

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Jā, es esmu darbaholiķe. Es to atzīstu. Man ļoti patīk tur, kur es tagad esmu. Es esmu mēģinājusi uz darbu censties iet mazāk, bet tas nav sanācis. Kad man piedzima Adele, piemēram, tad dzīve piespieda mani atgriezties darbā jau pēc sešām nedēļām.

Tas bija traks laiks, ģimene un kolēģi palīdzēja, kā vien varēja.

Strādāju līdz pēdējam. Vēl tajā vakarā, kad man piedzima Adele, es tinu ilgviļņu rullīšus klientei darbā, bet pēc dažām stundām jau devos uz slimnīcu. Protams, tas bija grūts laiks, bet mans dzīvesbiedrs Artūrs ļoti labi tika ar visu galā. Arī mana mamma, kas ar ratiņiem gāja ārā, bija liels atbalsts. Atceros, ka jūnijā mamma (viņa ir skolotāja), kā skola beidzās, tā viņa man palīdzēja, lai es varētu nedaudz pastrādāt. Nestrādāju visu dienu, pāris klientus tikai ņēmu, jo tajā laikā nebija vienkārši citu variantu. Tad “Skaistuma bārs” vēl atradās Stabu un Brīvības ielā, strādājām tikai divatā vai trijatā. Ja kāda vēl saslima, tad nebija citu variantu. Klienti bija daudz, man pašai bija jāstrādā.

Bija grūti atrast labu darbiniekus. Es izdomāju, ka man būs savs salons. Pašu salonu sāku viena pati, man nebija komandas. Viena pati ar saviem tā brīža patstāvīgajiem klientiem.

Man bija jau savi klienti izveidojušies. Tieši tā arī nostrādāju kādu laiku. Pirmais meistars pie manis atnāca pēc pusotra mēneša, bet tas nebija frizieris, bet gan meistars, kas strādāja kabinetā, jo man telpas to atļāva. Pēc tam atnāca meistare Gita un tad lēnām viss arī sakārtojās.

Nebija tā, ka ārā rinda stāvēja ar meistariem un nespēj izvēlēties, ko - jā, ko nē. Ir grūti atrast labu meistaru.

Pa šiem gadiem kolektīvs ir pāris reizes mainījies. Un tikai tagad, kad komandā ir 12 meistari, varu pateikt, ka kolektīvs beidzot ir nokomplektēts un stabils.

Tas bija 10 gadus ilgs ceļš.

Visu laiku kaut kas notika. Tad viens aiziet, meitenes iet dekrētos un viss mainās. Citreiz man zvana un prasa, kāpēc mums tik bieži mainās meistari un rotē? Atbildu, ka tas nav bieži, nav arī tā, ka kāds iet prom iešanas pēc. Tie ir apstākļi, tikko pieminētais dekrēts un mēs paplašināmies. Tās ir divas dažādas lietas.

Foto no privātā arhīva

Vai kādu dienu kāds no taviem meistariem pats negribēs radīt savu salonu?

Man ir svarīgi, lai uzticas, jo meistariem uzticos. Es gaidu to pašu. Otrs aspekts ir attieksmē. Man ir svarīgi, lai meistars atbildīgi izturas pret darbu, pienākumiem un klientu. Nevienu nenosodu, lūdzu esi t godīgs. Priecājos, ja kolēģiem varu sniegt savu padomu, zināšanas. Protams, ir bijuši meistari, kas ir aizgājuši tālāk, kas ir uztaisījuši savu biznesu. Par to tikai priecājos, atbalstu, iesaku, ja nepieciešams sniedzu padomus.

Vēl aizvien meitenes, kas strādājušas pie manis pirms gadiem, var man zvanīt un palūgt padomu, palīdzēšu.

Ja kāds kaut ko slēpj no manis, veido mahinācijas, protams, man tas nepatīk un ar tādu cilvēku nebūs pa ceļam. Atbildība un uzticēšanās ir svarīga. Reizēm nesaprotu, kāpēc otru vēl aizvien uzskata par konkurentu, jo nav un nebūs divu vienādu cilvēku. Katram ir savs rokraksts un sava personība.

Tāpēc man arī tik patīk treneres darbs, jo ir iespēja aizbraukt uz citiem saloniem, paskatīties, kā viņi strādā, varbūt arī kaut ko ieteikt. Es atklāti varu pateikt, ka skaistumkopšanas joma ir tā, kas mūsdienās diemžēl ir sabojāta. Gluži kā celtniecībā ir ēnu ekonomika, tā arī šeit. Cenšos veidot veselīgu vidi sev un saviem darbiniekiem pēc Latvijā noteiktajiem likumiem.

Vai “Skaistuma bāra” meistari daudz labo citu frizieru kļūdas?

Daudz labojam kļūdas, atveseļojam un citreiz ir tā, ka par to pat paldies nepasaka. Pēc tam aiziet citur un atgriežas pie mums. Citreiz ir bijis arī tā, ka uzsākam matu atveseļošanu, korekciju, bet klients pārtrauc un aiziet citur. Vienmēr strādāju pēc labākās sirdsapziņas. Latvija jau ir maza, tāpēc viegli ir sabojāt reputāciju. Ir bijis, ka man saka: “Gribi, tev pastāstīšu, ko runā par “Skaistuma bāru?” Es atbildu: “Kādu slavu man vēlies taisīt? Sliktu vai labu?”

Visus šos gadus esam smagi strādājuši, lai “Skaistuma bāru” zinātu, kā kvalitatīvu salonu un ka pie mums var atnākt un uzticēties.

Foto no privātā arhīva

Šajā jomā pacelt latiņu augstu un noturēt - tas ir ļoti grūti. Tāpēc arī daudz sekoju līdz atsauksmēm, ko raksta par maniem meistariem - vai atsauksme ir pamatota vai nav pamatota. Ja ir nepamatota, tad mēģinu izrunāt, uzaicināt klientu uz tikšanos. Mēs daudz runājam ar klientiem. Stāstam, izglītojam. Tas ir mūsu darbs. Turklāt friziera darbs ir 50% un pārējie 50% ir klienta darbs mājās. Ja vēlies, lai mati būtu veseli un skaisti, tad mājās arī ir savs darbs jāpaveic. Mēs izskolojam, ko tieši. Tikai kopā būs rezultāts.

Tu sevi uzskati par veiksmīgu?

Laikam, jā. Kad atvēru “Skaistuma bāru”, tad satiku kādu paziņu, kas mani nosēdināja, jo tajā brīdī biju tik saviļņota par gaidāmo procesu, bet viņa man teica: “Nav māksla atvērt uzņēmumu.” Tajā brīdī nodomāju, par ko viņa runā. Tikai tagad pēc 10 gadiem varu pateikt: “Nav māksla atvērt, māksla ir to visu noturēt, lai viss darbojas.”

Atklāti sakot, man ir bijuši brīži, kad man to visu nevajag. Pēc būtības varētu iet kaut kur citur strādāt un viss, būt vienkārši friziere, ne vadītāja.

Kas kritiena brīžos palīdz pacelties?

Paceļ tas, ko abi ar Artūru esam paveikuši. Esam lielu darbu ieguldījuši. Tagad? Ejam uz “Skaistuma bāra” impēriju. Vēl palīdzēja apziņa, ka tas ir vezums, kas jau pavilkts, un, ja vēl blakus ir cilvēki, kas tevi atbalsta, ja vēl kolēģi iesaistās un dažādos jautājumos palīdz, jo rūp, tad viss ir vieglāk. Tieši tad vairs nevēlies nolaist rokas, bet gan domā variantus. Otrs ir lēmums, ko pieņem. Ticu, ka dzīvē var notikt viss, var pienākt brīdis, kad tu pasaki visam - stop! Bet kamēr jūtu, ka viss būs, mēs ļaujamies.

Arī pandēmija tevi neapstādināja?

Pandēmijā bija traki. Tur bija izraudātas acis, jo 2020. gadā pārcēlāmies uz Tērbatas ielu, bija divas reizes lielākas telpas, arī pieraksti bija pilni.

Tas brīdis, kad pēkšņi vienā dienā izrakstās divu nedēļu klienti, kad no 7 meistariem paliec viens pats, pat kolēģus un klientus nevar pierunāt, lai nāk, jo ir droši, tāpēc, ka esat salonā vieni paši. Tas bija trakākais un atgriezāmies sākumā.

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Martā vēl lija lietus, vecāki bija atgriezušies no Ēģiptes, dzīvesdraugs ar meitiņu pandēmijas laikā bija pārcēlies uz Limbažiem un es paliku viena pati. Māsa dzīvoja uz Ģertrūdes ielas, katru vakaru gāju no Tērbatas ielas, redzu, ka logos jau ir izkārti paziņojumi, ka iznomā telpas vai uzņēmumi slēgti uz nenoteiktu laiku. Tās sajūtas bija gluži kā zombiju filmās, ka esi viens pats. Rīga vienkārši bija izmirusi. Tieši tas laiks emocionāli bija vissmagākais.

Varu godīgi pateikt, ka mums ļāva izturēt šo laiku internetveikals. Sākām vairāk stāstīt par produktiem, kā klientiem mājās rūpēties par matu veselību. Tieši tas palīdzēja.

Grūti bija, bet izturējām. Vienmēr ir risinājums. Pat tad, ja sākumā liekas, ka ir traki, bet vajag paskatīties uz visu citādāk. Artūram tas lieliski izdodas.

Vai šobrīd tev ir no kā bail?

Man ir bijis bail kļūdīties, piemēram, no kaut kādiem lēmumiem un izvēlēm. Tās ir bijušas manas lielākās bailes, bet tas viss atkāpās, kad runāju ar savu kouču. Viņa man prasa: “No kā man ir bail?” Es saku: “No tā, ka varu pēc tam būt nesaprasta!” Piemēram, brīdis, kad pieņemu lēmumu paaugstināt cenas salonā, jo viss ir kļuvis dārgāks, vai brīži, kad runāju ar kolēģiem. Vēlos labāko, bet tas prasa no manis pārkāpt kaut kam pāri. Tās bailes sargā tevi. Bailes kļūdīties, ko par mani padomās, ir bailes, kas seko kā ēna.

Taču pāri tam visam, neesmu no tiem cilvēkiem, kurus bailes ietekmē. Tas nebūs manas pasaules gals.

Foto no privātā arhīva

Esmu arī par to, lai darbi runā skaļāk par vārdiem. Pozitīvi, atbalstoši vārdi.

Ko vēlies pateikt tai Maijai, kurai bija 16 gadi, kad viņa sāka savu ceļu?

Man citreiz ir tā, ka domāju par lēmumiem, ko agrāk pieņēmu, vai kaut ko mainītu? Nemainītu, jo tas mani ir aizvedis tur, kur esmu tagad. Varbūt runātu citādāk, bet viss, kas notiek, notiek tā, kā tam ir jābūt.

Apbrīnoju savus vecākus, kā viņi man ļāva, lai gan, ja man bērns tagad pateiktu, ka iet uz arodskolu, es piekristu. Ja man ir jāizvēlas vidusskola vai profesija, es esmu par profesiju, bet tas visiem neder.

Lai gan esmu runājusi ar saviem pamatskolas klasesbiedriem, kas piekrīt, ka būtu labāk izvēlējušies kādu profesiju. Taču tajā laikā, kas bija profesija? “Tu nekas neesi, jo tu dzīvo kojās.” Vai otrs: “Ar tik labāk sekmēm, bet uz arodskolu?” Tas, ko mēs dzirdējām, bija daudz un ne tas pozitīvākais, taču tādi laiki bija toreiz un neko nevarēja darīt.

Valdīja vecie stereotipi. Taču tieši profesija tev tik daudz iedod. Šogad Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikums mani uzaicināja būt žūrijā. Biju pārsteigta, cik ļoti šīs skolas ir mainījušās. Ja man šodien būtu vēlreiz jāiet un jāizvēlas? Es izvēlētos profesiju. Šodien ir tik stilīga skolas vide, moderna, tik daudz iespēju, jaunas un stilīgas mācību frizētavas.

Foto no privātā arhīva

Arī stipendijas!

Vēl stipendijas, kas vispār ir papildu atbalsts. Arī manā laikā iespējas bija. Atceros, ka devos mācīties uz Vāciju, pat piedalījos dažādos konkursos. Ja dzīve dod iespēju, kāpēc to neizmantot? Mēs ņemam praktikantus, daudz veltām viņiem laiku, bet pēc tam ir tādi, kas paliek strādāt. Ja vēl redzi, ka sanāk, kāpēc nepiedāvāt darbu? Tādi stāsti ir reti, bet tie, praktikanti, kas vēlas mācīties, ir vērtīgi cilvēki.

Mūsdienās ir jaunieši, kas ir pieraduši, ka vecāki sagatavo ēst, izmazgā drēbes, viņi nezina, ka var citādāk.

Man ir māsa Aija un brālis Roberts. Mums vecāki ļāva iet lielajā dzīvē. Atceros, ka paliku dzīvot kopā ar māsu, jo vecāki pārcēlās uz citu dzīvokli. Jau tad bijām apzinīgas. Mēs nedrīkstējām sastrādāt dažādas nepatikšanas, ja kaut ko darījām, tad to nedrīkstēja uzzināt vecāki. Gudri darījām, bet neatkarīgi no ballītēm pret saviem pienākumiem izturējāmies atbildīgi. Pabeidzām skolu, paralēli strādājām. Pēc frizieriem iestājos vakarskolā, kas man bija līdz pēcpusdienai, tad gāju uz darbu. Pēc vakarskolas sākās augstskola, paralēli - darbs. Vēl tagad augstskolas meitenes mani aicina: “Maija, ejam uz maģistriem mācīties!”

Foto no privātā arhīva

Vai Latvijas frizieriem ir augsts profesionālais līmenis?

Latvijas frizieriem ir augsta darba kvalitāte. Kad sāku mācīties par frizieri, tiku “ERASMUS” apmaiņas programmā uz Vāciju, kur pavadīju mēnesi. Vācijā 2007. gadā vajadzēja prast ne tikai frizēt, bet arī sakopt rokas, bija jāmāk manikīrs, roku masāža, kaut kas no SPA procedūrām. Bija nepieciešams pilns komplekts. Taču, uz to visu skatoties, pazūd kvalitāte. Jaunam meistaram ir populāri mācīties par stilistu vai vizuālā tēla meistaru. Meitenēm iesaku, lai izvēlas vienu novirzienu - vai tas ir make up vai padziļināti friziera amatā, jo jauns meistars viens pats visu nevar izdarīt.

Izdegšana ir viens, bet otrs ir tas, ka ir labi jāprot viens, attīsti to un tad, ja vari, ņem klāt ko jaunu. Man tas pats bija, kad sāku strādāt “Double Sun”. Mani iemeta sieviešu zālē un bija jāizdomā viss. Protams, jau tad pratu frizēt vīriešus, bet tajā laikā man bija tikai sievietes klientes. Tā ir testēšana. Tu meklē, kas ir tavs.

Par ko saki liktenim paldies?

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Par to, ka man ir stipra veselība. Ir svarīgi, lai ģimenē viss būtu kārtībā. Kad jūti, ka kaut kas nav, tad arī nebūs labi. Esmu sajūtu cilvēks. Ja apkārtējie jūtas slikti, ja ir kaut kas atgadījies, arī man piezogas raizes. Ja viss ir kārtībā, tad pašai būs labi. Tas ir pats svarīgākais.

Visi tādi esam. Arī Artūram ir spēcīga un sirds gaiša ģimene, pie kuras varu aiziet. Man par to ir prieks, jo šīs vērtības varu nodot tālāk mūsu bērnam. Stabila un droša sajūta, ka pie vecākiem vari aiziet un viņi tevi nenosodīs, bet gan, ja vajadzēs, tieši parādīs ceļu, sniegs padomu. Nav māksla nosodīt un pateikt: “Nu, nu, nu!”, jo ieliekam pamatu mazākajos. Un, ja ir mīlestības pilna apkārtne - ģimene, draugi, kolēģi - tad, protams, tu arī vēlies pie viņiem iet un kopā kaut ko piedzīvot, radīt jaunas lietas.

Svarīgākais