Kalendārā 10. oktobris ir Pasaules garīgās veselības diena. Īstais laiks, lai ne tikai aizdomātos, bet runātu par savu garīgo veselību. Laikā, kad ikviens, gribot negribot, ir iekāpis ātrgaitas vilcienā un brauciena sekas nereti mēdz būt sūrākas nekā cerēts.
NRA Dzīvesstils uzskata, ka par savu veselību - gan fizisko, gan mentālo, ir jārūpējas katru dienu. Turot roku uz pulsa, gan labās dienās, bet jo īpaši tajās, kas - ne tik gaišas, jo dzīvē pats svarīgākais ir cilvēks, viņa veselība, kā arī dvēseles stāvoklis. Bez maskām. Turklāt šis ir pietiekami spēcīgs arguments, lai šoreiz ieklausītos padomos.
Pasaules garīgās veselības dienas ietvaros, uzrunājām dažādas sievietes, kuras vieno spēks, ambīcijas, šarms un sievišķība. Atklājās, ka ikviena no viņām ir bijusi dzīves posmā, kur rūpes par savu mentālo veselību ir izvirzījušas priekšplānā. Turklāt ne velti šīs spilgtās un veiksmīgās sievietes ir uzdrīkstējušās par savu mentālo veselību šoreiz runāt skaļāk ar cerību, ka sabiedrība aizdomāsies par garīgo veselību. Paldies par uzticēšanos!
“Sākšu ar to, ka ar sevi ir jāstrādā katru dienu. Šajā laikā tas ir tikpat nepieciešams, kā tīrīt zobus un veikt personisko higiēnu. Šajā laikā, kad mūs ietekmē mediji, informācijas gūzma, ir svarīgi prast nodalīt, par ko vajag uztraukties, uz ko ir vērts skatīties un kas ir tās lietas, kam nav vērts tērēt savu spēku, resursus un enerģiju. Mūsdienās visdārgākā valūta ir enerģija. Es visu laiku uzraugu, lai mans enerģijas līmenis ir augsts, lai ar kādām negācijām, pārdzīvojumiem un dusmām es nenonāku tādā brīdī, kad man nav enerģijas un esmu iztukšota.
Tā ir tāda garīga un fiziska disciplīna, ko nav viegli kaut kādos brīžos turpināt.
Šobrīd darbs ar sevi cilvēkiem ir ļoti nepieciešams. Neskatīties uz ārpusi, bet skatīties sevī. Meklēt atbildes, kļūt par skolotāju un palīgu pašam sev.
Svarīgi ir prast sevi nomierināt. Daudziem palīdz psihoterapija, psihologa apmeklējums, katram ir sava metode. Tā var būt pirts, skriešana, ūdens procedūras, bet svarīgi ir, lai prāts būtu neitrāls, jo tad arī veselība būs stabila. Tāpat es šķiroju, ar kādiem cilvēkiem es komunicēju. Es komunicēju ar cilvēkiem, kas ir pozitīvi, kas visu laiku strādā ar sevi, kas praktizē garīgas prakses - jogu, meditāciju, kā arī es pati cenšos katru dienu atrast laiku meditācijai. Arī ikdienā cenšos atrast laiku, lai rakstītu pateicības. Saglabājot neitrālu prāta stāvokli, lai neviens notikums neietekmētu to, kā es jūtos, notiek labas lietas, rodas problēmas, bet es nepievēršu tam lielu uzmanību, risinu problēmas rindas kārtībā, izvērtējot prioritātes. Es neļauju, lai emocijas gūst pār mani virsroku.”
Tāpat Agnese uzsver, ka veselība ir pirmais, par ko ir jārūpējas. “Protams, ne tikai par fizisko veselību ir jārūpējas, lai arī fiziskā veselība prasa uzmanību un ir jāveic kontrole. Es regulāri eju pie ģimenes ārsta, kurš man nozīmē analīzes, kad tās ir nepieciešamas. Tāpat es lietoju vitamīnus un uztura bagātinātājus, imunitātes stiprinātājus, īpaši rudens sezonā. Esmu sapratusi, ka ir svarīgi izstrādāt regulāru pieradumu, rutīnu un disciplīnu, kas manā gadījumā ir regulāra braukšana ar velosipēdu, joga un sporta zāles apmeklēšana.
Tas ir jādara nevis viļņveidīgi, bet jācenšas darīt visu laiku un tad arī mentālā veselība būs stabila, jo kustība un pareizs uzturs arī ir nozīmīgs labas mentālās veselības saglabāšanai.
Īpaši šajā laikā, kad apkārt ir ļoti daudz satrauktu un nemierīgu cilvēku. Manuprāt, par to ir jādomā.”
Runājot par stresu, aktrise atklāj, ka stresa situācijas pati cenšas neradīt. “Atrodoties savā profesijā 30 gadus, esmu iemācījusies kļūt stresa noturīga. Apkārt var notikt vētras, bet es saglabāju iekšēju mieru, citādāk es nevarētu strādāt savā profesijā. Lai arī šobrīd esmu atgājusi no kino un teātra, bet disciplīna un savaldība man ir nepieciešama. Stresa situācijās, ja ir iespējams, es savas emocijas izlaižu un izlādēju.
Toties tas, kas man palīdz stresa situācijās, kad ir jāsavācas un nav iespējams izlādēt emocijas, ir elpošana.
Mierīga elpošana un kundalini jogas prakse, kas man palīdz sazemēties un neiet līdzi stresam. Būtiski ir atrast cēloni un atrast pareizo veidu, kā konkrētajā situāciju sevi nomierināt. Ieteiktu meklēt palīdzību, nekautrēties. Ja jums nav iespēja apmeklēt finansiālu apsvērumu dēļ vai citu apsvērumu dēļ psihologu vai psihoterapeitu, ir atbalsta centri.
Svarīgi ir veidot sev apkārt atbalstošu cilvēku loku, kuriem nekautrējaties lūgt palīdzību.
Tāpat ir svarīgi runāt par savām problēmām, neslēpt tās, jo slēptas un ielaistas problēmas, noklusētas problēmas agri vai vēlu, bet liks par sevi manīt. Vajag sekot un pašam saprast, ka tev ir problēmas un jautājumi, kuri ir jārisina. Pienāk dzīvē brīži, ka tu izdedz vai vienkārši izsit korķus, viss saiet uz īso un vairs neesi spējīgs sev palīdzēt.”
“Depresija ir klusa, tu nevari dzirdēt, kā tā tuvojas, bet pēkšņi tā ir skaļākā balss tavā galvā,” atzīst Rupi Kaur.
“Šodien ir pasaules psihiskās veselības diena. Es vēlos teikt - katra diena ir MANA un TAVA mentālās veselības diena … rūpējies par sevi mentāli un fiziski katru dienu!
Depresija, distonija, trauksmes un panikas lēkmes ir manas dzīves līdzgaitnieces jau vairāk nekā desmit gadus.
Ir bijis pavisam zemu (nu tā, ka pavisam) un ir labie laiki (ļoti labi laiki). Es joprojām katru dienu mācos ar tām sadzīvot… arī tad, kad ir labie laiki. Ir svarīgi runāt par mentālo veselību. Ir svarīgi sadzirdēt citus runājam par mentālo veselību.
No savas pieredzes varu teikt - apziņa un sajūta, ka es neesmu viena pati mentālās veselības grūtībās un izacinājumos, man ir ļoti palīdzējis, tas ir man devis padomus un ieteikums, kur meklēt palīdzību.
Un, ja tev šķiet, ka ir grūti un pats netiec galā (pat varbūt tev šķiet, ka tiec galā, lai arī ir ļoti grūti) - meklē palīdzību. Lūdz pēc palīdzības. Runā. Jautā. Ja īsti nezini, kur un kam jautāt - uzraksti man ziņu, tas jau būs viens solis tuvāk, lai paliktu labāk, viens solis, lai runātu un tapt uzklausītam. Kopā ir vieglāk.”
“Mana labākā meditācija ir fizisks darbs dārzā un golfs, bet ziemā cenšos doties ceļojumos uz siltajām zemēm un pagarināt vasaru.
Jāatzīst, ka ar stresu es ne vienmēr tieku galā, joprojām mācos un meklēju labākos risinājumus.
Skaidri jāsaprot stresa cēlonis un ar to vispirms jātiek galā. Man dažkārt palīdz trenažieru zāle, bet tas ir tikai uz laiku, kamēr izdomāju, ko man darīt. Ikdienas neparedzētās dzīves situācijas un nepārtraukts stress atstāj nepatīkamu nospiedumu uz mūsu veselību - liekais svars, negulētas naktis, emociju uzplūdi un ietekmētas attiecības. Ticu, ka viegli jau ir kādam ieteikt, ko darīt, bet tas ir ārkārtīgi grūti tiem, kuri ir nonākuši jau pie smagām garīgās veselības problēmām. Viena ieteikuma un atbildes visticamāk jau nav.
Es mēģinātu mainīt dzīvesvietu, pat iespējams aizbraucot uz citu valsti pastrādāt vai vienkārši atpūsties. Cik nav dzirdēts, ka, mainot vidi, pazūd iepriekš kontstētās slimības vai pat veselības problēmas.
Neapmierinātība ar sevi, apkārtējo vidi un cilvēkiem to visu tikai pastiprina. Un dažkārt varbūt jāsāk tieši ar sevi. Nevajag ar lieliem plāniem, bet maziem un stabiliem pārmaiņu soļiem.”
“Manā dzīvē bija posms, kad vairākus mēnešus man bija smaga veģetatīvā distonija, kas gandrīz katru dienu rezultējās ar ātrās palīdzības saukšanu.
Man bija ne tikai bija bailes nomirt, bet fiziskas krampju lēkmes ar aizdomām par epilepsiju.
Tā bija nopietna stadija, lietoju stiprus medikamentus. Lai gan mani brīdināja, ka tas var arī nepāriet, bet nu šis posms ir aiz muguras un par laimi nav atgriezies. Šī tēma kļūst arvien aktuālāka. To redzu gan savā, gan draugu un paziņu dzīvē. Tēma skar arvien jaunākus cilvēkus. Mentāli traucējumi arvien biežāk piemeklē pusaudžus un jauniešus. Iemesls: dzīve ir paātrinājusies un palielinājies informācijas apjoms, ko nemākam kontrolēt un ko uzņemam nepārtraukti, piemēram, aiz gara laika sēžot TikTokā un skrullējot simtiem video.
Tas viss krājas mūsu, ja tā var teikt, operatīvajā atmiņā un ja tā pārkarst, var uzkārties cietais disks.
Īpaši bērni un pusaudži saskaras ar grūtībām kontrolēt dzīves ātrumu un ziņu apjomu, kā arī ne vienmēr māk sadzīvot ar emocijām, ko rada šī informācija. Mums būtu vairāk uzmanības jāpievērš jaunākajai paaudzei un jāpalīdz viņiem, kā arī sev pašiem apzinātāk dozēt informācijas plūsmu. Ja agrāk bija tādas kā informācijas medības, proti, grāmata vai žurnāls tika nodots no vienas mājsaimniecības nākamajai, tad šobrīd internets pats skrien mums pakaļ.
Ja nemainīsim informācijas lietošanas paradumus, mentālās kaites allaž būs mūsu problēmu riska grupā.
Atklāti sakot, ārstējoties no smagās veģetatīvās distonijas, nekas cits neatlika, kā mācīties tikt galā ar stresa situācijām. Šīs iemaņas apzināti esmu ieviesusi un praktizējusi, kā arī uzplijos ar tām visiem, kuriem, manuprāt, tas būtu noderīgi. Ir divas nianses. Pirmkārt, daudziem no mums ir pārāk daudz lietu, par ko domāt un bažīties - neatkarīgi no statusa un amata: ne tikai banku vadītājiem, bet arī mājsaimniecēm.
Lai nesaļimtu problēmu priekšā, ir vērtīgi izdalīt vienu, kas ir šajā brīdī aktuāla un kuras risināšanu atlikt tiešām nevajadzētu.
Nākamajā strīpā seko citas divas problēmas, kas ir jārisina, bet ne te un tūlīt. Un visu (visu!) atlikušo gūzmu jānoliek malā un jāizslēdz. Tā ir mana recepte operatīvās atmiņas nepārkarsēšanai. Otrkārt, jāmācās neuztraukties. Es izslēdzu problēmu un ieslēdzu to, kad to var risināt - bet pārējā laikā nosacīti dzeru šampanieti un atpūšos. Mums visiem ir tendence malt pa galvu lietas, ko pašlaik nevaram atrisināt. Tāpēc pirmais, kas sev jāaizliedz, ir - stresot par lietām, kuras nevaram te un tagad iespaidot.”
Tāpat režisore iesaka mēģināt racionālas lietas neemocionalizēt. “Nevajag piešķirt enerģiju, domas, sajūtas un emocijas tehniskām lietām. Piemēram, saplīsa automašīna un tu raudi. Bet tas ir tikai metāla verķis, kam saplīsusi kāda detaļa. Protams, tas var ietekmēt ikdienu un sajūtas, bet tā vietā, lai šaustītu sevi ar pārdomām: kā tagad būs? vajag problēmu risināt tehniskā līmenī. Cik vajag naudas remontam? Ir nauda, nav naudas, vari nopelnīt, nevari? Nevari - aizņemies, risini. Nevari aizņemties...? Tad izdari tā, ka šī nav tava problēma Nr. 1! Vajag pataupīt dvēseli un paust emocijas tajos virzienos, kur pretī ir kāds, kurš to spēj novērtēt - šaubos, ka auto novērtēs, ja tu sēdēsi un liesi asaras. Par citiem cilvēkiem un viņu raizēm - tas ir cits stāsts, tur emocijām ir tiesības būt.”
Talantīgā producente uzskata, ka nav pilnībā mentāli ideālu cilvēku. “Ja kāds jūt, ka viņš saskaras ar mentālām problēmām, jāsaka sev - viss labi, ir “ok”, mēs visi ar to saskaramies. Ar mani nenotiek nekas ārpus “normālības” robežām. Mums vispār ir jāpārskata vārda “normāls” nozīme, jo cilvēkiem ir tiesības un dažās dzīves situācijās pat vēlams piedzīvot emocionālu lejupslīdi. Tas var būt signāls, kas aicina paņemt atelpu no ikdienas. Un, ja tā ir - vai tas būtu nenormāli? Mums jāieklausās sevī, savā ķermenī - ideāli, ja tas sanāk pašiem, bet ir arī feini, ja organisms mums dod zīmes un pasaka to priekšā.”
Runājot par savu labsajūtu, TV režisore atklāj, ka ikdienā nepiekopj īpašas prakses. “Būtu melots, ja teiktu, ka meditēju. Kad esmu nogurusi, apguļos, attīru domas un atslābinos. Nenodarbojos ar jogu un speciāli nedodos garās pastaigās.
Cenšos ieklausīties savā ķermenī un brīžiem tam lūdzu arī paklusēt sakot - piedod, nav variantu, tagad es darīšu tā, bet tu mazliet pacieties.
Brīžiem ļauju organismam diktēt noteikumus un paņemu dienu brīvu. Svarīgs ir iekšējais dialogs. Mana meditācija ir ceļojumi, tajos es tik tiešām atslēdzos tikko esmu izbraukusi no valsts. Man ir svarīga fiziska, pat ģeogrāfiska izraušanās no rutīnas, kas ir darbs, pienākumi un ikdienas domas. Ārpus Latvijas dodos sistemātiski vismaz reizi mēnesī, atzīmējot arī šo izraušanos kalendārā, lai zinu, ka neesmu sevi apmānījusi un aizstrādājusies.”
“Šī ir ļoti aktuāla tēma arī man, jo ikdienas rutīnā esmu saskārusies ar stresa un trauksmes situācijām diezgan bieži, tāpēc patiešām ir ļoti svarīgi par sevi rūpēties. Man palīdz miegs, sports, treniņu apmeklējums sporta zālē, kāda brīva diena vienkārši mājās, kad varu nedarīt neko, tādu dienu gan ir ļoti maz.
Reizēs, kad jūtu, ka nebūs labi, mēģinu atrast laiku, lai aizbrauktu uz laukiem - tur jūtos mierīgāka, svaigs gaiss, daba nomierina.
Patiesībā ikdienā ir svarīgi domāt pozitīvi, skatīties uz lietām un notikumiem no labās puses. Šobrīd jau es pati bieži mēģinu noķert to pirmo impulsu - kas ierosina trauksmes sajūtu un jau uzreiz domāju par risinājumu. Ikdienā ir svarīga spēja mācēt noturēt un kontrolēt savas emocijas. Tas nav viegli un vienkārši, bet ir ļoti būtiski. Man palīdz pašiedvesma un pozitīvas domas, īpaši uzsākot dienu.
Es sev uzsmaidu, atverot acis, un pamostoties pasaku, ka būs laba diena un viss izdosies.
Manuprāt, cilvēkiem sevi vairāk jāmīl, jāiepazīst, jo tikai sevi mīlot mēs varam sev palīdzēt.”
“Rūpes par manu mentālo veselību izpaužas ļoti daudz un sīkos veidos. Tas, ko es esmu sapratusi, kas man, cilvēkam, ir svarīgi, lai būtu dienas struktūra un rituāli. Sāksim ar to, ka man ir būtiski no rīta izdzert ūdeni, tad uztaisīt kafiju, ko es dzeru gultā. Pašlaik gandrīz jau pusotru gadu, katru rītu mācos franču valodu. Rīta sākums, kamēr esmu gultā ar kafiju, dod skaistu pamatu dienai un tās turpmākajai gaitai. Ceļojumos bieži gan tas nesanāk un tad es jūtos izsista no līdzsvara. Šie rituāli dod man mieru un stabilitāti.
Tāpat manai mentālajai veselībai palīdz kāda fiziska aktivitāte - vai tā ir skriešana, vai tā ir joga, bet, ja tas nav ne viens, ne otrs, tad tie ir gari kilometri, ko es veicu ar kājām.
Es katru dienu cenšos būt ārā, tā ir stunda, divas. Vēl manas mentālās labsajūtas pamatā ir kustība. Ideālā variantā tie ir 10 000 soļi. Kustība ir svarīga, jo tā ir ar pievienoto vērtību, un tad es jūtos labāk - gan fiziski, gan emocionāli. Es zinu, ka esmu parūpējusies par savu ķermeni. Vēl ikdienā man ir svarīga mūzika. Tāpat arī, kad vēl dzīvoju Latvijā, man bija svarīgi padzert kafiju vienatnē, veltot sev laiku. Arī tagad, kad dzīvoju Francijā, man ir svarīgi, lai esmu kādā brīdī vienatnē, savā čauliņā."
Francijā dzīvojošā latviete, uzskata, ka nevar atdalīt fizisko no mentālās veselības. “Lai tu gribētu būt fiziski vesels, tev ir jābūt mentāli veselam un otrādi. Tas ir pamats visam, kas notiek mūsu dzīvē, vismaz manā dzīvē. Ja es jūtos fiziski un mentāli slikti, tad es nevaru radīt - ne receptes, ne bildes, ne normāli komunicēt ar ģimeni un ar cilvēkiem.
Mūsdienās mēs tik daudz novirzāmies no ceļa, bet ir svarīgi atcerēties, ka ir būtiski turēt roku uz pulsa.
Svarīgi ir palīdzēt sev un to izdarīt mēs varam dažādos veidos, proti, vingrojot, meditējot, satiekoties ar draugiem, ar cilvēkiem, kas mūs paceļ. Kaut vai gulēt uz adatu paklājiņa, būt vidē, kas mūs ceļ. Ja kaut kas neiet, ja esam iestrēguši, tad ir jāmeklē palīdzība. Šobrīd ir pieejamas daudz gan grāmatas, gan kursi, gan programmas, kur piedaloties mēs varam palīdzēt sev. Nekādā gadījumā negaidīt, kad mentālo un fizisko veselību mums uzlabos kāds cits. Neviens mūsu vietā neko nedarīs.”
Interesējoties par stresa situācijām, recepšu grāmatu autore ir atklāta. “Ar stresa situācijām tagad es tieku daudz, daudz, daudz labāk, kā pirms gada vai trijiem gadiem, neskatoties uz to, kā es tiku galā ar stresa situācijām pirms astoņiem gadiem.
Es esmu gan vēl tālu no tā, kur es gribētu būt, lai tiktu galā ar stresa situācijām.
Šobrīd man palīdz - staigāšana, skriešana, parunāšana ar saviem draugiem, ne tikai izkratīt sirdi, arī pabūšana vienai. Tāpat man palīdz, īpaši situācijās, kad ir iesaistīti citi cilvēki, kad es paskatos no malas un saprotu, ka tas nav par mani, bet gan par viņiem. Ikdienišķās stresa situācijas es apzinos, ka ietekmēt es neko nevaru, tāpēc tās pieņemu. Tāpēc, ka pukstēt par to konstanti, nepalīdz. Es mācos mainīt attieksmi pret to, kas ne vienmēr ir viegli, bet, kad izdodas, tad tas palīdz. Tāpat arī mācos novilkt robežas.”
Signe arī uzsver, ka strādāt ar sevi ir vissvarīgākais. “Svarīgi ir apzināties, kur mēs esam, kas notiek un kāpēc. Kāpēc, piemēram, dažreiz ir jāstrādā tik daudz un dažreiz nav, un kāpēc, kad mēs strādājam tik daudz, mēs nogurstam. Un tādās reizēs, iespējams, ir jāmaina situācija. Mēs varam sākt ar ģimeni - mamma, tētis, tad turpinām ar vīru, bērniem, tālāk - vide, kur dzīvojam. Protams, mums ir jāstrādā, bet, ja tā strādāšana atņem dzīves baudīšanu, tad mums ir jāmaina situācija. Es varu atklāt, ka es to izdarīju. Man sāka palikt grūti.
Man kļuva smagi katru dienu sevi motivēt, meditēt un pierunāt sevi visādos veidos darīt lietas vidē, kur es iepriekš dzīvoju.
Lai gan es uzskatu, ka meditācija ir laba lieta (visa sevis attīstīšana), bet tas nedrīkst aiziet tā, ka visas pārējās lietas dzīvē paliek pakārtotas. Atklāti sakot, pēdējos gados, dzīvojot Latvijā, lai gan man ir bijuši fantastiski cilvēki apkārt, daudz esmu ieguvusi dēļ tā, ka biju tajā laikā un vietā, bet es sapratu, ka man bija par daudz šī celšanas puse, pretēji tam, ko es saņēmu pretī. Tāpēc rūpēs par savu emocionālo veselību, arī ģimenes emocionālo veselību, pieņēmām lēmumu braukt projām no Latvijas gan sociālās vides dēļ, gan dēļ tā, ka es gribēju, lai mana ikdiena ir piepildīta ar iespēju augt un mācīties katru dienu. Tagad, esot citā vidē, kur ļoti daudz kas ir jauns un ir daudz iespēju, es to varu. Ko es ar šo vēlējos pateikt? Mums ir jāsaprot, ka, ja mēs vēlamies dzīvot labi, tad mums ir jārūpējas par savu mentālo un fizisko veselību, kas iet roku rokā ar vidi, kur mēs dzīvojam. Sociālā vide spēj nospiest, bet, ja mēs nevaram to mainīt, tad mēs varam mainīt skatījumu.
Ir jāsaprot, ka dzīve ir viena, ka tā ir jābauda. No rīta pieceļoties, ir jābūt foršai sajūtai. Bet, ja mēs pusi dienas veltam, lai sevi motivētu kaut ko darīt, tad ir kaut kas jāmaina dzīvē.
Tas nav viegli, jo prasa uzdrīkstēšanos, drosmi un arī kritienus, bet būs tā vērts. Vēl, manuprāt, nevajag uztvert, ka garīgās veselības problēmas ir tad, kad cilvēks ir dziļā depresijā un dzīvo uz antidepresantiem, nē. Ja tevi no rīta ir jāvelk ārā no gultas, ja necelies ar prieku, tad tā jau ir problēma, kas ir jārisina. Tāpēc es vēlētos ieteikt: paskatīties kritiski, kas notiek jūsu dzīvē un kritiski, nevis tad, kad ir par vēlu, bet gan laikus. Līdz ko mēs ieraugām garīgās veselības problēmas aizdīgļus, tad ir jāiet un jāstrādā. Jāiet pie terapeita, kas var palīdzēt. Katram ir jāatrod savs. Varbūt pat nevajag iet pie psihologa, jo tev palīdzēs sports, galva sakārtosies, domas izvējosies skrienot, un šis ir pirmais solis.
Nedrīkst sēdēt un domāt, ka tas pāries, nē, mums ir jāstrādā ar sevi un jāstrādā rūpīgi.
Es iesaku izmēģināt visus iespējamos ceļus, bet labos ceļus, ko mēs varam izdarīt un iet ar domu - es gribu dzīvot labāku dzīvi un es darīšu šodien visu, ko es varu izdarīt, lai tā būtu. Tāpat nedrīkst gaidīt, ka tas mainīsies šodien, tā ir liela cilvēku kļūda, jo seko vilšanās. Dod sev laiku, pārmaiņām vajag laiku. Viss notiks. Nedrīkst prasīt ātrāk un pamest. Viss sanāks!”
