Daļa cilvēku uz pasaules vismaz reizi dzīvē ir pieredzējuši panikas lēkmi. Panikas lēkme ir riebīgs pasākums. Tas nav parasts uztraukuma vilnis vai “nervu sabrukums”, kam ir pamats, ja dzīve jūk pa vīlēm vai ja esi nāves briesmās. Tas ir drīzāk kā sitiens pa seju no zila gaisa. Bet kāpēc tās rodas?
Tēlaini runājot, smadzenes var iedalīt divās daļās - augšstāvs un apakšstāvs. Augšstāvs ir apzināts vadības centrs, kas palīdz mums virzīt ikdienas dzīvi un pieņemt lēmumus. Savukārt apakšstāvs ir dzīvnieciska autopilota programma, kas darbina mūsu ķermeni bez apzinātas iesaistes, lai mums pašiem tas nav jādara; un šī programma nav updeitota kopš cilvēces sākuma.
Kāpēc mums joprojām ir tāds apakšstāvs? Jo būtu diezgan sūdīgi, ka būtu jāatceras elpot katru dzīves mirkli, tāpēc tas notiek automātiski, lai mēs varētu uztraukties par interesantākām lietām.
Stress mūsu primitīvajā smadzeņu daļā, iedarbina neapzinātu un fizioloģiski instinktīvu fight-or-flight mehānismu. Šis mehānisms ir tik sens kā pasaule un tā funkcija ir mūs pasargāt, kad ir sūdi.
Agrīnajos laikos, kur neeksistēja Bolt, Rimi un algotas darba vietas, šie sūdi bija savvaļas dzīvnieki, kas tevi var apēst vai svešs alu cilvēks bez vidējās izglītības, kurš varētu nogalināt tavus ciltsbiedrus un tevi pašu.
Tas palīdz mums aizmukt vai pretoties uzbrucējam. Līdz ar to, vispārīgi runājot, reakcijas iedalāmas divās daļās - ir cilvēki, kuriem stresa momentos ir spēja cīnīties pretī un uzbrukt, vai arī viņi spēj vien skriet uz tuvāko vietu, kur paslēpties. Modernajā pasaulē mums ir paveicies, ka vairs nav jācīnās ar mamutiem vai alu cilvēkiem, bet briesmas uzglūn visapkārt. Piemēram, kaudze ar darba uzdevumiem, finansiālās problēmas, attiecību grūtības, eksistenciālas un emocionālas dabas jautājumi, kas apdraud mūsu drošību. Apzināti mēs saprotam, ka tas fiziski mūs neapdraud un viss ir atrisināms, taču primitīvajai smadzeņu daļai, kas atbild par mūsu drošību, nav filtra, kas spētu to iztulkot. Tam ir tikai viena poga - izslēgt/ieslēgt.
Un panikas lēkmes rodas no tā, ka šī sistēma ir pārkairināta ar ikdienas uztraukumiem, emocionālo un fizisko bagāžu.
Neliels piemērs, lai ilustrētu kā izskatās panikas lēkme:
“Pirmo reizi, kad piedzīvoju panikas lēkmi, tā bija parasta diena. Es pabeidzu darba dienu, saģērbos un gāju mājās ar kājām. Bija kluss, silts vakars, ielas samērā tukšas. Klausos mūziku, tinu filmu par pagājušo dienu, plānoju atlikušo vakaru un lēnām kustos mājas virzienā. Tuvojoties mājām, es apstājos pie krustojuma. Stāvu pie luksofora, uzspīd zaļā gaisma un dodos pāri ielai, bet tad, šķērsojot ielu, kaut kas notika. Viss šķita dīvaini. Pēkšķi likās, ka es esmu sapnī un neesmu šeit. Likās, ka prāts attālinās no ķermeņa un es redzu visu no malas kā kino. Mana pirmā doma bija, ka es esmu noguris un prāts gļuko uz mirkli, bet šī sajūta pastiprinājās un es nevarēju to apturēt. Es sabīstos, izņemu ārā austiņas un cenšos safokusēties uz notiekošo, lai dabūtu sevi atpakaļ realitātē. Tas neizdodas. Manas kājas pārņem tirpoņa un sirds sāk skriet, es dzirdu steidzīgus sirdspukstus galvā. Spiež krūtīs, elpa paātrinās un nevaru nomierināties. Pārņem sajūta, ka notiks kaut kas slikts. Šis ir tas moments, kad es nomiršu. Bet es esmu pārāk jauns, lai mirtu. Pilnīgā pārliecībā manas smadzenes sāk ģenerēt variantus - es jūku prātā, man ir infarkts, u.tml. Es cenšos ignorēt šīs domas un nofokusēt visu savu uzmanību, lai nomierinātu sevi. Bet sirdspuksti paātrinās, elpas trūkst, bailes pārņem manas smadzenes un es izsaucu ātro palīdzību. Tas iedod miera sajūtu, ka būs kāds, kas varēs mani izglābt vai vismaz aizvest uz Tvaika ielu. Tiklīdz atbrauc ātrās palīdzības brigāde, es jau esmu atpakaļ realitātē, elpošana kļuvusi mierīgāka un es sapratu, ka viss ir kārtībā, taču pārliecība, ka tas var atkāroties kuru katru mirkli, nepamet mani.”
Panikas lēkmes nepiedzīvo visi, bet tie, kuriem ir bijis tas gods, pazīst šo scenāriju. Tas, protams, nav universāls un var katram izpausties citādāk, bet pamata sajūta, ka tūlīt būs jāmirst vai notiks kaut kas slikts, ir piedzīvojuši visi, kuriem bijusi panikas lēkme.
Nāves bailes, kontroles zudums un trauksme
Piedzīvot nāves bailes, ja tavā virzienā ir pavērsta pielādēta pistole, ir diezgan loģiski, bet panikas lēkmju gadījumos šādas pistoles nav. Panikas lēkmes gadījumā cilvēks var sēdēt un baudīt saulrietu ar kokteiļa glāzi rokās, bet šī sajūta aplaupa tavu mieru negaidīti. Veiksmīgs laupījums nav solo darbs, tas ir komandas darbs. Kad nāves bailes tevi izsit no līdzsvara un noliek uz lāpstiņām, palīgā nāk trauksme un bailes zaudēt kontroli. Tādā stāvoklī sakoncentrēties un mierīgi reaģēt ir diezgan apgrūtinoši. Saņemties un nomierināties ir tikpat viegli kā salikt kāršu namiņu zemestrīces laikā.
Ķermeņa pazīmes
Trīce, tirpoņa, reibonis, svīšana, paātrināta elpošana un sirdsdarbība. Tavs ķermenis domā, ka tas ir briesmās. Kad ir briesmas, tad ķermenis asinsritē izlaiž adrenalīnu un palaiž asins plūsmu uz galvenajiem orgāniem (smadzenes, sirds, plaušas, aknas), lai izdzīvotu un mobilizētu tevi uzbrukumam vai bēgšanai. Tāpēc, kamēr tu saproti, kas notiek, tavs ķermenis jau ir gatavs karam un uzvedas atbilstoši.
Derealizācija
Atgriežoties pie iepriekš pieminētā fight-or-flight mehānisma, derealizācija nav simptoms, kas izpaužas visiem, bet tas ir raksturīgāks tiem, kuriem stresa apstākļos ir tendence aizbēgt no uzbrucēja. Un smadzenes reizēm to interpretē nevis ar fizisku skriešanu prom, bet ar to, ka aizsūta tavu apziņu tālāk no stresa situācijas, lai pasargātu tevi no piedzīvotā stresa. Tāpēc bieži panikas laikā rodas sajūta, ka viss šķiet nereāls, sapnī vai no malas. Tas var radīt bažas, ka jūc prātā, bet patiesībā smadzenes vienkārši tevi nosūta uz savu istabu, kamēr tiek galā ar ļauno onkuli.
Spirāle, iztēle un informācija
Smadzeņu funkcija ir meklēt atbildes un piedāvāt risinājumus, kas ir palīdzoši, bet, kad ir pārāk liels stresa stāvoklis, mūsu smadzenes sāk ģenerēt iespējas un atbildes, kas var tikai mūs arvien vairāk iedzīt panikā. Domas aiziet spirālē, izbraucot cauri visiem melnajiem krāsu toņiem, kuri iespējami. Un, jo bagātāka iztēles un zināšanu bibliotēka galvā, jo lielāka iespēja aiziet kārtīgā spirālē. Piemēram, es jūku prātā, mani tūlīt savāks un ieliks trakonamā, es nomiršu no infarkta, man ir insults u.tml.
Šī spirāle ir tieši tik dziļa, cik tu atļauj tai būt. Bagāta iztēle šajā situācijā ir kā raķešu degviela tavam ideju ģeneratoram.
Nesaprotot, kas ar tevi notiek, tas palielina katastrofisko scenāriju skaitu, bet, ja tu esi informēts, tad tu saproti, kas ar tevi notiek, un tas ir pirmais solis, lai neļautu tam attīstīties un neielektu spirālē, kas tevi iedzīs bedrē, no kuras ir grūti izkāpt.
Šeit no svara ir cilvēka raksturs, temperaments, gēni, bioloģija, dzīves pieredzes un vide. Mūsdienu cilvēks nav gluži paredzēts, lai dzīvotu tik dinamisku un prasīgu dzīvi, kāda ir mūsdienu pasaulē. Jebkurš cits dzīvnieks pavada savu dzīvi, izdzīvojot tīri vienkāršu ciklu - izdzīvot, ēst, gulēt, vairoties un atstāt pēcnācējus. Mums ir šī dāvana un lāsts, ko sauc par apziņu. Mēs, kā suga, vēl papildus varam izdzīvot pagātni un nākotni savās iztēlēs, piedzīvot vairāk kā pamata emocijas un radīt fenomenālas lietas ar savām rokām un smadzenēm - māksla, tehnoloģijas, literatūra, u.tml. Bet, pasaulei attīstoties, pieaug prasības, lai atrastos uz Zemes un to vēl izbaudītu.
Ir cilvēki, kuriem ir spēcīgāki aizsargmehānismi, labvēlīgāki dzīves apstākļi, emocionālās pieredzes un sociālais atbalsts. Visiem ir sava izmēra un materiāla emociju un stresa konteineris - dažam no tērauda, dažam no papīra. Un stress mūsdienās ir bez gala un malas, tāpēc, kur plāns - tur plīst.
Kad mēs vairs nespējam izturēt ilgstošo stresa stāvokli vai ilgstoši apspiežam emocijas, kuras neapzināmies un nevēlamies apzināties, tad panikas lēkmes ir kā signāls, kas mūs piespiedu kārtā pamodina un liek pievērst uzmanību savam ķermenim un dzīvei, vēlamies to vai nē.
Labās ziņas ir tādas, ka nē tev nebrauc jumts un tu nemirsti, bet kaut kas tomēr nav kārtībā un tam ir jāsāk pievērst uzmanība. Tu paspēsi aizbraukt saulrietā savā kabrioletā, bet būs pirms tam jāpastrādā.
Taktika cīņā ar panikas lēkmi
Nobeigumā, protams, ja ir bijusi panikas lēkme, galvenais ir aiziet pie ģimenes ārsta un izslēgt ķermeņa kaites, jo reizēm viss nav tikai galvā.
Jaroslavs Priedeslaipa
