Es neieslīgšu tehniskās detaļās, bet pamata būtībā UDHS ir neirālas attīstības traucējums, kas saistīts ar atipisku centrālās nervu sistēmas attīstību un nobriešanu, kas skar miljoniem cilvēku uz visas pasaules.
To izraisa ģenētisku, bioloģisku un psihosociālu faktoru kombinācija, un tas ietekmē visu, sākot ar uzmanību un koncentrēšanos, līdz pat impulsu kontrolei un emociju regulēšanai.
Taču svarīgi atcerēties, ka tā nav slimība, bet viens no nervu sistēmas attīstības veidiem. Un, neraugoties uz problēmām, ko šis traucējums izraisa, UDHS prāta haoss spēj radīt unikālu skaistumu un radošumu.
Kas tas ir un kā tas izskatās?
Saskaroties ar cilvēku, kam ir UDHS, rodas iespaids, ka šim cilvēkam ir divas smadzenes, kas darbojas pretējās galējībās. Viena ir pilna lipīga dzīvesprieka un spēj žonglēt ar vairākiem sarežģītiem uzdevumiem, piedāvāt radošus risinājumus, atdzīvināt jebkuru telpu, kurā atrodas. Savukārt otra ir letarģiska, pelēka masa, kas tiek pārņemta ar bezpalīdzību pie vienkāršiem, parastiem uzdevumiem un ir aprakta sevis radītā nekārtībā.
Kā radiostacija, kas ir pastāvīgi iesprūdusi starp kanāliem, kur tiek noķerti fragmenti no vairākām dziesmām vienlaikus. Tas ir nebeidzams troksnis galvā, kas var būt gan uzmundrinošs, gan nogurdinošs. Šie cilvēki spēj perfekti reaģēt krīzes un augsta stresa situācijās, taču tiek pilnībā pārņemti ar bezpalīdzību, veicot mazus, vienkāršus uzdevumus. Kad viņiem ir augsts enerģijas līmenis, tad spēj izbaudīt dzīvi līdz kaulam, bet, kad tās nav, tad noskaņojums ir letarģisks un robežojas ar apātiju. Viņi spēj gan pamanīt un piefiksēt mazākās detaļas un sīkumus, vai pilnībā palaist garām notiekošo un radīt iespaidu, ka peld citā dimensijā. Mazākie sīkumi visapkārt spēj zibenīgi pievērst uzmanību, taču noturēt to ilgstoši ir izaicinājums. Simtiem nepabeigtu darbu, hobiji pamesti pusceļā. Drīz vien apkārtējie izsaka spriedumu, ka esi slinks un nespēj neko izdarīt līdz galam.
Kā tas izskatās bērnībā
Nekārtīga istaba, nepabeigti mājasdarbi un citas “palaidnības” nav mērķtiecīga rīcība, lai panāktu to, ka vecākiem sprāgst vēnas uz pieres no aizkaitinājuma. Tās visas ir UDHS sekas un blakusprodukti. Diemžēl, to nezinot, šie bērni uzaug ar negatīvām sajūtām par savu uzvedību, kas tika pārprasta no tuvāko puses.
Uzaugot ar UDHS, var šķist, ka esi pavadījis dzīvi, sagādājot visiem vienu vienīgu vilšanos - vecākiem, skolotājiem, radiniekiem, draugiem un pašam sev. Kopš bērnības šādiem cilvēkiem tiek atkārtots, ka viņi varētu paveikt visus darbus, ja izvēlētos to darīt un vienkārši saņemtos. Sekmju izraksti, kuri regulāri atgādina, ka neesi pārāk gudrs, vecāku komentāri u.tml. Tas spēcīgi veido pamatu pašapziņai, ka esi slinks, nemotivēts un nedisciplinēts. Dažreiz, kad spēj izdomāt radošas idejas, gan jūties gudrs, bet kopumā - nekārtīgs slinķis.
“Pievērs uzmanību, beidz ākstīties, tu esi slinks, nomierinies, tu to vari, ja tu gribi, kāpēc tu tā uzvedies, tu esi gudrs, bet kāpēc tev ir tik sliktas atzīmes, tava istaba ir mūžīga miskaste, tu speciāli mani padari traku, kāpēc tu esi tik bezatbildīgs?”
Pazīstamas frāzes visiem, kas dzīvo ar šiem traucējumiem. Ja vienam UDHS ir traucēklis, tad kādam citam - superspēja. Taču realitātē tā ir kombinācija no abiem, ja ar to māk strādāt, atpazīt un izmantot savā labā.
Kā tas izskatās pieaugušā dzīvē
Klejojošais prāts
Parasti cilvēkiem prāts klejo starp relatīvi saistītām domām, taču UDHS gadījumā ir sajūta, ka esi starp desmit piedzērušiem ārzemniekiem, kas mēģina runāt savā starpā. Domas klejo savā starpā pilnīgi nesaistītas, un tām pa virsu paša prāts iejaucas ar nesvarīgiem komentāriem un pārtrauc pats sevi. No vienas puses tas izpaužas tā, ka šķiet, ka šis cilvēks “nav šeit”, nav ieinteresēts, jo paralēli savā prātā seko domu plūsmai, bet no otras - spēj pamanīt lietas, kuras citi palaiž garām un spēj veidot interesantas saiknes starp idejām.
Hiperfokuss
Šī īpašība izpaužas kā spēja veikt konkrētu darbu, kas ir aizrāvis šo cilvēku, ar lielu fokusu un pilnībā izslēdzot apkārt notiekošo. Kad viņi pieķeras kaut kam, kas aizrauj viņu interesi, ir grūti apstāties, viņi ielec šajā aizā un uzzina visu par interesējošo lietu. Šī spēja bieži rodas arī, kompensējot grūtības koncentrēties, visa uzmanība tiek fokusēta uz šo vienu lietu, noslēdzoties no apkārtējās pasaules.
Neuzmanība
Viena no galvenajām problēmām cilvēkiem ar UDHS ir uzmanības (ne)noturība. Viņi par sevi rada iespaidu, ka peld no vienas domas uz otru, nepieturoties pie nevienas no tām. Patiesībā problēma ir tajā, ka konkrētai domai viņi nespēj veltīt uzmanību pietiekami ilgi, jo tā apkārtējie stimuli to novērš tik izteikti, ka viņi nespēj izlemt, kuram stimulam vairāk pievērsties. Skaņas, smaržas, vizuāli kairinājumi, random domas konstanti baksta viņu smadzenes. Iztēlojieties bērnu konfekšu veikalā - tur ir tik daudz interesantu lietu, ka nevar skatīties tikai uz vienu, vajag izpētīt visu!
Nespēja izvēlēties svarīgāko stimulu no malas izskatās kā dezorganizētība. Vēl jo vairāk, ja kāda lieta nav pietiekami interesanta, tad uzmanības noturība automātiski samazinās. Rezultātā rodas iespaids, ka šiem cilvēkiem ir vienalga un viņi negrib pat mēģināt vai censties, taču tā nebūt nav, tomēr ir vajadzīgi vairāki piegājieni, lai uzmanību tomēr izdotos noturēt. Ikdienišķs piemērs - no rīta ieliec mazgāties veļu un tad attopies pēc trīs dienām, ka esi aizmirsis veļu, un tagad drēbes smird pēc puvuma. Vai arī sēdi ofisā, dzer kafiju, baksti savas kabatas un saproti, ka esi atstājis aizdedzē mašīnas atslēgas un aizgājis.
Impulsivitāte
Būt impulsīvam nozīmē kustēties zibens ātrumā un rīkoties bez mazākās apdomāšanās. Apstāšanās, piebremzēšana rada grūtības. Šo cilvēku smadzenes nekontrolē uzvedību, kā tām tipiski vajadzētu, tāpēc bieži vien tiek izdarītas asas kustības un tiek pateiktas, izdarītas lietas, kuras šķiet neapdomātas. Tas var izpausties kā konfidenciālas informācijas izpaušana, intīmu dzīves detaļu atklāšana pilnīgiem svešiniekiem.
Kāpēc gan neapstādināt mašīnu ceļmalā, nepaskatoties atpakaļgaitas spogulī, lai apbrīnotu smuku skatu? Kontrolēt šos impulsus ir izaicinājums, kas var ietekmēt gan darba, gan dzīves kvalitāti. Šie cilvēki var ielekt projektos neapdomājoties, pieļaut daudzas neuzmanības kļūdas, var veikt pirkumus, neaptverot to, ka nepietiks naudas līdz mēneša beigām, neizlasīt svarīgu dokumentu, jo tas vienkārši ir pārāk garš. Šie cilvēki nav dumji, viņi ļoti labi saprot noteikumus, bet viņu darbs ir kvalitatīvāks, ja viņi strādā lēnāk un mierīgāk, taču problēmas rodas, ļaujoties impulsiem.
Hiperaktivitāte
Pieminot hiperaktivitāti, pirmā asociācija ir cilvēks, kurš nespēj nosēdēt vienā vietā un skraida apkārt pa istabu, pētot visu iespējamo. Protams, šādi gadījumi ir, bet tie ir spilgtāk izteikti bērnībā. Pieaugušie tā vietā, lai nemitīgi kustētos apkārt, runā pārāk daudz, reizēm pat neievelkot elpu, un neatstāj telpu citiem iesaistīties sarunā. Varētu šķist, ka viņi ir klusējuši gadiem un beidzot tikuši pie iespējas runāt.
Emociju karuselis un jūtu intensitāte
Sajūtas ir ļoti intensīvas, tās ir pastiprinātas un rāmjos grūti noturamas. Labs garastāvoklis tiek piedzīvots brīnumaini, ar lielām enerģijas izlādēm, taču “zemie” brīži šķiet kā pasaules gals. Emociju galējības ir ekstrēmas. Bieži šie cilvēki pārspīlēti stāsta par savām emocijām tādēļ, ka izjūt tās intensīvi. Sajūta, ka iekšā nemitīgi griežas motors, kas nevar apstāties. Vēlme kustēties uz priekšu un darīt lietas var radīt konstantu frustrāciju, ja to nevari izdarīt uzreiz. Tas rada nemieru, kas var pāraugt trauksmē un frustrācijā.
Nepieciešamība pēc asām izjūtām
Nespēja kontrolēt savus impulsus un regulēt emocijas noved pie tā, ka šie cilvēki bieži dzīvo “uz naža asmens”. Katrai aktivitātei ir nepieciešams riska elements, jo tas dod sajūtas, kas palīdz novest šo rīcību līdz galam. Kā arī viņi bieži neaizdomājas par to, ka šis process ir riskants, tādējādi apkārtējiem radot iespaidu, ka viņi netic negatīvām sekām, kurās šīs darbības varētu rezultēties. Diemžēl šī nespēja izturēt garlaicību vai “mazkustīgākus” dzīves periodus var novest pie tā, ka tiek pastiprināti lietotas vielas, kas rada patīkamas un spēcīgas emocijas tagad un tūlīt.
Perfekcionisma un prokrastinācijas ideja
Perfekcionisms un prokrastinācija iet roku rokā ar UDHS, veidojot apburto loku. Šis apburtais loks veidojas, jo pārsvarā cilvēki ar UDHS ir jau agrīni pieraduši pie tā, ka nav “pietiekami labi”, līdz ar to tie uzstāda sev augstus standartus, lai kompensētu šo faktu, ka viņu būtība ir defektīva. No šā uzskata aug kājas perfekcionismam, jo, lai arī kā censtos darīt visu pēc iespējas labāk, nekad nespēsi nosegt savus trūkumus; tā vismaz bieži tiek uzskatīts. Šie cilvēki cenšas ar vien vairāk un vairāk, bet nekur tālu netiek.
Kas notiek, nonākot prokrastinācijas stāvoklī?
Jūs veicat uzdevumu, cenšoties izdomāt, kā panākt to perfektu izpildi, un tad sākās izvairīšanās no šā uzdevuma izpildes, jo jebkurš process, kuru uzsākat, ir lemts izgāzties (tā vismaz jūs esat pieradis domāt). Termiņi tiek kavēti, pabeigtais darbs nav tāds, kādu biji iztēlojies un kā jau vienmēr atkal jājūtas kā neveiksminiekam. Tiek izmests vēl viens spainis ar kaunu uz tā jau nomocītajām UDHS smadzenēm, un cikls turpinās. Atkārtojot šo ciklu pietiekami bieži, tas kļūst par automātisku mehānismu smadzenēs.
Negatīvs paštēls
Ir grūti nonākt līdz apziņai, ka neesi vienkārši slinks vai stulbs, jo tev tas ir borēts no pašas bērnības, jo nespēj izdarīt lietas līdz galam. Bieži vien, dzīvojot ar šo īpatnību, cilvēki uzaudzē pa virsu kārtīgu slāni negatīvas pašapziņas, kuru rada no UDHS izrietošie trūkumi, kas, savukārt, rada auglīgu augsni, lai no tā izaugtu kārtīga depresija vai trauksme.
Miera smagums
Mierīgs piektdienas vakars ar grāmatu klēpī? Skan pēc lielākā murga. Nosēdēt mierīgi un fokusēt uzmanību grāmatas lasīšanai ir milzu izaicinājums. Tipiskām smadzenēm lasīt grāmatu ir relaksējošs un vienkāršs pasākums, taču cilvēkam ar UDHS tas ir pielīdzināms triatlonam, kuram nopietni jāsagatavojas.
Ko iesākt?
Šis ir diezgan plašs jēdziens un varētu gari izpausties, taču centīšos izteikties koncentrēti, liekot uzsvarus uz būtiskākajiem padomiem.
Pirmkārt, svarīgi ir atpazīt šos simptomus. Tā ir daļa no uzvaras. Ja jums ir aizdomas, ka jums varētu būt UDHS, tad ir ieteicams vērsties pie psihiatra vai klīniskā psihologa, lai šīs aizdomas apstiprinātu kāds ar objektīvām zināšanām.
Otrkārt, būtiski ir saprast, cik ļoti šie simptomi traucē funkcionēt ikdienā. Ja tas sāk manāmi ietekmēt jūsu darba, attiecību un ikdienas dzīves kvalitāti, tad noteikti jāvēršas pie speciālistiem (psihiatrs, psihologs, psihoterapeits), bet, ja tie ir menedžējami ar paša spēkiem, tad turpiniet lasīt.
UDHS kā “smadzeņu stilam” ir daudz, ko jums piedāvāt. Visi šie simptomi var strādāt, lai kalpotu jums, nevis traucētu.
Pārvarēšanas stratēģijas
Izglītošanās
Ja ir skaidra diagnoze, tad viena no spēcīgākajām lietām, kas var jums palīdzēt ar UDHS, ir izprast UDHS. Lasiet grāmatas, runājiet ar speciālistiem, dalieties ar citiem, kuriem ir līdzīgi. Kā arī izglītojiet un iesaistiet citus, tāpat kā jums ir svarīgi to saprast, tikpat būtiski ir, lai saprot arī tie, kas iesaistās jūsu dzīvē. Jo vairāk viņi sapratīs šo jēdzienu, jo labāk viņi spēs jūs saprast un palīdzēs jums sasniegt mērķus.
Iedrošinājums
Meklējiet atbalstu un iedrošinājumu. Pieaugušajiem ar UDHS ir nepieciešams daudz iedrošinājuma, jo tas daļēji ir saistīts ar daudzām šaubām par sevi, kas ir uzkrājušās gadu gaitā. Visiem ir šaubas par sevi, taču jums to noteikti būs vairāk. Pieaugušajiem ar UDHS bez iedrošinājuma ir grūti, un viņi uzplaukst, ja tiek iedrošināti. Kāpēc? Tādēļ, ka viņi bieži vien strādās priekš citiem tā, kā viņi negribētu strādāt priekš sevis. Tas nav “slikti”, tas tā vienkārši ir. Atzīstiet to un izmantojiet to priekš sevis.
Impulsivitāte, asas izjūtas un iekulšanās nepatikšanās
Ar impulsivitāti nevar cīnīties, bet var mācīties apstādināt sevi, lai trenētu veidot ar vien lielāku laika starpību starp impulsu un rīcību. Apzinātības prakses, meditācija, emociju vērošana un nereaģēšana uz tām, ir labs sākums, lai mazinātu impulsīvu uzvedību. Kā arī pirms ļauties impulsam, centieties galvā patīt filmu uz priekšu, lai saprastu, kur šis jūs var aizvest. Vai tiešām vajag tieši šobrīd nopirkt, izdarīt, pateikt kaut ko? Centieties apdomāt šo ideju pēc iespējas ilgāk, lai saprastu, vai tas paliek ar jums pēc kāda laika. Ja paliek, tad varbūt ir vērts to darīt. Atmetiet vainas apziņu par uzvedību, kas piesaista spēcīgus stimulus. Izprotiet to, ka jūs tie piesaista, un centieties tos izvēlēties gudri, tā vietā, lai kauninātu sevi par slikto stimulu izvēlēm.
Negatīvs paštēls
Mēģiniet atbrīvoties no negatīvisma, kas, iespējams, ir pārņēmis jūs, ja esat gadiem ilgi dzīvojis nezinot, kas ar jums notiek. Šeit var palīdzēt labs psihoterapeits/psihologs. Jā, tas maksā naudu, bet tāpat kā sporta zāle maksā naudu, investīcija savā veselībā vienmēr atmaksājas.
Rutīna un struktūra
Izveidojiet struktūru savām darbībām. Nefokusēta enerģija iet uz visām pusēm, bet, ja to fokusē kā lāzeru, tad var veikt mērķtiecīgu darbību stipri produktīvāk. Ja bieži vien pavadāt dienu, cenšoties izdomāt, ar ko sākt, bet līdz vakariņām nav izdarīts gandrīz nekas un sākās pārmetumi, tad vajadzētu ieviest jaunu pieeju.
Organizēšana un to-do saraksti palīdz iedot struktūru dienai un uzdevumu kārtību, lai virzītos uz priekšu tā vietā, lai peldētu starp domām. Viena no organizētāka dzīvesveida stratēģijām ir katru vakaru sākt rakstīt sev grafiku nākamajai dienai. Katra rīta sākšana, zinot, ko sagaidīt, ļauj jums kontrolēt savus pienākumus un darbības. Veidojiet rutīnas, izstrādājot protokolus, lai ar mazāk pūlēm veiktu regulārus darbus. Piemēram, ja jāiet uz veikalu, tad uzrakstiet sarakstu, ko vajag nopirkt, citādi sanāks attapties ar četriem iepirkumu maisiem, bet bez vajadzīgā.
Performance
Dedlaini, dedlaini, dedlaini! Pārāk daudz brīvības iedod paralīzi. Ja ir skaidri zināms, kad ir jāpabeidz darbi, tad ir stipri lielāka varbūtība, ka jūs to paveiksiet laikus.
Sadaliet lielākus uzdevumus sīkākos, pievienojiet tiem termiņus. Tas ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā paveikt uzdevumus. Bieži liels uzdevums šķiet nepārvarams, nerunājot nemaz par pašu domu, ka uzdevums ir jāveic. Izvairieties no prokrastinācijas un sāciet ar mazumiņu. Kaut vai ja tas ir tik primitīvi, kā piecelties no dīvāna un ieslēgt datoru. Saliekot vairākus šādus mazus uzdevumus, pēc kāda brīža attapsieties, ka darbs ir izdarīts.
Nosakiet prioritātes, nevis atlieciet darbu. Ja nevarat ar to tikt galā vienā piegājienā, tad sadaliet pa prioritātēm. Uzsveriet pirmās lietas, kas ir svarīgākās.
Tas viss var šķist daudz, bet atkārtošana ir zināšanu māte. Dariet to pietiekami regulāri un tas kļūs par ieradumu.
Zinu, kas šis viss ir daudz, tāpēc, lai atcerētos tiešām svarīgāko:
- pārformulējiet savu pagātnes pieredzi,
- piedodiet sev,
- dzīvojiet uz priekšu, ņemot līdzi stratēģijas un zināšanas, kas palīdzēs pārvērst defektu par superspēju.
Uzdod sev interesējošo jautājumu NRA Dzīvesstila ekspertiem, sūtot to uz e-pastu: dzivesstils@nra.lv
