Ja man būtu jāpiedalās derībās par to prasmi, kura spētu palīdzēt cilvēkiem piedzīvot piepildošākas un foršākas attiecības, visdrīzāk viena no galvenajām, uz kuru es liktu savu naudu, būtu spēja piedot. Sarakstā noteikti būtu arī spēja pieņemt sevi un savu nepilnīgumu, kā arī otru, taču tā ir cieši saistīta ar spēju piedot.
Lielākajai daļai no mums ir pazīstams aizvainojums, kurš turpina dzīvot mūsos, lai arī attiecības ar konkrēto cilvēku iespējams jau ir beigušās vai kontakta ar otru nemaz vairs nav. Šī sajūta turpinās mūsos kā nemiera avots un, iespējams, neļauj izbaudīt un piedzīvot dzīvi visā tās krāšņumā. Ja mēs kādas emocijas mēģinām apspiest un neļaujam tām būt, tad arī citas emocijas visdrīzāk nepiedzīvo savu iespējamo krāšņumu un pilnību.
Kā jau dažādos avotos minētais teiciens “turēt dusmas vai aizvainojumu uz kādu ir tas pats, kas dzert indi pašam, domājot, ka nomirs kāds cits” vēsta - aizvainojums var nodarīt lielāku ļaunumu tā turētājam, nevis tā radītājam. Ja es turos pie kāda notikuma nodarījuma, es turpinu sāpināt sevi, lai gan pats notikums jau sen ir pagājis. Tādēļ ir vērts uzlūkot spēju piedot, kā vitālu nepieciešamību vispirms pašam sev un pēc tam arī kopējai attiecību labbūtībai. Piedošana ir prasme, kuru būtu svarīgi trenēt un attīstīt gan mūsu mentālās, gan fiziskās veselības dēļ.
PIEDOT NENOZĪMĒ AIZMIRST
Attiecībās mēs neizbēgami sāpināsim viens otru, lai vai cik ļoti mēs censtos to nedarīt. Mums ikvienam ir savas jūtīgās vietas un pagātnes ievainojumi, kurus otrs var aizskart, pat nezinot, vai arī tieši otrādi, esot savās sāpēs un zinot otra ievainojamību aizskart speciāli, lai pasargātu sevi. Tieši tāpēc prasme piedot ir tik būtiska attiecību sastāvdaļa - mums ir jāiemācās piedot, ja mēs vēlamies piedzīvot priekpilnas nevis aizvainojuma pilnas attiecības ilgtermiņā. Cilvēkiem ir raksturīgi izvēlēties rīcību un uzvedību, kas pasargātu un neļautu tapt ievainotam, nesāpinātu un radītu pēc iespējas mazāku diskomfortu, taču, lai mēs spētu piedot, mums ir jāspēj atvērties un būt redzamam otram ar savu jūtīgo un ievainojamo daļu.
Bieži mēs sasaistām piedošanas faktu ar to, ka tādā veidā atzīstam otra taisnību vai tas automātiski liek mums aizmirst pāridarījumu, vai mazināt savu jūtu nozīmīgumu, taču tā nebūt nav.
Piedošana lielākoties ir vajadzīga mums pašiem, jo mēs nevaram iesaldēt jeb mazināt tikai sāpīgās izjūtas. Ja es apturu un “iesaldēju” piedzīvotās nepatīkamās vai sāpīgās emocijas, es vienlaikus ierobežoju arī savu pozitīvo emociju amplitūdu un dažreiz nesaprotu, kādēļ prieks vairs nav tik priekpilns.
Piedot nenozīmē aizmirst to, kas ir noticis. Piedot nozīmē pārtraukt sodīt otru cilvēku par viņa kļūdām un būt atvērtam jaunām iespējām. Piedot nozīmē izbeigt pagātnes ievainojumu un sāpīgo pieredžu ietekmi uz tavu šodienu. Jā, piedošana var prasīt laiku un dažādu emociju pārstrādei var būt nepieciešama speciālista palīdzība. Piedošana nozīmē palaist vaļā aizvainojumu, pie kura turamies, cerībā, ka tas kaut kā spēs parādīt otram, cik ļoti sāp. Taču tā nebūt nav. Mēs tikai turpinām paši nest šo smagumu - ja gribi pārvietoties dzīvē vieglāk un bez liekas bagāžas, tad aizvainojums un nespēja piedot spēlē būtisku lomu tavas nastas smagumā.
Piedošana ne vienmēr ļauj un ne vienmēr arī paredz attiecību atjaunošanu, vai arī tās var būt mainījušās, tā kā nodarījums (piemēram, krāpšana, emocionāla ievainošana, pazemošana u.tml.) ir atstājis būtiskas pēdas tavā dvēselē. Taču spējai piedot ir būtiska loma tavā atjaunošanās ceļā, kas var palīdzēt atgūt savu iekšējo spēku un brīvību, atbrīvot tevi no sāpēm un dusmām, lai būtu iespējams rast iekšēju mieru. Daudzas iekšēji neatrisinātas situācijas ir kā mazi samezglojumi, kuri tevi sasaista un neļauj brīvi kustēties.
Piedot nenozīmē aizmirst šo situāciju vai pārstāt izjust tādas emocijas kā dusmas, skumjas, nožēlu vai jebkuras citas, jo tas nav iespējams. Taču piedošana nozīmē dot sev un otram iespēju par spīti tam, kas ir noticis.
VAI PIEDOŠANA SEKO TIKAI PĒC ATVAINOŠANĀS?
Protams, būtu skaisti, ja viss mūsu dzīvē notiktu pēc ideāla plāna: vispirms mēs saņemam atvainošanos un tad piedodam. Tomēr dzīve tieši tāpēc ir tik interesanta, ka tā nav perfekta, bet ir īsta un dzīva. Tāpat var gadīties, ka mūsu aizvainojums ir saistīts ar attiecībām vai cilvēkiem, ar kuriem mēs ikdienā vairs netiekamies vai kuri vairs nav nedz mūsu dzīvē, nedz starp dzīvajiem. Taču mēs varam mēģināt atrisināt šīs attiecības iekšēji sevī, dodot piedošanu otram, kas patiesībā visvairāk ir nepieciešama mums pašiem.
Mēdz gadīties situācijas, kad otrs man ir atvainojies un sagaida piedošanu, taču man to nav iespējams uzreiz paust. Būtiski atcerēties, ka atvainošanās neietver piedošanas pieprasījumu, jo tad automātiski centrā tiek noliktas pāridarītāja vajadzības. Lai šī vieta attiecībās varētu tapt dziedināta, galvenā uzmanība un tālākais risinājums būtu jāatstāj tā rokās, kuram ir nodarīts pāri. Tajā pašā laikā šo varu nevajadzētu izmantot ļaunprātīgi, “spīdzinot” otru un tādējādi sodot par pāridarījumu.
Mēs nevaram un mums nevajadzētu spiest otram piedot, tāpat kā mums nevajadzētu pieprasīt atvainošanos. Mums ir jāattīsta sava emocionālā inteliģence, lai mēs būtu spējīgi izturēt otra dusmas, skumjas, vilšanos vai jebkuras citas parasti grūtāk izturamas emocijas. Tas, kad un vai piedot, ir sāpinātā cilvēka pārziņā un tai var būt nepieciešams laiks un kādu emociju pārstrādāšana. Nevajadzētu arī gaidīt, ka piedošana un atvainošanās dziedēs visas rētas, taču tā noteikti ir ziede tam, lai sāpošā brūce vairs nebūtu tik akūti sāpīga un ar laiku radītu pēc iespējas mazāku kaitējumu un diskomfortu.
ATVAINOTIES PAR TO, KAS SĀP, NEVIS PAR TO, KAS MAN LIEKAS “PAREIZI”
Attiecībās mēs mēdzam piedzīvot situācijas, kad šķiet, ka es taču atvainojos, bet otra aizvainojums turpina mūrēt aizvainojuma sienu starp mums. Turklāt bieži vien tas notiek no abām iesaistītajām pusēm, un gadus 10 vēlāk mēs attopamies katrs savā aizvainojuma sienas pusē. Tas, ko esmu novērojusi konsultācijās ar pāriem un par ko runā arī pētnieki, ir svarīgi spēt atvainoties par to, kas otram bijis sāpīgi, nevis par to, kas man šķiet atvainošanās vērts. Lai to būtu iespējams īstenot, ir svarīga spēja sevi nomierināt, izturēt otra sāpes, dusmas vai citas nepatīkamās emocijas. Vispirms tas nepieciešams, lai es varētu ieklausīties otrā un sadzirdēt, par ko tad ir viņa “sāpe” un pēc tam atvainoties, ka esmu kaut kādā veidā un mērā piedalījies tās radīšanā, izraisīšanā. Pat, ja neesmu tā vēlējies, ja man liekas, ka tas nav bijis nemaz tik sāpīgi, ir svarīgi sadzirdēt un ieraudzīt otru tajā, kas viņam sāp. Un tikai pēc tam, iejūtīgi un saudzīgi pret sevi un otru, mēģināt izstāstīt savu stāsta pusi. Bieži vien mēs sākam visu otrādi - ar sava stāstījuma piedāvāšanu un mēģinājumu otru pārliecināt, ka bija tā, kā es to redzu. Tas tikai pastiprina nesaskaņas un var pāraugt vēl lielākā konfliktā.
Mūsu uzvedību bieži vien nosaka mūsu galvā dzīvojošie “vajadzētu”. Viņai nevajadzēja tā satrakoties, viņam nevajadzēja būt tik rupjam, man vajadzēja spēt savaldīties... Ja mēs pieķeramies šiem “fiksētajiem” uzstādījumiem par to, kā vajadzētu, ir grūti piedzīvot to, kā ir realitātē, un spēt gan atvainoties, gan piedot šo nespēju.
PIEDOT SEV
Lai arī varētu likties, ka piedošana ir vairāk saistīta ar citu cilvēku uzvedību, tikpat būtiska ir spēja piedot sev izvēles, darbības un uzvedību, kuru es vairs nevaru izmainīt, bet varu neturpināt sev to pārmest. Tas nenozīmē norakstīt visas savas darbības un uzvedības, kā pieņemamas. Ir nepieciešams uzņemties atbildību tur, kur esmu rīkojies neatbilstoši, taču tas nenozīmē turpināt sevi kritizēt. Lai arī kādu apsvērumu dēļ es turpinu sev iekšēji pārmest, vienalga, cik reižu sev pateikšu “Kāda tu esi stulbene!”, tas nemainīs šo situāciju, taču ar katru reizi liks man justies arvien sliktāk un neatbilstošāk. Labākais, ko es sevis labā varu darīt, uzņemties atbildību par to, ka neesmu rīkojusies atbilstoši, atvainoties kādam, ja nepieciešams, un piedot sev par to, ka cilvēcīgi kļūdījos.
Mēs ikviens esam cilvēks un tas jau savā būtībā paredz to, ka mēs neesam perfekti, mēs mācamies un pieļaujam kļūdas, lai taptu par labākiem, mīlošākiem cilvēkiem.
Vienmēr der atcerēties, ka mēs ikviens darām labāko, ko konkrētajā situācijā varam izdarīt, lai gan vēlāk atskatoties liekas, ka varēju taču labāk, citādāk.
Nē, visticamāk nevarēji, jo, ja tu būtu varējis rīkoties citādāk, tu to būtu darījis. Tāpēc piedod sev un izturies pret sevi un apkārtējiem ar līdzjūtību. Vairo pieņemšanu vispirms pret sevi un savu neperfekto cilvēcisko būtību, lai spētu ieraudzīt, ka mēs visi esam neperfekti ceļinieki ceļā, ko sauc par dzīvi.
JĒGPILNA ATVAINOŠANĀS UN PIEDOŠANA
Kāda tad ir jēgpilna atvainošanās un atbrīvojoša piedošana? Tām būtu jāietver zemāk minētie raksturlielumi:
ATVAINOŠANĀS
- Uzņemies atbildību par to, ko izdarīji (piemēram, es aizmirsu par mūsu norunu, gadadienu...).
- Esi liecinieks otra sajūtām un pieņem, ka otrs var tā justies (piem., es tikai varu iztēloties, ka tas lika tev justies sāpinātai, dusmīgai, skumjai… jebkas, ko otrs tev ir paudis, kā savas izjūtas konkrētajā situācijā).
- Nāc klajā ar plānu, kā turpmāk izvairīties no šādas uzvedības (piem., turpmāk es salikšu atgādinājumus par mūsu gadadienu, ierakstīšu mūsu norunu savā plānotājā...).
- Esi aktīvs un gatavs uzklausīt (piem., vai ir vēl kas, ko man būtu jāzina, jāsaprot par šo situāciju, par tevi).
PIEDOŠANA
Atzīsti sev, ko šī situācija tev ir nodarījusi (piem., man ir žēl, ka mūsu noruna ir tikusi pārkāpta un es par to dusmojos, taču es gribētu mēģināt kopīgi darīt, cik spējam, lai varētu tālāk mazināt šādu situāciju iespējamību).
- Ar empātiju izturies pret sevi un otru (piem., mani tava izturēšanās pret mani ļoti apbēdināja, taču es varu arī iedomāties, ka tev šī situācija radīja pārdzīvojumu, tāpēc tu izturējies pret mani tik neiecietīgi).
- Apzināti izvēlies to atstāt pagātnē un “nenest” šo notikumu līdzi (piem., man patiešām liekas, ka tas, ko tu izdarīji, nebija pieņemami, bet esmu to pārmetis jau pietiekami ilgi. Es centīšos to vairs nepieminēt).
Uzdod sev interesējošo jautājumu NRA Dzīvesstila ekspertiem, sūtot to uz e-pastu: dzivesstils@nra.lv
