Stress ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Tomēr pārmērīgās devās tas ir postošs. Cik daudz tad galu galā mēs drīkstam stresot, lai nenodarītu sev pāri?
Stress ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Gribam mēs to, vai nē. Nelielās devās stress ir pat vajadzīgs un labs. Tas dod mums vajadzīgo tonusu un neļauj pielipt dīvānam. Taču ilgstošs, hronisks stress ne vien liek justies neciešami, bet var izraisīt fiziskas saslimšanas.
Ilgstošs stress ir kā Grinčs Ziemassvētkos. Tas grib iznīcināt tevi visu - sadragā imūnsistēmu, vājina atmiņu un uztveres spējas. Pamēģini nākamreiz stresa pilnā situācijā būt radošs un domāt racionāli. Nē - veltas pūles! Tava prefrontālā garoza, kas atbild par loģisko domāšanu, emociju regulēšanu, spēju racionāli spriest un vēl daudzām pieaugušam, nobriedušam cilvēkam raksturīgām jaukām īpašībām, ir pacēlusi ķepiņas un padevusies. Tātad Grinčs, tas ir - stress, dragā pa tavu atmiņu un imunitāti, ielaužas tavā gremošanas sistēmā un - esi sveicināta nelaba dūša, uzpūties vēders un nesaprotami krampji! Un, kā jau visi ļaunie filmās, stress, pieņemoties spēkā, tikai uzņem apgriezienus, tu nepaspēj attapties, kad jau piedzīvo savu pirmo panikas lēkmi.
Stress un trauksme ir nedalāmi sabiedrotie. Visas šā “nāvīgā” kokteiļa galvenās sastāvdaļas ir stresa hormoni - adrenalīns, kas nodrošina ar skābekli bagātinātu asins pieplūdumu muskuļiem, tādā veidā panākot labāku spēju bēgt vai aizstāvēties (lai gan pēdējie atklājumi par smadzeņu darbību vairāk sliecas domāt, ka tā drīzāk ir bēgt vai sastingt reakcija), noradrenalīns, kura galvenais uzdevums ir palēnināt asiņošanu ievainojuma gadījumā, un kokteiļa galvenā nots - kortizols, kura paaugstināta klātbūtne asinīs būs saistīta ar tādām nepatīkamam parādībām kā miega traucējumi, trauksme un depresija. Te gan uzreiz jāpiemin, ka samērīgās devās visi šie hormoni ir pat ļoti labi un vajadzīgi. Pateicoties tiem, mēs esam motivēti sasniegt izvirzītos mērķus un aktīvi rīkoties. Bet - kas par daudz, tas par skādi. Pat kumelīšu tēja pārmērīgos daudzumos var pārtapt indē.
Kā jau minēju - gribam mēs to vai nē, stress mūsu dzīvē ir uz palikšanu. Gluži tāpat kā vīramāte vai sievasmāte, ja nu vienīgi nemainām vīru/sievu, bet diez vai tas būtu labākais problēmu risinājums. Tāpēc galvenais jautājums - kā ar to visu vislabāk sadzīvot un kāds stresa daudzums tad ir nekaitīgs? Ja turpinām ar vīramātes analoģiju - cik bieži un kādā kontekstā tu vēlies redzēt viņu savās mājās? Un kā viņai vajadzētu uzvesties, lai tev nerastos nepārvarama vēlme viņas apciemojumu laikā uz vairākām stundām ieslēgties vannas istabā?
Atbilde ir - stresoram jābūt īstermiņa un tādam, ko tu spēj kontrolēt. Ja tev ir pārliecība - ar šo es varu tikt galā, to var definēt kā labo stresu un, pilnīgi iespējams, ka, tiekot galā ar konkrēto stresoru, tu iegūsi vērtīgu pieredzi un pakāpsies savā iekšējā evolūcijā par pakāpienu augstāk. Vīramātes gadījumā - noteikt un pastāvēt par savām robežām, šī kvalitāte savukārt pilnīgi noteikti noderēs arī citās dzīves jomās.
Protams, ka daudz kas būs atkarīgs no konkrētā indivīda. Daži no mums ir jūtīgāki, daži - neirotiskāki, lai nu kā, veselīgāku dzīves uztveri var trenēt un attīstīt ikviens.
Kā tu raugies uz sarežģītām situācijām savā dzīvē? Ja tu tās uztver kā izaicinājumu un ar azartu meties risināt - apsveicu, jo šāda attieksme pasargā tevi no iedzīvošanās paaugstinātā stresā ar visām no tā izrietošajām sekām. Savukārt, ja esi radis sarežģījumus un šķēršļus uztvert kā draudus- esi gatavs krāšņam stresa hormonu kokteilim un “ballīte” var sākties.
Katram no mums ir citāda stresa noturība, jo arī ģenētika spēlē savu lomu un skaidrs, ka dzīve mēdz piespēlēt situācijas, kurās pat paši noturīgākie salūzīs - šķiršanās, tuvinieku zaudējums, atlaišana no darba, negaidītas slimības, visas šīs situācijas pilnīgi noteikti radīs paaugstinātu stresu. Tomēr ne jau situācija rada stresu, bet gan tas, kā mēs uz konkrēto situāciju raugāmies. Labā ziņa ir tā, ka stresa noturību var trenēt, var iemācīties paaugstināt savu psiholoģisko elastību, kā arī kontrolēt savas domas. Jo - domas nav fakti. Un jāsaka kā ir - bieži mēs domājam to, ko nevajag. Vai pareizāk būtu teikt - mūsu domas nepalīdz mums dzīvot.
Kādas ir tavas attiecības ar stresu? Kurš jūsu kopīgajā dejā ir vadošais?
