Kurš katrs sākt dzīvi no jauna nespēj, lai arī sapņots par to ir gadiem. Tam ir vajadzīga drosme. Un tādas netrūkst konditorei Lindai Zaķei, kuras ikdiena aizrit, gādājot svētkus citiem.
Viņas radītie saldumi un kūkas ir mākslas darbi, kas ir neatņemama sastāvdaļa, svinot dzīvi un ikdienu. Taču kā līdz saldajam dienas ritmam viņa nonāca, soli pa solim attīstot hobiju, kas tagad ir izaudzis līdz veiksmes stāstam, to viņa atklāj sarunas gaitā, atzīstot, ka virtuvē ir pedante.
Kā nonāci līdz, manuprāt, saldākajai profesijai pasaulē?
Ja man pajautātu pirms apmēram 5 gadiem, vai es būšu konditore, tad mana atbilde būtu trekns “nē”. Man ir maģistra grāds, esmu mārketinga vadītāja un ilgus gadus tur arī veiksmīgi darbojos. Man likās, ka tas ir tas, ko vēlos šajā dzīvē darīt… Manas omes ieliktā mīlestība pret gatavošanu laikam ņēma virsroku. Un tā, pašai nemanot, brīvajos brīžos saviem tuvākajiem sāku gatavot dažādus saldumus. Līdz viņu iedrošināta, maziem solīšiem attīstīju savu hobiju. Laikam ejot, sapratu, ka vēlos to darīt ilgtermiņā. Vēlos iepriecināt citus ar kūkām.
Tu sāki no nulles. Tagad piepildi sevi, iepriecinot neskaitāmus gardēžus un dzīves svinētājus. Iespaidīgi!
Ceļš līdz šodienai nebija viegls, it īpaši apzināties un pieņemt, ka tas, kur esi ieguldījies gadiem, patiesībā nav tas, par ko tev deg sirds.
Lēmums aiziet no savas komforta zonas un ielekt nezināmajā, patiesībā man bija liels izaicinājums. Likās, ka visa dzīve pēkšņi apgriezusies otrādi. Turklāt nebeidzamie jautājumi par to, ko es darīšu, ja man nesanāks, bija biedējoši. Taču, kas neriskē, tas nedzer šampanieti!
Es riskēju un tagad varu teikt, ka tas bija vislabākais lēmums manā dzīvē, jo katru dienu daru to, kas man sagādā prieku.
Tu riskēji. Turklāt šis risks tev nelika vilties! Ko iemācījies šajā ceļā?
Iemācījos ieklausīties vairāk sevī, jo bieži mēs darām lietas pienākuma pēc, jo tā vajag, nevis tāpēc, ka tā vēlamies.
Pasaule mums šobrīd ir tik atvērta, tāpēc nav jāgaida “īstā diena” vai laiks, lai sāktu darīt lietas, par ko sapņojam.
Skatoties arī uz tavām jau radītajām kūkām un saldumiem tavā “Instagram” profilā, siekalas pašas saskrien mutē! Kādi ir lielākie izaicinājumi virtuvē?
Vislielākais izaicinājums varētu būt laika plānošana, jo no tā ir atkarīga katras dienas gaita un rezultāts mēneša beigās. Tev nav neviena, kas tevi pabakstīs vai iegrožos, jo tu esi tas, kas dara visu un tev par to ir jābūt atbildīgam.
Pamanīju, ka tev ir svarīgas detaļas. Vai jau bērnībā zināji, ka nākotnē nonāksi pie ikdienas, kur galvenais būs pacietība.
Jā, mani aizrauj detaļas. Esmu īsts detaļu cilvēks un tāda esmu bijusi kopš mazotnes. Mani ir aizrāvušas visas lietas, kas prasa pacietību vai mērķtiecīgu darbu. Es varu stundām sēdēt un veidot vienu mastikas figūriņu un no tā ķert kaifu. Apkārtējiem to nesaprast, bet tāpēc jau mēs katrs esam savā vietā.
Kādas rakstura īpašības vēl ir nepieciešamas, lai trauki nelidotu pa gaisu? Īpaši brīžos, kad neizdodas tā, kā esi iecerējusi. Ticu, ka arī tev sākums nebija medus maize.
Ne tikai sākumā, bet arī tagad gadās brīži, kad gribas kaut ko lidināt pa gaisu… Tas tāpēc, ka ne vienmēr ieceres sakrīt ar reālo izpildījumu, bet tāds ir izaugsmes process.
Sevi ir jāizaicina, lai iemācītos kaut ko jaunu. Turklāt nevajag baidīties no tā, ka kaut kas sākumā nesanāk, mēģini vēlreiz un noteikti kādā no reizēm sanāks. Tikai tā varam augt.
Virtuvē noteikti ir jābūt nedaudz vai pat daudz par daudz pedantam, jo kūkas nevar gatavot “uz aci”.
Aizdomājos arī par to, ka viens ir, lai ir garšīgi, bet otrs, lai acīm arī ir bauda. Īpaši mūsdienās, kad estētika spēlē nozīmīgu lomu.
Mūsdienas estētika pat bieži spēlē galveno lomu… Man svarīgi abi, jo vēlos, lai manas kūkas ne tikai garšo, bet arī vizuāli sagādā cilvēkiem prieku. Es varu pie vienas kūkas strādāt stundām ilgi, jo man ir svarīgs rezultāts. Tāpēc arī konditoreja ir pa šiem gadiem tik ļoti attīstījusies. Tas, ko var panākt ar konstrukcijām un dekoru daudzveidību, citreiz ir pat prātam neaptverami. Turklāt tās nav vairs tikai kūkas, tie jau kļūst par mākslas darbiem.
Cik stundas pavadi, lai radītu šedevra cienīgu kūku?
Ja godīgi, tad es nevaru nosaukt konkrētu ciparu, jo kūkas radīšanas laiks ir ļoti unikāls un tas sastāv no vairākiem posmiem. Ja kūka ir sarežģīta pēc savas uzbūves un dekoriem, tad tās radīšana var aizņemt ļoti daudz stundas un ne tikai stundas, bet pat vairākas dienas. It īpaši, ja ir daudz smalku, detaļu. Es varu pavadīt veselu dienu, lai veidotu tikai dekorus, nerunājot par pašas kūkas gatavošanu.
Tu radi mākslas darbu. Taču ar to mielojas vien pāris stundās. Kas tev pašai ir svarīgākais radīšanas procesā?
Radīšanas procesā man vissvarīgākais ir rezultāts. Tas gandarījums, kad esi paveicis to, ko biji iecerējis.
Tieši tas ir dzinulis, kas liek neapstāties un virzīties uz priekšu. Konditoreja ir tā nozare, kurai nav robežu, tur tu vari augt un attīstīties nemitīgi. Kūku gatavošanu es uztveru kā puzles likšanu. Tu pa mazam gabaliņam veido to un beigās, saliekot visu kopā, ieraugi rezultātu.
Tu sevi mēdz izaicināt ar katru pasūtījumu, kas liek secināt, ka esi prasīga.
Man patīk sevi izaicināt, jo tā es jūtos dzīva. Un tā es varu arī pārbaudīt savas prāta robežas, jo, ja mēs tās nojaucam, tad patiesībā varam izdarīt vairāk, nekā mēs domājam. Neapšaubāmi esmu savas dzīves vislielākais kritiķis. Vai tā ir laba īpašība? Iespējams, ka kādā brīdī jā, bet kopumā, zinot sevi, es nekad 100% nebūšu apmierināta ar gala rezultātu.
Vienmēr atradīšu, kur varēju izdarīt labāk. Atradīšu pat vismazāko sīkumu, ko citi noteikti nebūs ievērojuši, taču jau nākamajā reizē to centīšos izlabot.
Nesen bija Valentīndiena un straujiem soļiem tuvojas 8. marts. Vai izjuti kūku un saldumu maratonu?
Valentīndienu aizvadīju maratonā, tas tiesa, jo, kā jau visi konditori, arī es biju sagatavojusi īpašo piedāvājumu un pieprasījums pēc tā bija liels. Par to ļoti priecājos. Jo manu, ka ar katru gadu, cilvēki man uzticas. Turklāt aizvien vairāk. Šobrīd jau aktīvi darbojos pie 8.marta un Lieldienu piedāvājuma. Tā teikt, svētki neļauj atslābt un drīz jau būs jāskrien nākamais maratons.
Turpinot par uzticēšanos. Ikdienā jūti, ka klienti ļauj tev izpausties?
Klienti ir dažādi. Citi skaidri zina, ko vēlās, kā vēlās, viņiem ir skaidra vīzija par kūkas izskatu. Taču ir arī otra daļa klientu, kas pasaka šo maģisko frāzi: “Es jums uzticos, varat izpausties!” Un, atklāti sakot, šī ir frāze, no kuras es bīstos visvairāk. Tāpēc ka vienmēr ir satraukums, vai mans redzējums un gaume sakritīs ar klientu. Konditoram tas ir liels risks.
Pašu klientu uzticību izjūtu nevis brīdi, kad man uzticas ar noformējuma lietām, bet ar atkārtotiem pasūtījumiem, jo tas ir apliecinājums, ka ne tikai patika, kā vizuāli izskatījās kūka, bet arī garšoja. Un tas ir pats lielākais kompliments man.
Kāda bija pirmā kūka, ar ko cienāji savus mīļos?
Spilgti atceros vienu biskvīta kūku, ko gatavoju vecākiem un tur es kaut ko salaidu grīstē ar želantīnu krēmam, jo tā kūka tecēja. Bet kas tieši tā bija par kūku un vai tā bija pirmā, tagad nepateikšu. Kūkas es sāku gatavot, jau būdama pavisam maziņa un no tā neko nesaprotot.
Tā ir tiesa, ka tagad nevieni svētki, kas ir tavas ģimenes un tuvāko draugu lokā, vairs nav iedomājami bez tavas līdzdalības?
Bez manas līdzdalības nav noteikti iedomājami nevieni mūsu ģimenes svētki, bet man tajos nav obligāti jāierodas ar kūku. Tās es viņiem gatavoju pēc savas iniciatīvas un brīvas gribas. Lai gan manā ģimenē ļoti garšo braunijs, tas no galda pazūd ātrāk nekā kūka un tas ir mūsu ģimenes iecienītākais kārums.
Kāpēc ir svarīgi svinēt dzīvi ar kūku?
Dzīve vienkārši ir jābauda un jāsvin pēc iespējas biežāk. Esmu par svētku svinēšanu, kopā sanākšanu un kur gan svētkos bez kūkas? Tas ir viens salds mirklis, kas dzīvi padara vēl labāku un priecīgāku.
Tāpat aizdomājos, kāpēc vispār ir jāēd kūkas, nepārmetot sev... Un arī ikdienā, ne tikai dzimšanas dienā. Dzīvojam taču vienreiz! Un tu pareizi saki, ka tas ir viens salds mirklis.
Ja tev sagādā prieku ēst kūkas, tad kāpēc to nedarīt? Un par to sev noteikti nevajag pārmest, jo viens kūkas gabaliņš neko ļaunu šajā dzīvē nenodarīs. Gluži pretēji, tas tev iedos piepildījuma sajūtu konkrētajā brīdī. Un no mazām lietām veidojas lielās.
Tu radi arī kāzu kūkas. Ticu, ka tā ir vesela tēma, par ko runāt un runāt. Taču īsumā, kā tas ir? Tu esi daļa no pāra dzīves laimīgākās dienas.
Mēs visi zinām, ka kāzu kūka ir neatņemama kāzu sastāvdaļa. Tas ir viens no centrālajiem elementiem kāzās. Man tā ir liela atbildība, jo tev ir uzticēts kaut kas tik unikāls un īpašs. Taču tas, viennozīmīgi, uzliek arī papildu stresu, jo gribās, lai viss ir perfekti, bet tur ir tik daudz nianses, kas ir jāņem vērā, lai būtu tas perfekts rezultāts. Ar kūkas pagatavošanu diemžēl viss nebeidzas.
Tātad kūkas pagatavošana ir viens, bet kas vēl ir svarīgs?
Kāzu kūkas vispār ir atsevišķa pasaule, sākot jau ar komunikāciju, degustāciju un beidzot ar dizaina izvēli. Kūkas pagatavošana ir tikai viens no posmiem. Ja tā ir daudzstāvu kūka, tad jāstrādā pie drošas konstrukcijas izveides, jādomā par piegādi vai kūkas izveidošanu pasākumā uz vietas. Tās ir tikai dažas no niansēm.
Tāpat pamanīju, ka veido meistarklases. Zefīri, makarūni... Kāpēc ir svarīgi dalīties ar savām zināšanām, jo ir arī tādi, kas ir skopi pieredzes apmaiņā.
Man vēl pašai ir daudz kur augt un ko mācīties, bet, ja es varu dalīties ar zināšanām un ja kādam tās noder, tad es ar lielāko prieku to daru un darīšu. Man tas ir vēl viens veids, kā iziet no savas komforta zonas un realizēties šajā pasaulē.
Manuprāt, Latvijā ar to ir problēmas, jo mums ir salīdzinoši maz iespēju, lai gan tās ir. Es pati, piemēram, ļoti iedvesmojos no Diānas Gobas, ar lielu prieku piedalos katrā no viņas organizētajām meistarklasēm un viņa ir cilvēks, kas nesavtīgi dalās ar uzkrāto pieredzi un atbalsta jaunos censoņus.
Tu pati esi saldummīle?
Kā to ņem, laikam jau par saldummīli sevi nenosaukšu. Katrā ziņā kūku es ēdīšu tikai tad, ja to būs pagatavojis kāds cits, tīri profesionālās ziņkārības dēļ. Vai arī tad, kad pati taisu kaut ko pilnīgi jaunu. Bet tā, es laikam priekšroku dodu čipsiem!
Starp citu, jautājums, ar ko man bija jāsāk šī saruna. Kāda ir tava mīļākā kūka?
Šis patiesībā ir grūts jautājums, jo man nav vienas izteiktas mīļākās kūkas. Man garšo viss, kur klāt ir šokolāde. Bērnībā mīļākā kūka bija Cielaviņa, bet to neesmu baudījusi jau vairākus gadus.
Kāpēc tā? Pati netaisi Cielaviņu? Tā vispār nav kūku klasika?
Laikam gadiem ejot uz priekšu, mainās arī tavas garšu kārpiņas. Esmu gatavojusi Cielaviņu savai ģimenei, bet nepiedāvāju to klientiem, jo vairāk fokusējos uz biskvīta kūkām.
Kas ir tavs lielākais atbalsts, jo ticu, ka arī tev ikdiena nemaz nav viena gaisīgi rozā masa, kas paredzēta zefīriem.
Kā jau visiem, arī man uznāk lūzuma brīži un tas ir pilnīgi normāli. Bez tiem mēs nemācētu novērtēt visu pozitīvo, kas dzīvē notiek.
Vislielākais atbalsts ir mans dzīvesbiedrs un mana ģimene. Tas atbalsts, ko es saņemu, nav tikai morāls, bet arī fizisks, jo ir gadījumi, kad es vienkārši netieku ar kaut ko galā.
Tie ir cilvēki, uz kuriem varu paļauties un kuri būs ar mani neatkarīgi no tā, ko es darīšu. Tā ir pati lielākā dāvana.
Kā sevi motivēt, lai ietu uz priekšu un neapstātos?
Ikdienā man motivācija nemaz īsti nav vajadzīga, es neizjūtu tās trūkumu, jo daru to, kas man sagādā prieku. Lai cik tas kādam banāli skanētu, bet tā ir… Kad tu atrodi savu īsto nodarbošanos, tad tev nav sevi nemitīgi jāpiespiež, lai strādātu un virzītos uz priekšu.
Par nākotnes plāniem. Ko esi iecerējusi šim gadam?
Šim gadam man ir vairāki plāni, vēlos sevi izaicināt ar dažiem projektiem un piedāvāt klientiem vēl unikālākus kūku noformējumus.
Lai top! Tavs novēlējums lasītājiem, kuri izvēlas svinēt dzīvi ar kūkas gabaliņu. Turklāt ne tikai svētkos.
Sviniet katru dienu ar kūku vai bez tās, bet galvenais sviniet, esiet pateicīgi par to, kas jau ir un klausiet savu sirdsbalsi, tā parasti mums visu pasaka priekšā, lai mēs nonāktu līdz dzīves piepildījumam.
Ekskluzīvi Dzīvesstila lasītājiem Lindas Zaķes oreo kēksu recepte
| Sastāvdaļas: Sviests (82,5%) - 85 g Cukurs - 130 g Olas - 2 gb. (vidēji 120 g) Milti - 150 g Kakao - 50 g Soda - 1/4 tējk. Cepamais pulveris - 1 tējk. Sāls - 1/4 tējk. Kafija - 120 g Saldais krējums 33% - 120 g Vaniļas ekstrakts vai cukurs - pēc garšas Pagatavošana: 1.Sakuļ cukuru, sviestu, vaniļu līdz gaisīgai masai. 2.Pa vienai pievieno olas (istabas temperatūra) un kuļ aptuveni minūti līdz viendabīgai masai. 3.Pievieno izsijātus miltus, kakao, sodu, cepamo pulveri, sāli. Tad samaisa masu. 4.Pamazām pievieno siltu kafiju, tad siltu saldo krējumu. 5.Pārlej mīklu konditorejas maisā un sadala veidnēs. 6.Liek cepties 175 grādos apmēram 20 līdz 25 minūtes. | . |
Sastāvdaļas krēmam:
Oreo cepumi - 40 g
Saldais krējums (33%) - 250 g
Mascarpone krēmsiers - 120 g
Pūdercukurs - 70 g
| Krēma pagatavošana: 1.Cepumus sasmalcina smalkās drumstalās, ieliek maisā un sasmalcina. 2.Saldo krējumu, pūdercukuru un mascarpone sieru lielā ātrumā saputo līdz veidojas stingra, kremīga konsistence. Svarīgi ir nepārkult. 3. Pievieno cepumu drumstalas un uzmanīgi samaisa ar lāpstiņu, nejauc ilgi. 4.Krēmu pārliek konditorejas maisā ar uzgali un atdzisušos kēksus nogarnē. 5. Katru kūciņu garnē ar mini oreo. Labu apetīti! |
