Viņa ir piemērs tam, ka dzīve ir jāņem savās rokās, negaidot rītdienu. No aizraujoša darba Itālijā līdz atgriešanās pie savām saknēm Latvijā. No interjera un grafiskās dizaineres profesijas līdz konditorejai. Divas dažādas nozares, līdz kurām, lai sasniegtu, ir jānoiet tūkstošiem soļi.
Tie soļi, kas ir atšķirīgi, prasīgi, kā arī mazliet pat nesavienojami. Gluži kā diena pret nakti. Taču “Garden Cakes” radītājai Diānai Gobai izdevās. Ne tikai sākt visu no nulles, lai izveidotu veiksmīgu karjeru, bet arī uzvarēt tumsu, lai ieraudzītu gaismu.
Skatoties uz taviem šedevriem “Instagram”, mutē saskrien siekalas! Patiesi! Var redzēt, ka virtuve tev ir tuva. Kā tas sākās?
Pēc sešiem gadiem, kas bija pavadīti mākslas skolā, pārvācos no Cesvaines, kas ir mazpilsēta, uz Rīgu. Tālāk mans ceļš aizveda līdz Baltijas Starptautiskajai akadēmijai, kur studēju interjera un grafisko dizainu. Pabeidzot šīs mācības, es saņēmu lielisku darba piedāvājumu strādāt Itālijā. Es pārcēlos uz Itāliju, dzīvoju Florencē, gadu mācījos valodu, strādāju brīnišķīgu darbu. Vēlējos savas zināšanas attīstīt padziļinātā līmenī, tāpēc bija doma pat par Florences dizaina akadēmiju un vienkārši baudīju dzīvi, bet tajā pašā laikā, es visu laiku biju neapmierināta.
Iekšēji jutu, ka tā nav mana lieta. Un paradoksālākais ir tas, ka man pietrūka tieši radošuma, lai gan dizainers skaitās viena no kreatīvākajām profesijām. Man bija sajūta, ka es vienkārši radu citu cilvēku vīziju. Daudz laika pavadīju pie datora rasējot un, lai cik skaista nebūtu šī profesija, jutu vajadzību radīt pa īstam - kaut ko autentisku un no nulles. Vēlējos darboties ar rokām.
Ne tikai mans iekšējais profesijas konflikts un ilgas pēc mājām, bet arī skaļā un pompozā itāļu vide noveda līdz tam, ka vienas dienas laikā izbeidzu savas darba saistības, sakravāju čemodānus un atgriezos Latvijā. Bez jebkāda drošības spilvena.
Nonākot Latvijā, es sapratu, ka vairs nestrādāšu profesijā, kur radu citu cilvēku vīziju. Man ir jārada pašai sava!
Esmu uzaugusi laukos - vidē, kur viss tiek darīts ar savām rokām, mums bija savs zemeņu lauks, ķiršu audze, siltumnīca, stādījām un kopām dārzu, marinējām un gatavojām. Un es jutu, ka manī ir ilgas pēc kaut kā mājīga un autentiska, kā bērnībā.
Protams, pēc Itālijas saskāros ar dziļu depresiju un biju pieraudājusi spilvenus, jo nebija ne mazākās nojausmas, ko dzīvē turpmāk darīšu. Tajā laikā man bija 25 gadi un doma par profesijas maiņu bija biedējoša.
Depresijā vienmēr gribās saldumus un tā es pagatavoju savu pirmo desertu. Līdz šim tā īsti nebiju gatavojusi arī sāļos ēdienus. Un pilnīgi bez jebkādas kulinārās pieredzes tapa mana pirmā kūka, tā bija burkānkūka un viņa bija brīnišķīga. Šī kūka atvēra man eksperimentu ceļu virtuvē, tiekot galā ar savu depresiju un neziņu.
Eksperimentu rezultātā es gatavoju vairāk un vairāk. Sapratu, cik plaša, aizraujoša un skaista ir desertu pasaule. Un pāri visam - tā ir radoša un autentiska, kas ir tieši tās lietas, ko meklēju savā dzīvē.
Eksperimentu bija tik daudz, ka nācās dalīties ar ģimenei, kaimiņiem un draugiem, saņēmu pozitīvu atgriezenisko saiti. Gluži dabiski sāka nākt pasūtījumi un tieši tā es nonācu pie savas “Garden Cakes” studijas izveides. Ideja nosaukumam radās no manas skaistās bērnības Cesvainē. Šis dārzs, kurā uzaugu ir mans iedvesmas avots gan filozofiskā ziņā, gan radot desertu garšas un tekstūras.
Bija arī posms, kad strādāju ar kāzu kūku pasūtījumiem, bet ārkārtīgi smagā, stresainā un atbildīgā darba dēļ, es izdegu. Pēc nelielas pauzes pārgāju uz restorānu industriju, kur radīju desertus, kas bija jau pavisam cits lauciņš un arī līmeni augstāks.
Restorānu ēdieni sniedza man nebijušu radošo lidojumi, jo desertiem nav jābūt kā kūkām - stabiliem, ar konstrukciju un konkrētu dizainu, krāsu vai garšu. Šeit burtiski varēja gleznot uz šķīvja, radot ko ārkārtīgi smalku un trauslu. Kad piepildījums desertu pasaulē tika sasniegts, sapratu, ka ir pienācis laiks jauniem izaicinājumiem un zināšanām. Tā es pievērsos komplicētajai un kolorītajai šokolādes pasaulei. Bonbons jeb korpusa konfektes šobrīd ir mans darbības galvenais lauciņš un firmas zīme. Šobrīd visas šīs desmit gadu laikā iegūtās zināšanas nododu citiem, pasniedzot privātās un tiešsaistes meistarklases.
Lai radītu desertus, un ne tikai, ir jābūt daudz labām rakstura īpašībām, īpaši, pacietībai.
Labām un ne tik labām. Jābūt ļoti determinētai, pedantiskai, perfekcionistei, kā arī spītīgai un apņēmīgai. Un tā kā deserti ir pārņēmuši lielāko daļu manas dzīves, šīs īpašības ienāk arī sadzīvē un ikdienā, bet pedantiskums un perfekcionisms mājās un atpūtā var būt arī konfliktējošs. Reizēm vēlos ļauties bezrūpīgai atpūtai, bet “profesionālais kretīnisms” to vienkārši neļauj. Šķiet, ka ir jāiet un jādara. Jānotīra visas galda virsmas un atkal jārada.
Var manīt arī to, ka tev patīk eksperimentēt, radot pašai savas receptes.
99 procentos gadījumu es pati radu savas receptes un eksperimentēju - nepārtraukti, katru dienu attīstoties un izaicinot sevi. Tikai tā notiek izaugsme un tiek atklāti vēl nebijuši horizonti desertu pasaulē. Iedomājieties, cik iespējas sniedz tikai viens produkts, piemēram, olu baltums - to var uzputot, izkaltēt, izvārīt, uzcept. Arī ko sniedz vairāku produktu savienojums, piemēram, “klasiskais trio” olas + milti + sviests - tās ir bezgalīgi daudz dažādu biskvītu iespējas, kas rezultēsies kūkās, tortēs, desertos. Uzsākot konditora gaitas sākotnēji ir copy, paste posms, kad tu vienkārši atkārto citu izcilu meistaru darbus, bet, kad gadu garumā pats esi kļuvis par meistaru, ir laiks radīt savu rokrakstu, stilu, garšu un tekstūru salikumus. Tas ir gluži kā mans brand book, kas radies visu iespējamo garšu uzvaru un feilu rezultātā. Mācoties, tērējot produktus un laiku vistrakākajām idejām. Turklāt es ne tikai pasniedzu meistarklases, bet izstrādāju desertu ēdienkartes restorāniem un ražotnēm, kas nozīmē, ka receptēm ir jābūt unikālām un autentiskām.
Cik svarīgi tev ir tas, lai ēdiens, ko pasniedz, ir ne tikai baudāms, bet arī vizuāli skaists, jo pamanīju, ka tā ir tava vizītkarte.
Desertam sevi jāpiesaka ar spilgtu vizuālo izskatu un jāturpina pārsteigt ar lielisku garšu. Neskatoties uz augošo trendu desertu pasaulē, īpaši smalkajos Michelin restorānos, kur šobrīd vizuālais izskats tiek nolikts otrajā plānā, koncentrējoties vairāk uz unikālu garšu, tekstūru un temperatūras maiņu, man šie divi lielumi - izskats un garša komplimentē viens ar otru. Mani 6 pavadītie gadi mākslas skolā un grafiskā dizainera profesija, protams, ir ietekmējusi manu māksliniecisko pieeju ēdienam.
No sākuma mēs “ēdam” ar acīm. Tas ir kā flirts, uzruna, reklāma un tad pieslēdzās garšas kārpiņas un iestājas bauda.
Esmu arī uzņēmēja, jo es tirgoju savu pakalpojumu, zināšanas un pieredzi meistarklašu un desertu formā, tādēļ visam ir jābūt vizuāli pievilcīgam. Es nevaru pagatavot nesimpātisku kūku un pateikt, ka tā ir garšīga. Nākamais pavadošais elements skaistam desertam ir estētiska sociālo tīklu vide, tādēļ turpinu attīstīt augstskolas laikos iegūtās zināšanas fotogrāfijā un nodarbojos ar ēdiena foto.
Tavi ēdieni patiesi izskatās, kā no žurnāla vāka! Cik ilgs laiks ir nepieciešams, lai radītu, ko tik estētiski baudāmu acīm?
10 gadi! Bet vispār, tas ir tik ļoti atšķirīgi. Reizēm vienu kūku varu mocīt mēnesi - meklējot ideālo līdzsvaru starp skābo un saldo, taustoties garšu pasaulē, veidojot tekstūru, kas ar savu smagumu, jo es tomēr strādāju ar tādiem “būvmateriāliem” kā sviests, milti un cukurs, visu nenobeigs, bet gan piešķirs svaigas vēsmas un gaisīgu sajūtu. Parasti tad vienu kūku varu gatavot 5 - 7 reizes. Tikko tā notika ar citronu - magoņu kūku, kas šķiet ir klasisks un vienkāršs salikums, bet nē - te par skābu, te par mitru, te par daudz biskvīta vai krēma. Apkārtējie vairs šo kūku negribēja redzēt.
Taču reizēm viss vienkārši un negaidīti perfekti tā arī saliekas kopā, tas gan ir reti.
Nesen pat reklāmas pauzē, sēžot dīvānā, izdomāju dažādu aveņu tekstūru un šokolādes kūkas salikumu. Uzrakstīju recepti, pagatavoju un sanāca ar pirmo reizi, kļūstot par manu pēdējā laika labāko kūku.
Tajā pašā laikā aiz katras kūkas un deserta ir mana 10 gadu pieredze konditorejas pasaulē un tas, ka es katru dienu turpinu mācīties. Studēju teoriju un sekoju līdzi jaunumiem, jo pasaulē konditoreja attīstās ļoti strauji - no jauniem šokolāžu veidiem, līdz pat tekstūrām, kas padara desertus vieglākus un gaisīgākus.
Vai ir bijis, ka virtuvē viss iet pa gaisu? Ir bijis, ka kaut kas nav izdevies?
Protams! Patiesībā virtuvē nekad nemēdz būt perfektās mājsaimnieces uzburtā aina. Citādāk jau nevar radīt. Radošais process ir ārkārtīgi haotisks un deserti neizdodas ļoti bieži, un nevis tādēļ, ka trūkst zināšanu, bet ir vēlme atklāt vēl ko nebijušu, un šīm lietām parasti nav bāzes receptes, no kā atsperties. Tādēļ pa gaisu iet viss. Turklāt mani desertu “būvmateriāli” ir ārkārtīgi ambiciozi, trausli, reizēm neparedzami un ierobežojoši. Tad tas viss ir jāsaliek kopā un jāizveido kaut kas ļoti stabils, piemēram, kāzu kūka. Šajā gadījumā ir jāieslēdz arī savs iekšējais inženieris un fiziķis.
Protams, neskatoties uz meksikāņu seriāla emocijām virtuvē, apakšā vienmēr jābūt tīrībai un mīlestībai. Ar dusmām gatavot nedrīkst, tad nesanāks.
Tādēļ man ne visai simpatizē darbs restorānos, tur virtuves vide tiešām ir “hells kitchen”, īpaši servisa laikā, kad pavāri ļoti labprāt izliek uz āru visu, kas viņos ir sakrājies.
Kā sevi motivēt, lai ietu uz priekšu?
Mans mūžīgais nemiers, absolūta profesijas mīlestība un pāri visam - zinātkāre - neļauj stāvēt uz vietas ne mirkli. Es tiešām varu veltīt sevi konditorejai 24/7, jo mans darbs ir mans hobijs. Un es zinu, kā ir, kad tā nav, tādēļ arī mana pateicība dzīvei ir diezgan motivējoša. Zināšanas sniedz spēcīgu pārliecību un brīvību profesionālajā vidē.
Vissmagāk bija studijas laikos - kad zināju maz, bet gatavoju ļoti daudz, tad neveiksmes gadījumā vainoju recepti, sevi, laikapstākļus un citas nianses. Tagad, ja kaut kas nesanāk - eju dziļumā, izprotu produktu un gandrīz vienmēr atrisinu.
Man bieži nākas strādāt svešās virtuvēs ar citiem produktiem un ir jāmāk iziet no visdažādākajām situācijām, strādājot ar to, kas ir. Pierādot sevi šādās situācijās, kļūstu par pieprasītu profesionāli un tā ir nākamā motivācija - būt vajadzīgai un novērtētai savā jomā. Ne jau sev es gatavoju, bet cilvēkiem un klientiem. Turklāt, ja esmu uzņēmusies savās meistarklasēs mācīt citus cilvēkus, man ir jābūt zinošai un iedvesmojošai.
Pastāsti lūdzu par meistarklasēm. Kādas šķautnes tās tev paver?
Meistarklases mani nolika uz skatuves un tas bija viens no lielākajiem izaicinājumiem karjerā. Līdz tam es darbojos vienatnē, savā studijā - komforta zonā un te pēkšņi man ir jāuzstājas 100 cilvēku priekšā. Jāmāca, kā pagatavot kaut ko tik smalku un sarežģītu, kā brīnišķīgs deserts mājas apstākļos, bez profesionālās vides un vienkārši, kas ir vārds, kas mani iekšēji nogalina.
Es nekad nebūtu nonākusi šajā situācijā, ja ne tas nelaimīgais Covid 19. Robežas tika aizvērtas, kā rezultātā man atcēlās jau parakstītais darba līgums ar prestižo Connaught hotel Londonā un es paliku mājās.
Un tā tieši pirms diviem gadiem, kārtējā bezizejas situācijā, tapa mana pirmā meistarklase sarkanā velveta kūkai. Es biju tik ļoti nobijusies un nepārliecināta par sevi. Man šķita, ka nepieteiksies pat 10 cilvēki, bet pieteicās 150 un sākās jauns posms, par kuru esmu bezgala pateicīga. Tagad man ir jau 12 Online meistarklases, brīnišķīgas pazīšanās, jaunas idejas, plāni un sadarbības, un tik daudz priecīgu cilvēku, kas gatavo mājās manas kūkas un desertus.
Ir pat cilvēki, kas šo meistarklašu iespaidā ir uzsākuši savu konditorejas biznesu un tā man ir tāda laimes un gandarījuma sajūta. Katra saņemtā bilde ar izcepto kūku ir mana iedvesma mācīties tālāk, apgūt jaunas lietas un mācīt citus.
Vai, lūdzu, padalīsies ar zelta padomiem, kā nepārtērējoties radīt gardu mielastu ģimenei?
Visgaršīgākās lietas ir vienkāršas. Ja neesi entuziastisks pavārs, noteikti nevajag izvēlēties vissarežģītāko recepti, kas var sagādāt vilšanos, neveiksmes gadījumā.
Es pati savai ģimenei uz svētkiem gatavoju ābolu plātsmaizi ar 'Antonovkas' šķirnes āboliem, skābo krējumu un kanēli. Brīnišķīgi! Un nevajag nekādas biskvītkūkas un musus ar 5 kārtām, kam ir jāpērk 100 sastāvdaļas un silikona formas. Turklāt gatavošanas procesā var piedalīties visa ģimene un svētki jau ir par kopā būšanas laiku.
Principā jāsāk ar to, kas ir mājās - varbūt ir kāda kēksa forma, creme brulee trauciņi vai tamlīdzīgi. Tad jāielūkojas mūsu pārbāztajā saldētavā - kādas vasaras veltes tur ir iesalušas un, pārskatot šīs lietas, var piemeklēt atbilstošu desertu.
Manā “Instagram” profilā un mājas lapā noteikti sanāks atrast kādu piemērotu recepti.
Kam pievērst uzmanību šā gada svētku mielastā?
Uzmanība vienmēr ir jāpievērš sezonalitātei. Tas nozīmē, ka uz svētkiem mēs gatavojam nevis Pavlovu ar rabarberiem un ķīmiskām zemenēm, bet gan aromātisku burkānkūku, apelsīnu kēksu, mandarīnu džemu, rupjmaizes kārtojumu ar brūklenēm un citus ēdienus. Garnējumam izmantojam kanēļa standziņas, anīsu, rozmarīna zariņus un mandarīnu lapiņas, nevis 100 gramus mellenes par 7 eiro. Tikai sezonālas veltes var nodrošināt labāko garšu un tekstūru.
Mums Latvijā ir brīnišķīgi tradicionālie ēdieni, noteikti tādi ir arī katrā ģimenē, tādēļ arī mango, marakujas un citus eksotiskos augļus iesaku atstāt veikalu plauktos.
Ja tomēr ir vēlēšanās uz viesiem atstāt iespaidu un pagatavot desertu, iesaku ievērot 3 garšu un 3 tekstūru principu. Respektīvi nemiksēt kopā daudz dažādus produktus. Garšām vienai otru ir jāpapildina, ja būs par daudz - sāksies konflikts un būs rasols. To atstājam aukstajam galdam. Trīs tekstūras var būt, piemēram, krēmīgs tumšās šokolādes fondants, smilšu mīklas kraukšķis un atsvaidzinošs saldējums, aromatizēts ar tonkas pupiņām. Vai karsta ābolu tarte tatin ar kārtainās mīklas garoziņu un kalvadosa saldējumu. Temperatūras maiņa - kad desertā ir gan siltais, gan aukstais elements, ir lielisks šova moments mūsu garšas kārpiņām.
Un visbeidzot, tavs novēlējums gardēžiem jaunajā gadā?
Lai deserts vienmēr ir baudījums - gan tā gatavošanas process, gan servēšana draugiem un ģimenei, gan apēšana. Un nekad nejusties vainīgam par apēsto kūciņu! Tā ir viena no dzīves baudām. Lai sanāk izgaršot, iedvesmoties, radīt un iepriecināt!
Dzīvesstila lasītājiem ekskluzīvi piedāvājam Diānas trīs desertu receptes, ko izmēģināt šajā svētku laikā.
Visām receptēm ir video “Instagram” kontā. Dodies uz @diana.gardencakes, lai soli pa solītim gatavotu kopā.
RUPJMAIZE
kukulītis rupjmaizes ~ 800 g
100 g sviests
45 g melase (meklēt lielajos Rimi, Dabas Stacijā, Livin)
75 g medus
kanēlis
Rupjmaizei nogriež garoziņu, sagriež gabalos un 150°C apgrauzdē krāsnī 15 minūtes. Atdzesē. Sablendē, izber uz cepampannas,pa virsu uzliek sviesta piciņas, uzlej medu un melasi, pārber kanēli. Liek krāsnī 150°C cepties 15 minūtes un ik pa laikam apmaisa.
BRŪKLENES
500 brūklenes
70 g brūkleņu sula bez cukura
140 g cukurs
14 g kukurūzas ciete
mazliet brūkleņu sula vai ūdens
Brūklenes, sulu un cukuru liek katliņā un vāra līdz ogas paliek mīkstas, bet saglabā formu. Sajauc kukurūzas cieti ar sulu vai ūdeni un pievieno pie brūklenēm, turpina vārīt vienu minūti, līdz masa sabiezē. Atdzesē.
KRĒMS
70 g olu dzeltenumi
90 g cukurs
35 g ūdens
500 g mascarpone siers
200 g saldais krējums
Olu dzeltenumus puto līdz gaisīgai masai. Sāk karsēt cukuru ar ūdeni līdz vārīšanās temperatūrai. Turpina gatavot, līdz parādās lēni burbuļi. Šo sīrupu lej dzeltenumu masā. Masu, putojot, atdzesē un pakāpeniski pievieno mascarpone sieru.
Atsevišķi uzputo saldo krējumu un iemaisa krēmā. Izmanto uzreiz.
LIEK KOPĀ
Izvēlas vai gatavot vienu lielu desertu vai individuālās porcijas. Pirmajā kārtā liek brūklenes, tad rupjmaizi, tad krēmu un atkārto tik, cik trauks ļauj. Pabeidz ar krēmu. Rupjmaizi kārtīgi piespiež, lai tā uzsūc ogu mitrumu. Garnē ar svaigām un kaltētām brūklenēm.
(Iespējams, mana populārākā recepte)
BEZĒ BISKVĪTS
125 g olu baltums
125 g cukurs
125 g pūdercukurs
60 g pekanrieksti
60 g lazdu rieksti
Riekstus 15 min grauzdē 150°C. Atdzesē. Mikserī zemā ātrumā puto olu baltumus. Kad parādās pirmās putas, pakāpeniski sāk pievienot cukuru. To dara nesteidzīgi, olu baltuma putošanai ir jāaizņem apmēram 10 minūtes. Pēc tam iecilā izsijātu pūdercukuru, kam seko rieksti. Veido divus 18 cm biskvītus. Pirmās 20 minūtes cep augšas/apakšas režīmā ar ventilatoru, pēc tam pārslēdzas uz režīmu bez ventilatora un turpina cept. Gatavošanas temperatūra 110°C, laiks kopā - 1 stunda un 10 minūtes.
GANAŠS
155 g saldais krējums
20 g sviests
60 g lazdu riekstu pralinē vai pasta. Var izmantot arī citu riekstu krēmu.
130 g tumšā šokolāde (70%)
Uzkarsē, bet nevāra saldo krējumu. Mērkrūzē liek sasmalcinātu tumšo šokolādi un pārlej pāri karstu saldo krējumu.
Patur pāris minūtes, lai šokolāde sāk kust un sablendē. Pievieno lazdu riekstu pralinē vai pastu un sviestu, sablendē līdz gludai un spīdīgai tekstūrai. Pārliek pārtikas plēvi un atstāj istabas temperatūrā uz 4 stundām (minimums), vēlams gan lai tās ir 8 līdz 12 stundas.
KRĒMS
210 g sviests
7 g vaniļas pasta
235 g iebiezināts piens
10 g viskijs
17 g kakao
Sviestu istabas temperatūrā puto ar lāpstas uzgali līdz gaišai un gaisīgai tekstūrai ~ 6 min. Pa vidu procesam pievieno vaniļas pastu. Samazina ātrumu un pakāpeniski pievieno iebiezinātu pienu istabas temperatūrā. Beigās pievieno izsijātu kakao un viskiju. Izmanto uzreiz, kamēr krēms nav sastindzis.
LIEK KOPĀ
90 g grauzdēti sasmalcināti pekanrieksti un lazdu rieksti. Uz trauka vai kūkas palikņa piestiprina pirmo bezē biskvītu.
Noklāj vienmērīgā kārtā ar tikko pagatavotu krēmu. Liek pa virsu otru bezē biskvītu un visu kūku plānā kārtā noklāj ar ganašu. Uzreiz pielipina sasmalcinātus riekstus Liek ledusskapī vismaz uz 4 stundām stabilizēties un atdzist.
SERVĒ
Katram ir sava Cielaviņa. Dažiem patīk pastāvējusi - istabas temperatūrā, citam auksta no ledusskapja.
Kūka paredzēta formai ar 20 cm diametru.
BISKVĪTS
220 g milti
8 g cepamais pulveris
4 g kanēlis šķipsniņa
malts muskatrieksts ~ 1 g
šķipsniņa malts ingvers ~ 1 g
160 g brūnais mīkstais muskovado cukurs
180 g olas
140 g baltais cukurs
380 g uz smalkās garenās rīves sarīvēti burkāni
100 g pekanrieksti
215 g vīnogu kauliņu eļļa
Iznākums 1360 g, sanāk divi biskvīti.
Krāsni uzkarsē līdz 170°C. Miltus izsijā un sajauc kopā ar cepamo pulveri un garšvielām. Abus cukurus uzputo mikserī ar olām līdz gaisīgai masai. Iemaisa eļļu. Olu masu lej pa virsu burkāniem un pekanriekstiem un iecilā ar silikona lāpstiņu. Vairākos piegājienos iemaisa miltu masu. Pilda cepampannās ar diametru 20 cm, vidēji 680 g katrā.
Cep 25-30 augšas/apakšas režīmā ar ventilatoru. Gatavību pārbauda ar kociņu. Patur istabas temperatūrā pāris minūtes un ietin biskvītus pārtikas plēvē, tādā veidā saglabājot mitrumu.
SMILTSĒRKŠĶU PILDĪJUMS
180 g smiltsērkšķu sula
50 g olu dzeltenumi
65 g olas
55 g cukurs
3 g želatīns
65 g sviests
Iznākums 400 g, paredzēts 16 - 18 cm formai.
Katliņā liek smiltsērkšķu sulu un sāk karsēt. Paralēli dziļākā bļodiņā sajauc olas, dzeltenumus un cukuru. Kad smiltsērkšķu sula sāk kūpēt, to pakāpeniski lej klāt olu masai, visu laiku maisot. Kad viss savienojies - lej atpakaļ katliņā un gatavo līdz 83°C, visu laiku maisot. Kad gatavs, uzreiz pārlej citā traukā un pievieno želatīnu, sablendē.
Tālāk, ja ir silikona forma vai riņķis 16 - 18 cm diametrā, lej iekšā pildījumu un liek saldētavā līdz sastindzis. Ja nav, pārklāj ar pārtikas plēvi un liek ledusskapī uz nakti.
KRĒMSIERA KRĒMS
310 g Philadelphia siers
320 g mascarpone siers
220 g sviests
180 g pūdercukurs
1 citrona sula
Iznākums 1020 g.
Sviestam ir jābūt istabas temperatūrā, bet ne pārāk siltam, tādam elastīgam un vēsam. Sviestu liek miksera traukā un sāk putot ar lāpstas uzgali kādu minūti līdz paliek krēmīgs. Tad pievieno pūdercukuru un puto līdz gaišai, gaisīgai masai. Ik pa laikam, ar silikona lāpstiņu notīra mikserim malas un uzgali.
Paralēli bļodā nosver abus krēmsierus un sajauc ar silikona lāpstiņu. Atsevišķā trauciņā izspiež sulu no viena neliela citrona. Kad sviesta masa ir gaisīga - trīs piegājienos iemaisa krēmsieru. To dara īsu laiku, bet gandrīz maksimālā ātrumā (8 no 10). Katru reizi pirms pievieno nākamo daļu, notīra miksera malas. Svarīgi ir krēmsierus nepārjaukt, pretējā gadījumā tie paliks šķidri. Tiklīdz krēmsieri iemaisījušies, pievieno citrona sulu burtiski uz pāris apgriezieniem.
LIEK KOPĀ KŪKU
Kūku vēlams likt kopā riņķī, kurš ir izklāts ar kūkas lentu. Tad sanāks stabila un taisna kūka. Liek biskvītu, pa virsu garnē 560 g krēma. Gar malām veido bortiņus 1 cm biezumā. Pa vidu krēmam liek sasaldēto pildījumu vai, ja netika saldēts formā - garnē ar konditorejas maisiņu, pievērš uzmanību, lai visur ir krēma bortiņi un pildījums neiztek ārā.
Pa virsu pildījumam garnē 250 g krēma vienmērīgā kārtā un liek pa virsu biskvītu. Viegli piespiež un garnē atlikušo krēmu ~ 180 g. Liek uz nakti ledusskapī. Nākamajā dienā noņem riņķi un garnē. Kūkas svars ~2,7 kg.
