Noasa šķirsta meklētāji Turcijas austrumos, netālu no Armēnijas robežas, veikuši jaunus urbumus laivas formas Durupınara veidojumā. Pētnieki ziņo par dobumiem un slāņiem ar paaugstinātu organisko vielu saturu, kas, viņuprāt, varētu būt saistīti ar senas laivas paliekām. Tomēr līdz šim iegūtie dati neapstiprina, ka leģendārais Noasa šķirsts būtu atrasts.
Durupınar veidojums jau vairākus gadu desmitus piesaista Noasa šķirsta meklētāju uzmanību. Tā laivai līdzīgās aprises ir aptuveni 157 metrus garas, un tās pirmoreiz pamanītas aerofotogrāfijās 1959. gadā.
Tagad ekspedīcija nonākusi līdz nākamajam izpētes posmam. 23. septembra paziņojumā komanda informēja, ka no veidojuma iegūti urbumu paraugi līdz pat 18 metru dziļumam, vēsta vietne "Globenewswire".
Noasa šķirsta skenēšanas projekta dibinātājs Endrjū Džonss norāda, ka urbumos konstatēti slāņi ar paaugstinātu organisko vielu daudzumu, kā arī dobumi. Vienā no tiem atrasts ūdens un dubļi. Aptuveni četru līdz piecu metru dziļumā urbšanas iekārtas uzgalis salūzis pēc saskares ar ļoti cietu materiālu. Pētnieki pieļauj, ka tas varētu būt mineralizējies koks, taču materiāla sastāvs vēl nav noteikts.
Pirms urbumu veikšanas teritorijā tika īstenota arī ģeofizikālā izpēte. Radara datos projekta dalībnieki saskata lineāras un leņķiskas struktūras, kā arī atšķirīgus ģeoloģiskos slāņus. Dažas no šīm struktūrām viņi interpretē kā iespējamas ejas vai telpas.
Tomēr jāņem vērā, ka daļa publiski izplatīto diagrammu balstās uz 2019. gada skenēšanas datiem. Jauni mērījumi varētu sniegt precīzāku priekšstatu par to, kas patiesībā atrodas zem veidojuma virsmas.
Apgalvojumi par Noasa šķirsta „100 procentu” atklāšanu pagaidām būtiski pārsniedz pieejamos pierādījumus. Arī paši projekta pārstāvji savā 18. augusta paziņojumā norādījuši, ka apstrādātajos datos nav skaidri saskatāmas pamatieža robežas. Tas pats par sevi vēl nenozīmē, ka pamatieža šajā vietā nav.
Arī radara anomālijas vien nevar pierādīt, ka zem zemes atrodas cilvēka veidota konstrukcija.
Džonss kā argumentu par labu savai teorijai min faktu, ka veidojumā līdz šim nav konstatēts ciets kaļķakmens slānis vai skaidri identificējams pamatiezis. Taču viena iespējamā ģeoloģiskā modeļa noraidīšana vēl nepierāda, ka veidojums ir cilvēka radīts. Tāpat dobumu nosaukšana par „telpu” vai organisko slāņu interpretēšana kā kuģa klāja paliekas prasa papildu pārbaudes.
Turklāt Durupınara veidojumam ir arī plaši apspriests ģeoloģisks skaidrojums. 1996. gadā ģeologs Lorenss Kolinss un pētnieks Deivids Fasolds to aprakstīja kā dabiskas izcelsmes struktūru. Materiāls, kas iepriekš tika uzskatīts par iespējamu kuģa konstrukcijas elementu, saturēja andezītu un bazaltu, nevis pārakmeņojušos koksni. Savukārt iespējamā dzelzs klātbūtne tika saistīta ar minerālu uzkrāšanos, kas veidojas vulkānisko iežu dēdēšanas procesā.
Šis pētījums, protams, neattiecas uz 2026. gadā iegūtajiem urbumu paraugiem. Tomēr tas atgādina, ka laivas formas struktūra pati par sevi nav pietiekams pierādījums tās mākslīgai izcelsmei.
Lai hipotēzi par senas laivas paliekām varētu pamatoti izvērtēt, būtu nepieciešami daudz pārliecinošāki pierādījumi: skaidras cilvēka apstrādes pēdas, precīzi identificēts materiāls un uzticama tā datēšana. Pat autentiskas senas koksnes atrašana vēl automātiski nepierādītu, ka atrasts tieši Bībelē aprakstītais Noasa šķirsts.
Tikmēr pētījumi turpinās. No veidojuma iekšpuses un ārpus tā savāktie paraugi tiek sagatavoti laboratoriskai salīdzināšanai. Pētnieki plāno analizēt organiskās vielas, minerālu sastāvu un materiālu mikrostruktūru. Pirmie rezultāti tiek gaidīti šajā ziemā.
Tātad šobrīd Noasa šķirsta meklējumi ir nonākuši jaunā un interesantā posmā, taču sensacionālais paziņojums par leģendārā kuģa atrašanu vēl nav zinātniski apstiprināts.
