Mūsu iekšējā pasaule ir domu, ideju, atmiņu un plānu plūsma, kas pastāvīgi cirkulē apziņā, radot mentālu troksni, no kura dažreiz vēlamies paslēpties. Bet vai mēs tiešām varam sasniegt absolūtu mentālu klusumu, vismaz uz īsu brīdi?
Pirms atbildēt uz šo jautājumu, ir vērts izprast terminoloģiju. Domāšana ir sarežģīts process, kas ietver gan apzinātas, gan neapzinātas sastāvdaļas. Runājot par vēlmi "pārtraukt domāt", parasti domājam verbalizētu domu plūsmu - iekšējo balsi, kas komentē notiekošo, analizē, plāno un uztraucas, raksta TechInsider.
Ir dažādas meditācijas prakses, kas var "izslēgt" šo nebeidzamo iekšējo dialogu. Bet vai tas nozīmē pilnīgu domu neesamību?
Šeit saskaramies ar interesantu paradoksu: pats domāšanas izsekošanas process ir... domāšana. Mēģinājums pamanīt, ka "nedomājat", automātiski atgriež pie domāšanas procesa. Pat praktizējot “domu novērošanas” meditāciju, kādā brīdī rodas metalīmenis: sākat domāt par to, cik veiksmīgi novērojat savas domas. Izrādās, ka tas ir apburtais loks.
Ja mēs paplašinām “domāšanas” jēdzienu uz visu neironu darbību, atbilde kļūst nepārprotama - pilnīga domu neesamība nav iespējama, kamēr smadzenes darbojas. Lielākā daļa kognitīvās aktivitātes notiek ārpus apziņas, fonā.
Smadzenes nepārtraukti apstrādā informāciju, regulē fizioloģiskos procesus, nostiprina atmiņas un risina problēmas, par kurām mēs pat neapzināmies. Šis darbs neapstājas pat tad, kad guļam.
Skaidrs pierādījums domāšanas procesa nepārtrauktībai ir “aizkavēta atpazīšana” jeb atziņas. Jūs satiekat paziņu, bet nevarat atcerēties viņa vārdu. Pēc kāda laika, kad esat aizņemts ar kaut ko pavisam citu, vārds pēkšņi parādās jūsu apziņā. No kurienes tas radies? Jūsu smadzenes ir meklējušas atbildi, jums to pat neapzinoties.
Radošas atziņas un sarežģītu problēmu risinājumi darbojas vienādi - tie bieži rodas brīžos, kad mēs tieši nekoncentrējamies uz konkrēto uzdevumu. Tā nav maģija, bet gan neironu tīklu nepārtraukta fona darba rezultāts.
Ja nav iespējams pilnībā izslēgt domas, vai vispār ir vērts uz to tiekties? Varbūt reālistiskāks mērķis nav domu neesamība, bet gan kontrole pār tām un to kvalitātes maiņa?
Var mainīt savu attieksmi pret domām - novērot tās bez iesaistīšanās, pilnībā neidentificējoties ar tām. Šādā stāvoklī domas kļūst kā mākoņi, kas peld pāri apziņas debesīm - jūs tās redzat, bet tās pilnībā neaizrauj.
Galu galā ir svarīgi iemācīties neizslēgt domas, bet gan virzīt uzmanību tur, kur vēlamies.
