Pasaules vēsturē ir iesakņojušies tik daudzi mītu un teorijas par Visuma rašanos, ka tie dažreiz aizmiglo patiesību. Mēness ir spilgtākais objekts naksnīgajās debesīs. Pat ja dzīvo pilsētas centrā, kur reti kad var ieraudzīt kaut vienu zvaigzni, Mēness būs redzams vienmēr.
Šā gada martā zinātnieki atrada neapgāžamus pierādījumus Mēness rašanās populārākai teorijai, kas palīdz izskaidrot ne tikai to, kādos apstākļos un no kurienes radās Mēness, bet pat dzīvības rašanos un izdzīvošanu uz Zemes.
Pirms miljardiem gadu, kad Zeme vēl bija tikai lava un akmeņi, planētā ietriecās neredzams Saules sistēmas dalībnieks - Teija jeb Marsa izmēra planēta, kas veidojās līdz ar pārējām tagadējām planētām. Vien knapi stundas laikā pēc sadursmes ap Zemes orbītu izveidojās Mēness, kas sastāv gan no Zemes iekšējiem iežiem, gan nedaudz arī no planētas Teijas akmeņiem.
Tikko izveidojies Mēness bija ļoti tuvu Zemei, taču vairāku simtu miljonu gadu laikā tas attālinājās līdz tagadējai atrašanās vietai (patiesībā katru gadu Mēness vēl jo projām attālinās par 4 cm, un pēc 5 miljardiem gadu tas “izslīdēs” no Zemes gravitācijas lauka un “aizpeldēs” prom).
Tiek uzskatīts, ka šo planētu sadursmes rezultāts bija ne tikai Mēness rašanās, bet arī Zemes apdzīvojamība. Tādā gadījumā uz Teijas jau bija radies ūdens un sadursmes rezultātā tas nokļuva uz Zemes. Pēc trieciena Zeme sāka griezties ātrāk un radās cilvēku izdzīvošanai nepieciešamais spēcīgais magnētiskais lauks (kaut kas līdzīgs notika arī ar Veneru, taču trieciena rezultātā Venerai neveidojās tik stiprs magnētiskais lauks, tādā veidā nenodrošinot dzīvībai nepieciešamo vidi).
Tumšāk pelēkie plankumi, kas joprojām redzami uz Mēness virsmas, ir bijuši lavas ezeri, kas tur bija jau tā veidošanās laikā.
Jau gadu desmitiem ilgi zinātniekus nomoka jautājums: “Kas ir tie lielie gabali, kas slēpjas zem Zemes garozas (mantijā)?” Noslēpumainie gabali atrodas tieši zem Rietumāfrikas un Klusā okeāna, tie ir apmēram 1000 metru augsti un daudzas reizes platāki. Arizonas štata universitātes (ASU) Ph.D. ģeodinamikas students Kians Juaņs atzinis: “Tie ir vislielākie objekti Zemes mantijā.”
Kad notiek zemestrīces, Zemes iekšējai magmai ceļoties, tā nevar viegli tikt cauri nezināmajiem gabaliem. Tas nozīmē, ka tie ir cietāki, nekā pārējais Zemes sastāvs.
Pētot slavenās Apollo misijas savāktos Mēness iežus, ASU astrofiziķis un Juaņa darbabiedrs Dešs ar saviem kolēģiem iežos izmērīja vieglā ūdeņraža un deitērija (smagāka ūdeņraža izotopa) attiecību. Viņi atklāja, ka dažos Mēness paraugos vieglā ūdeņraža bija daudz vairāk nekā Zemes iežos.
Lai uztvertu un saturētu tik daudz vieglā ūdeņraža, Teijai bija jābūt salīdzinoši lielai, zinātnieki ierosināja šo teoriju 2019. gada ģeoķīmijas pētījumā. Teijai arī bija jābūt diezgan sausai, jo jebkurš ūdens, kas veidojās starpzvaigžņu telpā, dabiski ir bagātināts ar smago ūdeņradi. Šāda sausa, liela planēta būtu sadalījusies gabalos ar dzelzi sastāvošu kodolu un ar dzelzi bagātīgu apvalku, kas ir apmēram 2-3,5% blīvāks nekā tagadējā Zemē.
Pat pirms Juaņs uzzināja par Deša blīvuma aprēķiniem, viņš modelēja Teijas un Zemes sadursmes simulāciju. Viņa modelis liecina, ka pēc sadursmes Teijas kodols būtu gandrīz momentā saplūdis kopā ar Zemes kodolu. Viņš arī pētīja Teijas mantijas likteni, mainot planētas izmēru un blīvumu, lai noskaidrotu, kādi apstākļi būtu ļāvuši materiālam noturēties, nevis sajaukties un nogrimt mantijā. Simulācija parādīja, ka mantijas ieži (jeb dīvainie, noslēpumainie gabali Zemes sastāvā), kas ir par 1,5% līdz 3,5% blīvāki nekā Zemes ieži, izdzīvotu un saglabātos kā kaudzes pie kodola. Rezultāts lieliski saskanēja ar Deša deitērija pierādījumiem, tādā veidā tikai apstiprinot to, ka Teijas gabali ir palikuši iekšā Zemē.
Tomēr, lai 100% apstiprinātu šo teoriju, Amerika un Ķīna drīzumā (2024. gadā) plāno sūtīt robotu misijas uz Mēness dienvidpolu, lai varētu iegūt iežu paraugus un noskaidrot arī to sastāvu.
Gadsimtu laikā ir bijušas daudzas tēzes un teorijas par to, kas ir un kā radies Mēness. Cilvēki būvēja vairākas statujas, piemēram, Neolītu akmens apļus Skotijā un piramīdas Meksikā, lai godinātu to, ko viņi redzēja katru nakti. Dilstošs Mēness un zvaigznes ir simbols daudzām islāma tautām un ir attēlots Turcijas, Lībijas un Pakistānas karogos.
Līdz ar cilvēku attīstību veidojās arī viņa izpratne par Mēnesi. Daži domāja, ka Mēness ietekmē cilvēku uzvedību, veselību un slimības, piemēram, drudzi un daudzas psihiskas vai garīgas saslimšanas.
Angļu valodas vārdi “lunatic” vai “loony”, kas nozīmē “jukušais”, ir cēlušies no vārda “Luna”, kas latīniski nozīmē “Mēness”.
Ir arī populārais šausmu stāsts par vilkati - cilvēku, kurš pilnmēness laikā pārvēršas par vilku.
Tomass Heriots bija pirmais zinātnieks, kurš 1609. gadā ar teleskopu pētīja Mēnesi. Caur to viņš ieraudzīja tikko dilstošu Mēnesi - krāterus, bijušos lavas okeānus, pat vietu, kur Zeme met ēnu. Viņš bija arī pirmais cilvēks, kurš uzzīmēja zinātnisku Mēnesi. Pēc tam Heriots uzlaboja savus teleskopus, un 1613. gadā uzzīmēja jaunu bildi, tikai šoreiz vēl detalizētāku.
Arī 1613. gadā tikai pāris mēnešus pēc Galileo Galilejs izpētīja Mēnesi pats, tā griešanās ciklu un mijiedarbību ar spožo Veneru, un apgāza teoriju par Zemi visuma centrā (Zeme atrodas visuma centrā, un visas zvaigznes, planētas, Saule un Mēness griežas ap to).
