Zvaigžņu lietus jeb meteoru vētra ir debess parādība, kad var novērot meteorus (atlūzušas komētas daļiņas), kas ik pa laikam redzami nākam no viena debess apgabala.
Vairums daļiņu ir sīkākas par smilšu graudu un tās sadeg, nenonākot līdz Zemes virsmai, radot aiz sevis skaistu “asti”. Vienīgi lielākās daļiņas - meteorīti - spēj sasniegt Zemes virsmu.
Meteoru vētra veidojas, mijiedarbojoties Zemes atmosfērai un komētām. Komētas ir veidotas no sasaluša ūdens (ledus) un iežiem, tās ceļo pa Saules sistēmu. Katru reizi, kad komēta lido gar Sauli, daļa ūdens iztvaiko un reizē ar putekļu daļiņām izplūst kosmiskajā telpā. Tā veidojas komētām raksturīgā, no Zemes redzamā „aste”. Šīs daļiņas veido meteoroīdus, kuri izplatās pa visu komētas orbītu. Zemei riņķojot ap Sauli, Zemes orbīta reizēm šķērso komētas orbītu. Tad arī sākas meteoru plūsma, jo Zemes atmosfērā nonāk komētas orbītā esošie meteoroīdi. Astronomi ir noskaidrojuši gandrīz visas meteoru plūsmas radošās komētas.
Meteoroīdu plūsmas lido pa noteiktām orbītām un Zemes orbīta šīs plūsmas šķērso noteiktos laikos. Meteoru plūsmas tiek sauktas pēc tā, kurā zvaigznājā atrodas to radiants jeb atrašanās koordinātas.
Naktī no 17. uz 18. novembri varēs redzēt Leonīdas zvaigžņu lietu. Jāaizbrauc uz kādu vietu, kur vairs nespīd ne Mēness, ne pilsētu gaismas, un stundas laikā varēs ieraudzīt 10 - 15 meteorus. Jāļauj acīm pierast pie tumsas. Lai vislabāk ieraudzītu, ir jāskatās uz ziemeļiem, uz Lauvas zvaigznāju.
Leonīdas ir “lijusi” jau arī iepriekš - 1966. gadā tieši šajā datumā cilvēki piedzīvoja vislielāko un krāšņāko dokumentēto zvaigžņu lietu, kad 15 minūtes varēja ieraudzīt tūkstošiem meteoru minūtē, acu liecinieki to aprakstīja kā “ceļošanu starp zvaigznēm”.
Pēc tam vairs zvaigžņu lietus nav lijis tik stipri. Nākamo spēcīgo (cerams) zvaigžņu lietu ir plānots redzēt 2032. gadā, kad Leonīdas būs sasniegusi savu “briedumu” jeb būs aizritējuši precīzi 66 gadi pēc 1966. gada liktenīgā zvaigžņu lietus.
