Jau no mazotnes skolotāji un vecāki stāsta, ka varam visu, cilvēks spēj paveikt visu. Un, lielākoties, tā arī ir: mēs spējam iekarot Zemes augstākās virsotnes, pētīt vismazākās daļiņas starp mums un pat spert kāju tālu virs Zemes atmosfēras.
Ja cilvēce izdzīvos vēl miljardiem gadu, kļūs par starpplanētu vai pat staprzvaigžņu civilizāciju, būs sajūta, ka mēs varam iekarot visu plašo visumu. Taču mēs nevarēsim, un tā nav nepietiekamā laika problēma, jo laiku vienmēr var atrast. Tā ir gaisma, kas mūs ierobežo, un tālā, tālā nākotnē paliksim tikai mēs - tumsas ieskauti.
Mums katram skolā mācīja, ka gaisma ir ātrākais spēks visā visumā. Tā ceļo ar gandrīz 300 000 000 metriem sekundē, ap Zemi apriņķo 7,5 reizes sekundē un no Saules tā gaismu saņem vien 8 minūšu laikā. Astrofiziķi un astronomi gaismas ārtumu izmanto kā mērvienību - gaismas gadu. Viens gaismas gads ir 9,46 triljoni kilometru jeb posms, kuru gaisma veic vienā gadā. Ar gaismas ātrumu mēra attālumu starp zvaigznēm, galaktikām un visiem pārējiem debesu ķermeņiem.
Lai gan gaisma, protams, ir ātrākais objekts uz Zemes, tomēr visumā tā ierindojas tikai otrajā vietā. Vienīgais, kas ir ātrāks par pašu gaismu ir tumsa, jeb visuma izplešanās ātrums. Pētāmais visums - tā zinātnieki sauc to Visumu, kura gaisma līdz mums ir nonākusi.
Mūsu galaktika Piena ceļš, ir apmēram 200 000 gaismas gadus liela, satur no 100 līdz 400 miljardus zvaigžņu. Varbūt šķiet, ka Piena ceļš izdzisušo zvaigžņu vietā spēj radīt jaunas, tomēr gadā piedzimst tikai līdz 3 jaunām zvaigznēm. Dzīvība uz Zemes ir radusies visuma vismiermīlīgākajā laikā, taču tas nozīmē, ka vairāk zvaigžņu tagad mirst, nekā rodas, tādejādi zvaigžņotā debess lēnām izdziest.
Visumam izplešoties, daudzas zvaigznes tiek aprītas līdz ar to. Tas nenozīmē, ka zvaigznes nomirst vai izdziest, mēs vienkārši tās vairs nevarēsim sasniegt. Tas ir kā sava veida horizonts. 94% no galaktikām, ko mēs šodien varam redzēt, vairs cilvēkiem nebūs sasniedzamas. Katru sekundi, apmēram 100 zvaigznes pārkāpj šo horizonta līniju, kļūstot mums nesasniedzamas. Lai gan mēs tās joprojam redzam, tā ir tikai gaisma, kas līdz mums ir nonākusi, pašas galaktikas vai zvaigznes tur vairs nav.
Laika gaitā Visumam izplešoties, izpletīsies arī attālums starp galaktikām. Tas jau būs tad, kad Piena ceļš būs saskrējies un apvienojies ar mums tuvāko galaktiku Andromedu, kļūstot par lielāku galaktiku Piendromedu. Attālums līdz mums tuvākajām galaktikām izpletīsies arvien vairāk un vairāk, līdz arī tās šķērsos horizontu un mums būs vairs nesasniedzamas.
Laika gaitā arī gaisma nonāks līdz mums, un mēs vairs neredzēsim nevienu zvaigzni, nevienu galaktiku tālāk aiz mūsu galaktikas robežām.
Ja cilvēce vēl būs izdzīvojusi līdz šim, tā iespējams pat nezinās par citu debesu ķermeņu esamību un domās, ka mūsu galaktika ir viss, kas visumā ir - Visums, kuru apskauj tumsa.
Vēl paies neidomājami ilgs laiks, līdz pēdējā zvaigzne izdzisīs. Visumā paliks tikai tumsa un melnie caurumi, kas visu laiku viens otru apēd, pārvēršoties par vienu lielu melno caurumu.
