Laikā, kad modes pasauli pārvalda konglomerāti, kur vadošos dizainerus nomaina kā spēlētājus futbola laukumā, un sociālo tīklu lietotāju bezpersoniskais pūlis, atrast vērtības, kas ir ilglaicīgas un vienkāršas (un reizē ģeniālas) kā viens plus viens, nav viegls uzdevums.
Tāpēc laika gaitā ir izkristalizējušās pamatbāzes garderobes trīs vaļi - balts krekls, džinsu bikses un žakete. Viens no pēdējiem modes gigantiem Karls Lāgerfīlds teicis: «Dažas lietas nekad neiziet no modes. Džinsi, baltais krekls un «Chanel» buklē jaka.»
Kā izcelties modes ainavā, kas ir pārpildīta ar zīmoliem, logotipiem, tendencēm un motīviem? Lai pārspētu pašreizējo brīdi, ir no jauna jāatklāj vienkāršības spēks, un nav labākas tā izpausmes kā balts T krekls.
T kreklu tradicionāli definē kā apģērbu ar īsām piedurknēm, apaļu kakla izgriezumu, bez apkakles, kabatām vai pogām. Tā nosaukums acīmredzami cēlies no tā formas, kas atgādina burtu «T».
Angļu izgudrotāja Viljama Kotona komerciālo adāmmašīnu izgudrojums 1864. gadā T kreklu atnesa masām. Šajā laikā tika ieviestas apmaksātas brīvdienas un nedēļas nogales, ieviešot nepieciešamību pēc ērta apģērba, ko valkāt brīvdienās.
1901. gadā «P. Hanes Knitting Company» laida klajā divdaļīgu apakšveļas komplektu, kas izskatījās ļoti līdzīgs mūsdienu baltajam T kreklam. Komplektu Pirmā Pasaules kara laikā karavīri nēsāja kā apakšveļu. Sākotnēji tas tika uzskatīts tikai par apakšveļu, kas nozīmēja to, ka tā valkāšana publiskā vietā var izraisīt skandālu.
1913.gadā ASV jūras spēku vadība pieņēma balto T kreklu kā apģērbu saviem jūrniekiem. Rekrūti bija sajūsmā par smago vilnas apģērbu nomaiņu pret 100% kokvilnas T kreklu, un tie bija daudz piemērotāki viņu vajadzībām. Krekliņi bija viegli, gaisīgi, neaizņēma daudz vietas karavīru garderobē, un pēc nepieciešamības T krekli noderēja arī kā dvielis.
Bet tas viss bija tikai vīriešiem. Ir nostāsti, ka sievietes slepus valkāja tradicionālos T kreklus kopš 20.gadsimta 20. gadiem, taču tikai Otrajā Pasaules karā, kad apģērbs sāka pārkāpt dzimumu robežas, tos sāka uzskatīt par parastu sieviešu apģērbu. 1945. gadā ikdienas modes katalogos parādījās T krekli, kas bija paredzēti sievietēm.
Karam beidzoties, laikraksti un žurnāli sāka izplatīt fotogrāfijas, kur bija redzami amerikāņu karavīri, kas pēc kaujām smēķē «Lucky Strike», tērpušies baltos T kreklos - simbolisks amerikāņu varonības un strādnieku šķiras īstuma tēls. Šie paši karavīri atgriezās mājās, valdot pēckara optimisma gaisotnei, kas ļāva atvieglot ģērbšanās noteikumus un T krekliem iziet no militārās pasaules, lai izplatītos kā atpūtas vai darba apģērbs.
Apmaksātā atvaļinājuma ieviešana radīja de facto sporta un atpūtas kultu, arvien vairāk cilvēkiem dodot priekšroku plāniem kokvilnas krekliem, nevis formālam apģērbam. Amerikāņu sporta komandas sāka marķēt T kreklus ar sportistu vārdiem un numuriem, lai tos atšķirtu, kas ātri kļuva par ikdienu arī klubu atbalstītāju vidū.
Divus gadus pēc kara beigām 1947. gadā dramaturgs Tenesijs Viljams debitēja Brodvejas teātrī ar vienu no saviem izcilākajiem dramaturģijas šedevriem «Ilgu tramvajs». Galvenajā lomā bija tolaik jauniņais aktieris Marlons Brando. Viņa varonis Stenlijs Kovaļskis bija juteklisks alkoholiķis un vardarbīgs vīrietis. Lai uz skatuves izteiktu viņa personības iezīmes un radītu sajūtu par kailumu, kostīmu māksliniece Lusinda Ballarda tērpa Brando no diviem tā laika plebejiskākajiem tērpiem: balta T krekla un šaurām «Levi’s 501» biksēm.
Izrādei, kur tika runāts par laikmeta tabū tēmām, piemēram, seksu un alkoholismu panākumi bija sensacionāli. Tā ieguva Pulicera prēmiju, un pēc četriem gadiem tika uzņemta filma, kur atkal piedalījās Marlons Brando. Kopš tā laika vīrietis T kreklā uz ekrāna bija tas pats, kas sieviete apakšveļā - seksuāli piesātināts apģērbs, skandalozs, bet joprojām pieņemams kinoteātrī, jo nebija pārāk atklāts. Formālajā 50. gadu modes pasaulē T krekls bija kļuvis par seksīgu apģērbu, dumpinieciskuma zīmi pretstatā buržuāzijas krekliem un žaketēm.
Četrus gadus vēlāk Amerikā iznāk viena no visu laiku fundamentālākajām jauniešu kulta filmām «Dumpinieks bez iemesla», kas radīja Džeimsa Dīna ikonu. Filmas laikā Dīns valkā tikai džinsus un baltu T kreklu, kas no vienkārša, seksīga apģērba kļūst par nepaklausības simbolu - ekonomisku apģērbu, kas izturas necienīgi pret iepriekšējās paaudzes formālā apģērba stingrību.
Nākamajā 1956. gadā pirmā īstā rokzvaigzne Elviss Preslijs uz skatuves kāpa baltā T kreklā un pieguļošās džinsu biksēs. Pēc šā konceta sāka tirgot ar viņa vārdu un tēlu saistītus T kreklus, tā radot vēsturē pirmo merčendaisu.
Brando, Dīna un Preslija šarms padarīja T kreklu par stila izvēli, nevis praktisku nepieciešamību, un šo apģērbu pārņēma baikeru, bītniku, intelektuāļu un visu to kontrkultūru pārstāvji, kas bija pretēji tā laika formālajam meinstrīmam.
Ar divu Holivudas izcilāko ikonu atbalstu T krekls kļuva par sacelšanās un neatbilstības simbolu. Kad 50. gadi pārcēlās uz 60. gadiem, T krekls kļuva par galveno anti-establishment hipiju un kontrkultūras aģitatoru vidū.
60.gados turpinājās T kreklu popularitātes pieaugums. Žana Sēberga Žana Lika Godāra filmā «Bez elpas» ieviesa franču stilu. Pat Džons F. Kenedijs un viņa sieva Žaklīna, pirms viņu ievēlēja par ASV prezidentu, tika nofotografēti tērpušies franča stila T kreklos. Tomēr 60. gados T krekla liktenis vairāk tika uzticēts mūzikai. T krekls kļuva par tukšu audeklu, kur varēja uzrakstīt un izstādīt jebkāda veida vēstījumu.
Savukārt franču kino aktieris Alēns Delons 1963.gadā Kannu kinofestivālā ir iemūžināts pusdienojam kopā ar režisoru Lučīno Viskonti, ģērbies baltā T kreklā. Atšķirībā no iepriekš pieminētiem Holivudas aktieriem, Delons krekliņā ir nevainojami elegants.
Katra subkultūra beigu beigās to interpretēja citādāk: tas parādījās zem baikeru, greideru un teddy boys ādas jakām; bītņiki tos vilka pie saviem šaurajiem džinsiem vai zem ierēdņu krekliem; hipiji to ietērpa psihedēliskās krāsās vai uzdrukāja uz tā miera vēstījumus. Visbeidzot arī abas panku estētikas radītājas Vivjena Vestvuda un Ketrīna Hamneta padarīja to par vienu no pretplūsmas dizaina simboliem. Pati Hamneta to valkāja, kad 1984. gadā tikās ar Margaretu Tečeri.
No astoņdesmito gadu beigām līdz deviņdesmito gadu sākumam, parādoties tādiem zīmoliem kā «Supreme» un «Stussy», kuru estētiku virzīja tieši tas neformālais apģērbs, ko sāka valkāt pusaudži, baltais T krekls ar dažādiem rotājumiem no pilsonisko protestu nopietnības kļuva par popkultūras apģērbu.
Lasi arī: Trencis - starpsezonas apģērbs Nr.1
Šai kultūras maiņai lielisks piemērs ir «Supreme Box Logo Tee» un pirmie «Shawn Stussy» dekorētie T krekli. Šie pirmie ielas apģērbu zīmoli bija Vestvudas un Hamnetas mantinieki, jo viņas atsāka izmantot T kreklu kā tukšu lapu, piepildot to nevis ar apvērsuma vēstījumiem, bet gan ar atsaucēm uz citiem logotipiem vai popkultūras pasauli, tādējādi iedzīvinot intertekstualitāti ielas kultūrā.
Šajā tūkstošgadē baltais krekliņš devās divos virzienos. No vienas puses tas turpināja papildināt sērfotāju un reperu urbānās subkultūras ar oversize piegriezumu un maksimālistisku grafiku. No otras puses, tas bija mākslas studentu, tā saukto hipsteru ikdienas apģērbs ar V-veida kakla izgriezumu.
2010.gadu beigās abas estētikas saplūda, radot modes, ielas apģērbu un hiphopa kultūras apvienojumu. Stils un funkcija kļuva par vienu veselumu, un hipsteriem vairs nebija nepieciešams V-veida izgriezums, lai apliecinātu savu oriģinalitāti, tāpat kā hiphopa dziedātājiem nebija nepieciešami XXL izmēra tērpi, lai apliecinātu savu īstumu.
Mēs dzīvojam T kreklu zelta laikmetā. Par to mums jāpateicas šogad «Emmy» balvu ieguvušaijam seriālam «Lācis» un aktierim Džeremijam Alenam Vaitam. Tiklīdz ar pirmajām minūtēm viņa varonis - muskuļotais šefpavārs, tērpies baltā T kreklā parādās ekrānā, vīriešu apģērbu pasaule sabruka, pilnībā mainot T krekla jēdzienu. Tas vairs nebija tikai kokvilnas apģērbs, bet tas kļuva par luksusa preci ar bagātu vēsturi. Labas garšas totemu. Pateicoties filmas varonim, krekliņš piedzīvo īstu renesansi.
Savā īsajā vēsturē baltais T krekls ir kļuvis no karavīru apakšveļas līdz neatņemam modes stilam, kļūstot par pandēmijas kultūras hegemoniju. No vienveidības uz individualitāti, no neredzamā līdz skaļai seksualitātes piesaukšanai un dumpinieciskumam.
