“Bija laiks, kad likās, ka visu laiku kaut ko nokavēšu, taču viss tāpat notiek savā tempā.
Nekur ātrāk, kā paredzēts, nenokļūšu, tāpēc atslābstu un tagad baudu procesu,” atklāj māksliniece, rotu zīmola “Sildare Jewelry” dizainere Ilze Sildare, kuru sāk pamanīt un novērtēt arī aiz Latvijas robežām.
Nesen atgriezies no Parīzes modes nedēļas. Kādi iespaidi?
Parīze vienmēr bijusi mans lielais sapnis. Lai gan īsti neesmu izsapņojusi sajūtu, ka pavisam iekarota, lai gan šodien tas jau ir liels solis tuvāk tam, kas agrāk likās tāls sapnis.
Sajūta, ka mums visiem kādi mērķi šķiet lieli un nereāli… Līdz brīdim, kad secini, ka esi jau tur, kur pirms brīža tikai sapņoji būt. Un tas ir īpaši.
Sākumā tev ir jāgrib. Un tad katru dienu soli pa solim dodies sava mērķa virzienā. Un vienā brīdī - tur, Visumā, viss saslēdzas tev par labu, lai tieši tavs sapnis realizētos. Tā bija man. Esi pareizajā laikā un pareizajā vietā. Vienīgais, kas ir svarīgi, tev vienmēr jābūt gatavam teikt - jā, kā arī rīkoties, jo sapnis var realizēties pavisam citādākā veidā, kā esi iztēlojies vai reiz vēlējies. Turklāt īstenojoties, tas vienmēr liekas, ka tā tam bija jābūt un tas ir normāli.
Savā būtībā, atklāti sakot, esmu kļuvusi daudz stiprāka un konkurēt spējīgāka ar pasaules zīmoliem un brendiem.
Tagad saprotu, ka esmu līdzvērtīga jebkuram pasaules dizainerim. Un pat brīdī, kad liekas, ka vabūt bail, ka kaut ko nevarēšu… Tāpat saku - jā un pēc tam domāju, kā realizēt pateikto.
Zinu, ka par tevi un tavām rotām raksta ne tikai Latvijas mediji, bet arī Parīzes modes žurnāls “Malvie magazine”, kā arī Ņujorkas modes žurnāls “Artego”. Ko tev nozīmē šīs publikācijas? Vai tās palīdz?
Mani nepamet sajūta, ka esam pasaules pilsoņi un visi esam vienoti. Visi dizaineri ir līdzvērtīgi. Tā ir milzīga atzinība, ka stāvu vienlīdz ar pārējiem dizaineriem. Tas liek secināt, ka esmu konkurētspējīga. Tas man arī ir būtiskākais - dot savu dizaina pienesumu pasaulē, izveidot savu rokrakstu un stilu.
Varbūt šī misija man patiesībā ir vissvarīgākā, kas kopš paša sākuma ir stāvējusi pāri visam - vēlos būt pasaulē atpazīstama dizainere. Un tas nav tikai naudas jautājums.
Manī ir sajūta un pietiekama spītība, lai līdz tam tiktu. Katra šāda publikācija motivē doties uz priekšu.
Un to var arī manīt! Vai ar savu rotu zīmolu “Sildare Jewelry” piedalījies arī Rīgas modes nedēļā?
Jā, šogad piedalījos sadarbībā ar Uzbekistānas zīmolu “Moel Bosh”. Šī bija jau mana trešā dalība modes skatēs. Rudenī piedalījos Ņujorkas modes nedēļā, kur sadarbojos ar Amerikas zīmolu “Juna Fashion”.
Un pagājušā gada vasarā Parīzes modes nedēļā kopā ar Uzbekistānas dizaineri Dilnozu Umirzakovu. Sadarbība ar apģērbu dizaineriem vienmēr ir ļoti aizraujoša. It sevišķi, kad redzi gala rezultātu, saproti, cik katrai detaļai ir liela nozīme. Visi iegulda milzīgu darbu. Un katrs ir profesionālis savā jomā - apģērbu, apavu, rotu, cepuru dizaineri. Tas ir liels kopums, kas summējas koptēlā.
Kur rodas iedvesma radīt un motivācija neapstāties?
Nu jau esmu sapratusi, ka apstāties nevaru. Ir tikai viens variants - virzīties uz priekšu. Protams, vēl daudz sapņu priekšā, bet es lēnām mācos, jā, arī kļūdos un saprotu, kā vajag vai tieši otrādi, kā nevajag. Jāmācās daudz jaunas tehnikas.
Šajos 12 gados, pa vienai veidojot katru rotu, ir sajūta, ka esmu jau profesionāle, taču vēl nav iekarota briljantu joma. Tad uz to arī virzos.
Vajag izdarīt visu, ko vien spēju saviem spēkiem. Tāpat arī izdzīvot visu visos veidos. Aiz tā slēpjas personīgā attīstība, izaugsme un uzvara par sevi. Esmu nonākusi arī tādā mākslas vidē, kur tad, kad varbūt negribas neko darīt, uzrodas kāds kurš atnāk ar jaunu un interesantu projektu vai klients, kurš nopērk un atgādina, ka esmu īpaša. Tā tas Visums strādā ar mani. Esmu sapratusi, ka vajag paļauties un uzticēties, jo viss tāpat notiks tā, kā ir paredzēts man. Tāpēc tagad vairāk izbaudu procesu.
Bija laiks, kad likās, ka visu laiku kaut ko nokavēšu, taču viss tāpat notiek savā tempā. Nekur ātrāk, kā paredzēts, nenokļūšu, tāpēc atslābstu un tagad baudu procesu - satiktos cilvēkus, notikumus un vēroju, kas mainās un kā notiek.
Galvenais, ka tā nemitīgi ir kustība. Un būtiskākais, ka uz priekšu. Par iedvesmu runājot, ar idejām man nekad nav bijušas problēmas. Grūtākais ir tās tehniski salikt kopā. Turklāt ne vienmēr tas ir iespējams. Galvenais ir realizēt. Man blakus nemitīgi ir arī kāds konkrēts impulss - fotogrāfija, mode, krāsa. Tādās reizēs varu paņemt kaut kristālus un uzreiz redzu jau to kā dizainu. Varbūt tā ir sajūta…
Atceros, ka Mākslas akadēmijā mani vienmēr uzslavēja par krāsu un tekstūras sajūtu. Tas tāpēc, ka daudz skatos modes fotogrāfijas. Mani iedvesmo arī ziedi, to krāsas un to salikumi.
Priecē, ka klientes uzticās un es sajūtu, kas kurai dāmai vislabāk komplimentē. Varbūt tā ir gaume, kāda īpaša sajūta par skaisto un harmoniju.
Man laikam ar šo jautājumu bija jāsāk saruna! Cik tev pašai ir rotas savā rotu kastītē, ko esi radījusi pati?
Mājas lapā ir apmēram 350 vienību, tad vēl studijā uz vietas. Visu laiku kaut ko pārdodu un nāk klāt. Radošums ir visu laiku. Jā, es arī domāju par to, cik daudz esmu pa šiem gadiem rotas “vedusi” pasaulē, kā arī domāju par to, kas ir nokļuvušas pie savām jaunajām īpašniecēm. Tas cipars noteikti ir grandiozs, jo tie ir tūkstoši. Ja runājam par mani personīgi, tad, kopš veidoju rotas, pati maz tās nēsāju. Varbūt tāpēc, ka izdzīvoju to sapni jau procesā. Tāpat ir ar apģērbu, arvien vairāk gribas ko kvalitatīvu un askētisku.
Ja pati maz nēsā savas rotas, tad ir sajūta, ka ikviena daiļā dzimuma pārstāve, kas ir ģimenes un draudzeņu lokā, mirdz ar tavām rotām. Vai savas rotas dāvini?
Es reti dāvinu savas rotas. Tas tāpēc, ka ļoti grūti izvēlēties otram dāvanu. Un man pašai arī nepatīk, ka dāvina ko tādu, kas varbūt īsti nav mans. Nav manā gaumē. Tāpēc priekšroku dodu dāvanu kartei vai tam, ko cilvēks ļoti vēlas. Ja zinu, ka ir konkrēti, kas patīk no manām rotām, tad, protams, to arī uzdāvinu.
Magnolijas zieds, manuprāt, ir tava vizītkarte, kas jau labu laika sprīdi ceļo plašajā pasaulē. Kā vispār nonāci līdz rotu radīšanai?
Kaut kā tā ir sanācis, ka es visvairāk asociējos ar magnolijas kolekciju. Tā tāda absolūta ļaušanās mākslai, jo katra lapiņa ir izmīcīta ar rokām, vienādas nav un viss ir improvizēts.
Kā maza mākslas glezniņa, kas piepildīta ar milzīgu enerģiju, tāpēc tik maģiska.
Ziedu tēma man ir vismīļākā arī pašai. Mākslas akadēmijā daudz tēmas gribējās tieši ar ziediem. Pats sākums bija gan ar drēbēm, taču uzreiz sapratu, ka nevarēšu viena ar to tikt galā. Vēlējos darīt ko tādu, ko varu un darīšu tikai pati. Un tā pie apģērbu kolekcijas klāt veidoju izšūtas ziedu apkakles un pēc tam jau viss virziens pārgāja uz rotām. Un joprojām tā ir jama, kur jūtu, ka varu un esmu gatava dot savu pienesumu plašajā dizaina pasaulē.
Ko tev ir iemācījusi šī skaistā pasaule, kas prasa pacietību.
Tieši pacietību tā arī ir iemācījusi. Nežēlīgu pacietību. Un, lai arī neesmu no pacietīgākajiem tipiem, tomēr, ja redzu, ka rezultāts nav tāds, kā vēlos, tad pārtaisu kaut vai piecas reizes.
Tā ir milzīga iekšējā apziņa par to, ka visam jābūt perfekti un izdarītam no vislabākās sirdsapziņas. Tas tāpēc, lai nemelotu sev, taču gala rezultāts vienmēr ir sirdi sildošs.
Cik ilgi top, piemēram, nesen pieminētais magnolijas zieds?
Katra lapiņa ir individuāli izveidota. Tas viss notiek bez formām. Tikai ar pirkstiem. Šī baltā masa ir ļoti cieta un pieķer visus putekļus un mikrobus, tāpēc tas laikam ir visatbildīgākais process visā radīšanā. Tad krāsnī tā jācep 30 minūtes. Un tad paliek kopā likšana. Es teikšu, ka tās ir trīs stundas, ja viss sanāk ar pirmo reizi.
Vai ir bijis, ka vēlies pamest visu, jo ticu, ka ne visas dienas ir baltas.
Jā, bija brīdis kovida laikā, kad divus gadus domāju varbūt ko citu… Taču viss, kas ir ap un par mākslu, būtu jāsāk no nulles.
Tā riņķī apkārt arī neko neizdomāju, jo sapratu, ka man nekas cits vispār nepatīk. Vismaz nepatīk tik ļoti, lai to darītu bez maksas.
Tā arī nonācu pie secinājuma, ka man patīk tas, ko es daru, tāpēc bija jāmeklē dažādi risinājumi un piemēroti veidi, kā visu virzīt uz priekšu un attīstīt.
Tu arī pasniedz rotu meistarklases. Ko tev nozīmē sanākt kopā un radīt ko paliekošu.
Meistarklases bija “pārkāpt sev pāri” un jauns sākums. Ilgi nevarēju saņemties. Lai arī komunikācija ar cilvēkiem vienmēr man ir padevusies. Toties saņemties vadīt meistarklases prasīja divus gadus.
Es priecājos, ka tomēr to izdarīju, jo tagad jau tas ir kā skaists kopā sanākšanas pasākums. Labprāt vadu slēgtās meistarklases uzņēmumiem, kolektīviem, ballītēm.
Piemēram, nesen viens advokātu birojs 8. martā savām kolēģēm uzdāvināja manu rotu meistarklasi. Tad nu dienas vidū ar kūciņām un šampanieti dāmas pašas sev veidoja dāvaniņas. Visi pēc tam bija tik priecīgi, kas noteikti ilgi paliks atmiņā.
Vai Latvijā jūti konkurenci?
Nē, es Latvijā nejūtu konkurenci. Nekad neesmu domājusi, ka mākslinieki ir konkurenti. Katram savs stils, rokraksts un klienti. Manām klientēm svarīgs ir mans radošums un ieguldītā enerģija, ko es jūtu.
Kādām rakstura īpašībām ir jāpiemīt, lai ar savu vārdu atstātu ko tik vērtīgu, kā tu radi rotas?
Noteikti mērķtiecībai, neatlaidībai, izturībai, vēlmei attīstīties. Sapratnei, kur virzies un kur gribi nokļūt. Pat turbulences brīžos jāspēj nepazaudēt virzienu, kur dodies. Un arī milzīgas darba spējas. Darīt brīžos, kad ne viss ir tik gludi.
Un novēlējums sievietēm, kas ikdienā piemirst plaukt? Īpaši tagad, pavasarī!
Attīrīties no visa vecā un izmest visu lieko. Atstāt tikai to, kas 10 baļļu sistēmā ir ar atzīmi no 8 līdz 10. Tas viss attiecas arī uz interneta vides attīrīšanu, galvas un datora iztīrīšanu. Sportot, ēst veselīgi, domāt gaišas domas un tad arī parādīsies vēlme sevi mīlēt un lutināt.
