Skarbajos deviņdesmitajos pirmo reizi redzēju filmu "9½ nedēļas" ar Mikiju Rurku galvenajā lomā. Toreiz filma bija jau vairāk nekā 10 gadus vecā. Tomēr tā atstāja graujošu iespaidu uz mani - tikko pubertāti sasniegušo meiteni. Un tās nebija mīlas ainas. Tas bija Rurka varoņa skapja saturs.
Jā, tieši tā aina, kurā Kimas Beisingeres varone pa kluso atver Rurka drēbju skapi un tur ir vairāki desmiti vienādu kreklu un uzvalku. Mana ideālā garderobe! Lai gan būtu melots sakot, ka pa šiem gadiem būtu ievērojusi savu sapni, bet pašlaik, kad pasaulē ir apģērbu "pārapdzīvotība", gribas ko tieši tādu kā filmas "9½ nedēļas" varoņa garderobe.
Uzģērbt to pašu apģērbu otro dienu pēc kārtas mūsdienu nosodošajā un “visu redzošajā” pasaulē vairākumam jau šķiet bez maz vai krimināli. Vai tas sākās tad, kad kāda nejauši uzģērba to pašu kleitu ko otra dāma, vienalga kad, vai darba ballīte vai “Oskara” ceremonijā, un “vaininieci” sagaidīja publikas skarbais nosodījums? Iespējams. Tomēr pašlaik ir tāda sajūta, ka, izejot uz ielas, drīkst ģērbt tikai “Vogue” cienīgu salikumu un galvenais - lai tas nekad mūžā vairs neatkārtotos. Iespējams, ka tas uz daudziem neattiecas, bet, ja ģimenē aug pusaudzis, kurš cītīgi seko līdzi tendencēm, tad šī ir “ak vai” cik liela problēma.
Ja kādreiz pusaudžu gados esat skatījušies seriālu “Lizzie McGuire” ar Hilariju Dafu galvenajā lomā, tad varbūt atmiņā palicis teksts: “Lizija Makgvaira, tu esi ģērbusies atkal tajās pašās drēbes!” Ļaunās varones Keitas Sanderes vārdi noteikti iekala tolaik mazu meiteņu prātos tērpu atkārtošanu kā “kategorisku nē”. Tam šodien, protams, vēl palīdz TikTok un Instagram - ir tik daudz iespēju influenceriem izteikt savu viedokli un blakus vēl reklamēt preci. Kāds ir rezultāts? Nekontrolēta un zibenīgi nevajadzīga apģērba pirkšana. Lielais tērpa atkārtošanas “kauns” sākumā skāra tikai slavenības. Šobrīd tas ir pieejams ikvienam, kurš ieliek savu bildi Instagram.
Kino zvaigznēm, mūziķiem, influenceriem un modes industrijas profesionāļiem, kuri regulāri apmeklē augsta līmeņa pasākumus, ir sabiedrības spiediens ģērbties galvu reibinoši, kas atstāj iespaidu. Galu galā, tas ir viņu darbs - izskatīties labi.
Apģērbs, ko slavenības ģērbj šādos gadījumos, ir iznomātas vai iedotas, lai tās reklamētu. Un ir loģiski, ka viņi tieši šo tērpu ģērbs tikai vienu reizi. Nevelti “Oskara” balvas pasniegšanas ceremonijā “lielie” zīmoli sacenšas par “zvaigžņu galvām”. Un, ja vēl zvaigzne iegūst “Oskaru”? Te nav runa tikai skaļu popularitāti, te ir stāsts par tūkstošiem, pat miljoniem euro.
Pat nevajag dārgus tērpus un smalkas ballītes. Pirms pāris dienām digitālajā žurnālā Vogue tika publicēts Kendelas Dženeres attēls ar pelēkām botām, veltot šim faktam nelielu tekstu par to, cik tas ir stilīgi un iedvesmojoši.
Zem teksta un bildēm ar modeli botās, Vogue redaktori ir izvēlējušies publicēt vairākas līdzīgas pelēkas botas - sākot no Bottegas Veneta botām (980 euro) līdz New Balance snīkeriem (99 euro).
Tas ir bizness, jo zem šāda teksta ir uzrakstīts, ka “visus Vogue piedāvātos produktus neatkarīgi izvēlas mūsu redaktori. Par katru pārdoto pāri no šā raksta mēs ņemam savu komisiju ”.
Kad sabiedrībai ir pieejami neskaitāmie interneta veikali ar plašu piedāvājumu, nav brīnums, ka ir spiediens pirkt, pirkt un vēlreiz pirkt. Buisness of Fashion’s 2022 “State of Fashion” aptauja rāda, ka 74% no aptaujātajiem jūtas spiesti pirkt to, ko redz sociālajos medijos, un 70% cilvēku apģērbs ir lieta, ko viņi visvairāk internetā pērk.
Modele un influencere Ariela Vanmballa saka: ”Tērpu bildes un OOTD (“outfit of the day” jeb dienas tērps) ne vienmēr izskatās tā, kā tās patiesībā ir. Dažas manas draudzenes arhivē savas vecās bildes tikai lai varētu to pašu tērpu ģērbt vēlreiz bez savu sekotāju nosodījuma. Kā influencerei, kurai patīk regulāri postot, ir mūžīgi jālauza galva par to, ko jaunu varētu uzģērbt. Gluži kā uzstāšanās. Ir jāmāk atrast jaunas idejas, kas varētu patikt arī publikai, taču neizejot no saviem budžeta rāmjiem.”
Runājot par budžetu, viena no pasaulē vadošajām sociālo mediju stratēģēm un rakstniecēm Reičela Luisa arī ir pamanījusi “vidējās sabiedrības elementu” jeb grūtības atļauties jaunākās modes tendences. “Vidējais sabiedrības loceklis pelna “vidējā cilvēka algu”, bet joprojām cenšas turēt līdzi bagāto cilvēku modes paradumiem. Sajūta, ka netiec līdzi un būt trendā patiešām nozīmē, ka tu netiec līdzi,” saka rakstniece. Tas ļauj attīstīties ātrajai modei (fast fashion), kas par prioritātēm izvirza trendīgumu nevis kvalitāti un noturību. Citas kompānijas izmanto “nopērc tagad, maksā vēlāk” platformas, kā Klarna, Afterpay un Affirm, kas ļauj pircējiem aizņemties naudu dārgākiem pirkumiem (un dažreiz iedzīt sevi lielos parādos).
Ļoti liela daļa satura internetā cenšas kaut ko pārdot - nekad nebeidzamās reklāmas, interaktīvie posti, kas ļauj arī iepirkties u.c.
Luisa raksta, ka “parādās tāda, kā nervozitāte un trauksmes sajūta. Reklāmās raksta, ka “šī ir tava pēdējā iespēja” un “tik vienreizēja cena nekad nav bijusi”.”
Galu galā, tērpa atkārtošana ir tikai sava personīgā stila izrādīšana. Ja mēs neģērbjam to, kas mūs iepriecina, tad kāda vispār jēga uzpucēties? Ja kāds pamana to, ko esi ģērbusi jau kādu laiku iepriekš, tas nozīmē, ka esi nopirkusi ilglaicīgu un kvalitatīvu preci. Cilvēki parasti ir noraizējušies par to, kas viņiem mugurā, nevis par to, kas tev ir uzvilkts.
Kā savai nedraudzenei atbildēja seriālā varone Lizija Makgvaira: “Es varbūt ģērbju tērpus vairākkārt, taču tu to atceries, kas tevi padara tik pat nožēlojamu.”
