Nav noslēpums, ka mirklis pirms ir dāsns ne tikai ar satraukumu, mazas neticības sajūtu, bet nereti arī pat ar negulētām naktīm. Tam piekrīt vadošā Latvijas kāzu zīmola "Amelii" radītāja Ieva Ruka, kurai Rīgas modes nedēļa ir tikko sākusies un svētdien, 22. oktobrī, viņas sirds pukstēs straujāk, cenšoties pārsteigt Rīgas izsmalcinātākos un, iespējams, pat prasīgākos modes pazinējus.
Arī NRA Dzīvesstils turēs roku uz pulsa, lai parādītu, uz ko ir spējīga Latvija. Talantīgi dizaineri, kuri mākslas vārdā upurē daudz. Un tie paši dizaineri, kas ir patiesi ne tikai radītajā, bet arī ceļā līdz, lai kāds tas arī būtu. Pirmā saruna Riga Fashion Week ietvaros ir klāt. Un tā apliecina labi zināmo, bet reizēm aizmirsto. Cik daudz patiesībā uz saviem pleciem spēj nest cilvēks. Precizēju - tāds, kurš ciena sevi, neatlaidīgi veltījis gadus, lai aiz sevis ko atstātu, paškritiku uztverot par sabiedroto, kā arī saskatot radīšanas brīnumu un nebaidoties būt godīgs. Tāda manās acīs ir Ieva Ruka.
Pastāsti mazliet par savu sirds rūpalu.
Jau nākamgad “Amelii” svinēs apaļus 10 gadus, kas man pašai liekas pietiekami liels sasniegums. Ņemot vērā to, ka Latvija nav ne Francija, ne ASV, jo mēs esam maza valsts. Manuprāt, veiksmīgam biznesam desmitgade ir daudz. Protams, vajag vairāk. Katru gadu es pati jūtu, cik ļoti zīmols izpleš spārnus. Tas, kas “Amelii” bija pirmajā, otrajā un vēl trešajā gadā vispār ne tuvu nav salīdzināms ar to, kas šodien esam un kāds ir zīmols. Protams, tas ir saistīts ar manu personību, ar Ievu, ar manu dzīves bagātību, dzīves pieredzi. Noteikti ar maniem bērniem, kas ir atklājuši manī papildu sievišķīgās iezīmes. Gadu gaitā esmu strādājusi pie sevis un savas personības, pie savas sievišķības.
Attīstoties Ievai, attīstās “Amelii”. Skaidrs, ka zīmols esmu es. Tā ir mana būtība.
Esmu pārliecināta, ka mākslas nozarē neviens bizness nevar būt veiksmīgs, ja bizness nesaistās ar pašu cilvēku. Manas kāzu kleitas izstaro eleganto, balto, sievišķīgo.
Kā nonāci līdz Rīgas modes nedēļai?
Atceros, ka tad, kad es sāku, vēl pirms 10 gadiem, jo ideja pie manis atnāca ātrāk, mans sapnis bija defilēt Rīgas modes nedēļā. Tas bija kaut kas nesasniedzams, grandiozs. Protams, es tolaik biju arī jaunāka. Un man nebija modes un mākslas bagāžas, kas man ir tagad, tāpēc es uz to visu skatījos ar vau sajūtu. Manās acīs tā bija augsta latiņa. Rīgas modes nedēļa ir bijusi viens no manas dzīves lielākajiem sapņiem.
Atminos, ka tas bija zīmola trešais gads un mēs rakstījām pieteikumu, bet mums pat neatbildēja. Es gan par to toreiz vēl nebrīnījos, lai gan neslēpšu - bija nepatīkami. Sirds sāpēja un tolaik vēl nodomāju: cik nepieklājīgi, ka arī neatbild!
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka ir jābūt pieklājīgam un jāatbild, pat ja tas ir atteikums. Protams, es to pārdzīvoju un sagremoju. Tagad mūs paņēma, es ceru, ka ar prieku, jo tagad jau ir zināms, kas ir “Amelii”.
Kura Riga Fashion Week šodien tev, dizainerei, ir pēc kārtas?
Šī mums ir otrā modes nedēļa. Protams, tā nav ne desmitā, ne divpadsmitā, bet tajā pašā laikā, manuprāt, jo mazāk un retāk, jo kvalitatīvāk. Nekad neesmu bijusi par apjomu. Tāpat esmu sapratusi, ka ir īpaša sajūta, kad piedalos, jo tā nav ikdiena un modes nedēļas nav bieži.
Vai stress ir jūtams?
Mēnesi pirms modes nedēļas visu saplānojām - viss izcili, nopriecājāmies, ka mums vēl paliek nedēļa pāri, kas nozīmē, ka varēsim atpūsties un citus darbus padarīt. Realitāte ir cita. Dažas dienas pirms modes nedēļas saprotu, ka viss ir tikai procesā. Un nekam citam vispār nav laika, bet tas jau ir tas: tā sajūta, ka neko nepaspēj, lai gan, protams, beigās jau paspēj. Es vienmēr esmu gribējusi, lai ir laikus, lai viss ir bez saspringta darba rezultāta, bet neviena skate mums līdz šim tā nav notikusi. Kad esi tajā visā, tad rodas pavisam citas nianses, pie kā strādāt no jauna. Viss ir mainīgs. Varbūt tas ir tikai man, bet, kad es domāju kolekciju, kad esmu izdomājusi vīziju, ko vēlos parādīt, un kad sākam radīt, finišā ir pavisam citādāk.
Mana galvenā drēbniece ir mans zelts, strādājam kopā gan priekos, gan bēdās. Es esmu dizainere, kleitas ir mana vīzija.
Taču ir bijis arī tā, ka mana galvenā drēbniece atnes gatavu kleitu, ko esam apspriedušas vismaz 15 reizes, bet ir galīgi garām. Saproti, ka ir pagājušas 2, 3 dienas, laiks ir iztērēts, bet ir jātaisa kaut kas cits, jo nepatīk, jāsāk no jauna.
Tad saīsinās laiks līdz lielajai dienai, šajā gadījumā līdz Rīgas modes nedēļai. Un tad sākas stress. Taču ne tikai darbā mani vajag, mājās arī mani vajag, mājinieki arī man visu jautā. Mana klusuma zona ir mašīna, kad uzlieku visskaļāko mūziku un dziedu skaļā balsī līdzi. Negribu iztēloties, kā tas izskatās no malas. Cilvēki, kas brauc man garām, manuprāt, domā, ka esmu pilnīgi sajukusi prātā, bet tā ir mana meditācija starp mājām un darbu, tajā skriešanas procesā, kurā es 5 - 10 minūtes atslēdzos. Tikai tā es izlaižu stresu, emocijas, lai arī es dziedu briesmīgi, jo es nemāku dziedāt. Sports arī man tādos brīžos palīdz.
Kādi ir lielākie izaicinājumi, gatavojoties modes nedēļai?
Katrs tērps ir māksla, jo lielāks kļūst zīmols, jo vairāk vēlos parādīt: kvalitatīvāk, labāk, citādāk, pārsteidzošāk. Tie ir lielākie izaicinājumi. Smelties idejas, lai būtu baudāms mākslas pasākums, nevis vienkārša noiešana pa mēli. Atzīšos, ka es daudz saņemu komplimentus par savu darbu, bet esmu kritiska. Šausmīgi kritiska! Man vairāk nepatīk, nekā patīk. Ja ir 10 kleitas, man patiks pusotra, pārējās nepatiks, jā, tās ir foršas, bet es esmu prasīga pret savu darbu. Tas arī ir izaicinājums. Lai nav - atkal?
Vai jūti konkurenci starp dizaineriem? Konkrēti Riga Fashion Week ietvaros.
Es personīgi nejūtu. Mēs katrs esam citādāks. Cita joma, cits stils, dizains, cita sajūta, citas personības. Godīgi sakot, svešos darbos es nerakņājos, lai saglabātu savu būtību un neiedvesmotos. Es uzskatu, ka Rīgas modes nedēļa ir Latvijas kopdarbs, kur katrs parāda, ko foršu un interesantu, citādu.
Zinu, ka “Amelii” modes skatē defilēs arī vietējās slavenības. Kā nonāci pie šā lēmuma?
Man ir svarīgi, lai nav viens un tas pats. Modes nedēļa nav ikdiena, tā notiek periodiski. Man ir svarīgi, lai būtu baudāms priekšnesums, interesants, es teiktu - nedaudz pat grandiozs. Lai skatītājs, kas atnācis, nav atsēdējis, bet skatījies ar aizrautību. Runājot par slavenībām, katra slavenība ir personība. Ja modeles iet un tas ir viņu darbs, tad sabiedrībā zināmajām sievietēm es lieku uzsvaru uz personību, ko arī vēlos parādīt.
Mēs katra esam individualitāte, katra esam citādāka. Tāpat lielākoties mēs neesam perfektas, neviena neesam modele un neviena nestaigājam - perfekti.
Tāpat domāju, ka māksla ir šovs. Man tā nav tikai modes skate, kur iziet meitenes manos tērpos. Tas ir šovs, priekšnesums, tā ir mana būtība. Tāpēc vēlos, lai ir pievienotā vērtība. Lai nav pliekani. Es ceru, ka man sanāks, jo ir paredzēti pārsteigumi.
Kāds ir mirklis pirms? Mirklis pirms viena no Rīgas gaidītākajiem rudens notikumiem?
Skrējiens! Arī mana skaļā meditācija ar mūziku mašīnā, ir arī negulētas naktis, jo ir lietas, kas nav atkarīgas no manis, bet gan no manām kolēģēm, lietas, kuras es nevaru ietekmēt. Es varu ierosināt, stimulēt, vadīt, bet nevaru novest līdz galam, jo tas ir kolēģu darbs. Tāpēc ka kaut kas pārceļas un samisējas, lai gan es saprotu, ka es jau esmu atbildīga par to, ko esmu uzņēmusies.
Un visbeidzot, ko nozīmē aizvest savu loloto zīmolu līdz Riga Fashion Week? Daudziem tas vēl aizvien nav izdevies.
Kad tas ir sasniegts, tad ir patīkami. Es sev varu uzsist uz pleca un pateikt: Ieva, malacis, jo Riga Fashion Week ir gandarījums. Ja tā egoistiski runājam, tad tā ir balva man. Balva Ievai, ko es daru, ko ir sasniedzis zīmols.
