Zīmola “Renate Rose” smalkie adījumi un lina apģērbi ir radīti dzīvi mīlošajām, dzīves spēcīgajām un elegantajām sievietēm. Tām, kas liktenīgas, un tām, kas atgādina karalienes – ar augsti paceltu galvu, staltu stāju un izteiksmīgu pārliecību.
Īsts roku darbs, kas atklāj Renātes Rozes vērtības. Kvalitāte, kas rada mīlestību, cieņai pret klientēm augot. Turklāt ne velti uzņēmēja uzsver, ka pašu rokās izlolotais ir radīts visiem - sievietēm un arī vīriešiem, lai viņi būtu tie, kas īstenotu savu mīļoto vēlmes un sapņus.
Prieks liek smaidīt
Bērnībā Renāte sapņoja kļūt par ārsti, kas ir pavisam cits virziens, kur sevi pierādīt. “Man ļoti patika klausulītes, mēraparāti un īpaši patika arī poliklīnikas un slimnīcas smarža. Tā ir tāda specifiska. Vēlāk daudz sportoju, tāpēc viss grozījās ap un par sportu, daiļslidošanu. Toties šobrīd par sevi varu teikt, ka esmu visforšākajā dzīves posmā, kad apzinos savu sievišķību un spēku. Es zinu, ko negribu, varu atļauties pateikt “nē”. Pēc horoskopa esmu Auns un, ja agrāk horoskopiem nepievērsu uzmanību, tad tagad zinu par Auniem visu. Man ir Aunam raksturīgas īpašības - gan jaukas, gan nejaukas. Ar tām esmu saradusi un neko mainīt nevēlos.” Uzņēmēja stāsta, ka iedvesma ikdienā ir daudz un dažāda. “Ļoti mīlu komfortu, skaistas, greznas, kvalitatīvas lietas. Mīlu baudīt ar acīm. Mani iedvesmo arī dokumentālas un vēsturiskas filmas. Franču kino 1960.-70. gadi. Tāpat arī jauki sarunu biedri. Es apbrīnoju cilvēkus, kuriem ir daudzpusīgas zināšanās un ir kompetenti dažādos jautājumos.
Par sevi esmu sapratusi, ka esmu emocionāla. Visbiežāk no prieka acīs mēdz saskriet asaras. Prieks liek smaidīt. Labs un veselīgs humors arī. Tāpat esmu sapratusi, ka esmu sportiskais tips, tāpēc ļoti patīk aktīvi pavadīt laiku. Ceļošanu uzskatu par maģisku.
Es reizēm ilustrēju galvā pastaigas pa vietām, kur nekad vēl neesmu bijusi, un viss šķiet tik reāls, ka es lidoju.
Vēl ļoti patīk sēņot, lai gan pēdējos gados nav bieži sanācis. Turklāt enerģiju smeļu no dabas, no laikapstākļu daudzveidības, no saules ausmas un rieta. Savukārt mežs, tas vairāk atbilst spēka avotam, zaļās krāsu variācijas man dod meža spēku. Un mana miera osta ir mājas. Tur, kur ir mana ģimene, rosība, bet neslēpšu, man ļoti patīk būt arī vienai. Pilnīgā klusumā. Mierina jūra, tās plašums, tās neierobežotais horizonts.”
Iesāktais ir jāpabeidz
“Es jau smejoties saku, dzīvojam interesantā laikmetā, saņemam sitienus katru mīļu brīdi. Kovidlaiks lika iemācīties sagrupēties šādās situācijās, domāt stratēģiskāk. Tajā pašā laikā redzēt, izprast un analizēt informācijas gūzmu, kas vēlās pāri. Pirms desmit gadiem, kad sāku, metos iekšā uz 100%. Viss taču bija no nulles, strādāju 24/7, tāpēc mazāk laika atlicināju ģimenei un bērniem. Šodien liekas, ka kaut kas ir palaists garām. Tāpēc ieteiktu: sabalansēt darbus, nebaidīties uzticēt darbus kādam, kas ir uzdevumu izpildei piemērots un zinošs. Nebaidīties veidot komandu. Nav iespējams izdarīt visus darbus pašam.”
Zīmola radītāja gan arī pauž, ka nežēlo sevi. “Esmu ļoti prasīga. Varbūt pat par daudz. Patiesībā esmu darbaholiķe. Man ļoti patīk strādāt, rosīties, organizēt. Citreiz domāju, ja strādātu kādā uzņēmumā, tad darba dēvējam būtu paveicies ar mani, bet tagad man pašai ir paveicies ar sevi. Esmu arī spītīga, vārdu “nevaru” izslēdzu no savas apziņas. Individuālais sports ir devis rūdījumu un mērķtiecību. Tur no agras bērnības vārds “nevaru” bija tabu. Padomju sporta skola bija dzelžaina. Ar asarām, bet uz priekšu un bija rezultāti. Saviem bērniem vienmēr saku, iesāktais ir jāpabeidz, jāiet līdz galam, cikls jānoslēdz. Un tad var domāt, ko ar to iesākt. Nevaru, negribu - šiem vārdiem tikai jānoņem partikula un aiziet. Runājot par manām dzīves mācību stundām, tad tās noteikti ir kritieni, lūzumi. Katram ļoti personīgi. Par tiem nemīlu runāt, bet katra šāda reize mani ir stiprinājusi, likusi būt spītīgākai, prasīgākai pret sevi, vienā vārdā sakot - audzinājusi.
Un nekas jau neapstājas, zinu, ka mācībstundas vēl būs, bet, jo vecāka kļūstu, jo ar vēsāku galvu tās uztveru.
Tāpat es varu teikt, ka esmu veiksmīga. Esmu saņēmusi lielu vecāku mīlestību, paldies viņiem par to. Un mani šī mīlestība sargā. Un tā ir liela veiksme - sajust mīlestību caur gadiem, kaut vecāku sen vairs nav. Teikšu, ka daudzās dzīves situācijās esmu jutusi, ka tieku pasargāta. Tie ir mani eņģeļi, zinu, ka tādi ir. Ir, protams, cilvēki, kas uzskata, ka veiksme ir saistīta ar piedzimšanu pareizā vietā un laikā, citi - ka veiksme ir rezultāts paša centieniem, iespēju izmantošanai vai ka tā ir jānopelna, bet tas ir atkarīgs no personīgās pārliecības un filozofijas.
Manuprāt, ir svarīgi mācēt kaut nedaudz būt pazemīgam. Lepnība nekad nav ilgtermiņā spēlējusi pirmo vijoli. Mācēt pateikties, prast atbalstīt, prast uzslavēt. Ar to mēs briestam, augam. Esmu arī par paša spēkiem veidotu dzīves ceļu. Ir, protams, instrumenti, kas palīdz virzīties un kurus noteikti jāizmanto, ja tādi parādās. Un ne par velti ir teiciens, ka liktenis piespēlē un ir izvēles. Vienmēr ir vairāk par vienu un tas ir labi, tas jau ir daudz. Protams, ar zvaigznēm kādas likumsakarības noteikti arī var savilkt, tas ir apstiprināts, bet dzīvot tikai paļaujoties uz likteni nebūs ierakstīts manā dienas kārtībā.”
Īsts roku darbs
Zīmola pirmsākumi ir gluži kā no kinofilmas. “Biju strādājusi kopā ar Latvijas un Lietuvas dizaineriem. Bija burvīga sadarbība ar Aleksandru Pavlovu, bet visu laiku zemapziņā jutu, ka varu pati, tikai gribu citādāk, gribu vairāk akcentu likt uz rokdarbiem. Izgāju mašīnadīšanas kursus, un, vēl pat nebeidzot kursus, jau adīju un ar saviem darbiem braucu uz amatnieku tirdziņiem, kur saņēmu apliecinājumu, ka ir labi, ka ir citādāk, jo patika kombinēt dzijas, patika salikt kopā mohēras dziju ar mežģīnēm. Un tad bija jāizvēlas, veidot savu zīmolu vai klusi, mierīgi čubināt, šad tad braukājot pa tirdziņiem. Tā kā esmu avantūriste, veidot zīmolu likās intriģējoši, arī uzlikt pārbaudījumu sev - vai spēšu, vai tikšu galā.
Grūtākais nācās ar nosaukumu, jo pat doma prātā nebija, ka izmantošu savu vārdu un uzvārdu. “Renate Rose” nosaukumu uzstājīgi un neatlaidīgi ieteica mana jaukā tā brīža asistente Laura, kura arī piedalījās zīmola veidošanā. Nav viegli ar savu vārdu, uzvārdu būt pašai un sava zīmola nēsātājai. Uzreiz divas reizes pa 60 kilogramiem.
Tāpat es, protams, nevaru teikt, ka esmu ar biznesa ķērienu dzimusi, drīzāk vados intuitīvi. Kaut kā līdz šim ir labi sanācis. Uzklausu ieteikumus, galu galā ir arī informatīvā telpa, kur var smelties padomus un, protams, tos arī izmantoju savā uzņēmumā. Es strādāju savā darbnīcā viena, man nav rūpnieciskās adāmās mašīnas ar datorizētām programmām. Katrs adījums iziet caur manām rokām, katrā mēģinu ielikt vislabākos novēlējumus tā valkātājai. Visi izstrādājumi tiek šūti ar rokām, tiek mazgāti, apčubināti un loloti. Tāpēc, kad saka, ka tas nav roku darbs, drusku aizsvilstos, jo uzskatu, ka ieliktais un patērētais laiks, atbilst roku darbam.”
Baudīt vērtības
Zīmola mērķis ir ikvienai sievietei likt justies īpašai arī ikdienā. “Lai katra diena ir radīta sievietes priekam, mirdzumam un sievišķībai. Mans zīmols ir tam, lai svinētu dzīvi. Uzskatu, ka skaistas lietas pastāvēs. Un vienmēr ir iespēja izcelt savu individualitāti, sajust komfortu, kvalitāti un ērtību. Ne vienmēr jāskrien pakaļ nule piedāvātiem mūsdienu “šedevriem”, jo baudu patiesībā no tiem negūstam. Iesaku vērtības, kuras ir iemantojušas pasaulslavenus apliecinājumus. Manuprāt, ir arī jābūt savai odziņai. Tā laikam man ir, jo ir ļoti daudz pateicīgu klientu. Daudz braucu pa Latvijas pilsētām, satiekot savas klientes, dzirdu daudz mīļu paldies, kas silda sirdi. Un tie ir mirkļi, kad pacelies spārnos. Jo man rūp, lai cilvēki, uzticoties un izvēloties manis radītās lietas, nav vīlušies ne kvalitātē, ne dizainā.”
Interesējoties par vietējiem uzņēmējiem, māksliniekiem, kas dara un rada Latvijā, arī Renātei ir savas pārdomas. “Visu cieņu! Latvijā ir ļoti talantīgi, radoši, izdomas bagāti cilvēki. Spožas personības. Kaut vai amatnieku tirdziņi, kas ir viena liela, skaistu darbu izstāde. Mēs esam bagāti šai ziņā, un paldies tiem, kas to novērtē. Ir, protams, arī konkurence, ir arī špikotāji un ir arī skauģi. Toties, ja runa ir par veselīgu konkurenci, tad tā ir laba lieta, ja māki atzinīgi novērtēt. Tajā pašā laikā, tā liek vērties vaļā, mudina izpausties, un patērētājiem tas ir ieguvums, jo tiek radīta lielāka izvēlēs brīvība. Uzskatu, ka biznesā svarīga ir mērķtiecība un atbildība. Jautājumi dienas izskaņā ir šādi: cik augsts ir kalns, kāda latiņa ir uzlikta, kas ir prioritātes?”
Svarīga ir kustība
Zīmola īpašniece atklāj uzņēmējas maizītes garozu. “Grūtākais ir atrast laiku visam. Tik ļoti gribas paveikt daudz un pēc iespējas īsākā laika posmā. Grūti ir apliecināt sevis pašas pieņemtos lēmumus, īpaši tad, kad savā uzņēmumā esi cilvēks - orķestris. Arī tagad aizdomājoties par jautājumu, kas ir vieglākais, ir grūti atbildēt. Ir arī bijuši brīži, kad liekas, ka viss beidzies. Parasti no noguruma vai vienkārši liekas, ka kādam zāle ir zaļāka.
Es mēģinu savu dienu sakārtot racionāli, salieku prioritātes. Nepatīk haoss - ne galvā, ne sadzīvē. Gadās jau brīži, ka liekas, nē, to es nepagūšu, tas man nesanāks, bet tad savācos, jo nevaru atļauties atslābt, citādi ir sajūta, ka esmu bumbu iesitusi savos vārtos.” Neizpaliek mūžīgais jautājums arī par patieso darba stundu skaitu diennaktī. “Par savu zīmolu domāju 24/7 un, ja domāju, tas nozīmē, ka strādāju. Prāts neatslēdzas, arī tad, kad esi atvaļinājumā. To neesmu iemācījusies atslēgt, jo atkal nospēlē faktors, ka tikai es varu izdarīt vislabāk. Trūkst uzticības, paļāvības, kaut gan manas meitenes, ar ko sadarbojos, ir atbildīgas, burvīgas personības. Nemāku sēdēt rāma. Un negribu. Tā vienkārši ir mana daba. Ir ļoti garlaicīgi stāvēt uz vietas. Iedomājies, pieturā gaidi savu transportlīdzekli, garlaicīgi, bet redzot to tuvojamies, tu sarosies un ieņem startu.
Kustība, svarīga ir kustība. Arī dienas plānošanai ir liela nozīme. Tāpat mani dzen uz priekšu, kad izvērtē, kāds darbs ir ieguldīts, kas paveikts, kādi plāni, ieceres ir priekšā.
Un nezināmais ceļš, kas nav iepriekš izdomāts, bet ir ārkārtīgi liela ziņkāre, kur tas aizvedīs. Man nav plāna un mērķa rūpalu atstāt bērniem. Tā ir mana izvēle, tāpēc tam būs lemts pastāvēt tik, cik spēšu rosīties un kvalitatīvi ar prātu un uzvedību vadīt. Atklāti sakot, ir liels izaicinājums uzsākt savu biznesu un tas ir lielisks ceļš sevis iepazīšanai un izzināšanai. Tas pavērs kādas durvis, bet kādas arī aizvērs. Jārēķinās ir ar visu, bet ir svarīgi ticēt sev un saviem mērķiem. Turklāt ir jāsapņo, ir jābūvē sapņu pilis, kāpēc ne? Manā dzīvē ir reālas lietas piepildījušās, tieši sapņu dēļ. Un sapņot var visos vecumos!”
Uzdod sev interesējošo jautājumu NRA Dzīvesstila ekspertiem, sūtot to uz e-pastu: dzivesstils@nra.lv