Viss ir labs ar mēru. Pat maģiska svētku atmosfēra noteiktos apstākļos var izraisīt negatīvas emocijas.
Šķiet, ka šogad Jaungada un Ziemassvētku sezona pienākusi īpaši agri. Iedzīvotāji sociālajos medijos ziņo, ka eglītes redzējuši jau oktobrī. Arī svētku rotājumi un vītnes veikalu plauktos atrodami jau nedēļām ilgi.
Spriežot pēc ierakstiem sociālajos medijos, daļa cilvēku par šo steigu nav sajūsmā. Daudzi sūdzas, ka ieilgušās svētku sezonas dēļ tradicionālā noskaņa līdz pašiem svētkiem jau ir apnikusi, un līdz 31. decembrim svinēt vairs negribas, vēsta “DoctorPiter”.
Psihologi skaidro, kāpēc tas notiek un kā saglabāt svētku garu.
Iedomājieties parastu novembra vakaru: ārā līst lietus, uz ietvēm guļ slapjas kļavu lapas, bet iepirkšanās centrā jau uzstādīta trīs metrus augsta mākslīgā eglīte ar sudraba bumbām, plastmasas lāstekām, mirgojošām zilām gaismiņām un zelta lentēm. Skaļruņos skan svētku dziesmas, un turpat izvietoti dāvanu komplekti sarkanās kastēs.
Daži garāmgājēji smaida, bet citi aizkaitināti nosaka: "Vismaz atstājiet mums rudeni!"
Psihologs šo otro reakciju nesauc par nepatiku pret svētkiem. Bieži vien cilvēkus kaitina nevis pati eglīte, bet gan sajūta, ka viņiem tiek atņemta izvēles brīvība — kad un kā svinēt. Rodas nevis prieks, bet gan spiediens.
Kognitīvi biheiviorālajā terapijā uzmanība tiek pievērsta ne tikai pašam notikumam, bet arī tā interpretācijai. Viens pircējs, ieraugot gaismiņas, nodomā: "Cik skaisti, drīz būs svētki!" Savukārt cits nospriež: "Atkal jātērē nauda dāvanām, jāplāno mielasts un jātēlo laimīgs." Tās pašas gaismiņas izraisa pilnīgi atšķirīgas emocijas.
Īpaši nogurdinošs ir uzskats "man obligāti jāizdara": līdz decembrim jābūt ideālam mājoklim, laimīgām attiecībām un sarūpētām dāvanām visiem radiem. Ja šis darāmo lietu saraksts sākas jau oktobrī, cilvēks brīnuma gaidīšanas vietā iegūst divus mēnešus stresa un trauksmes.
Liela nozīme ir arī personīgajiem dzīves apstākļiem. Iedomājieties sievieti, kura dodas pēc maizes un veikala skatlogā ierauga veselu svētku mežu: plīša ziemeļbriežus rūtainās šallēs, izgaismotas mājiņas, rotaļu vilcieniņus un mākslīgo sniegu. Ja viņa nesen zaudējusi darbu, tas viņai nav pasaku tēls, bet gan sāpīgs atgādinājums par gaidāmajiem izdevumiem. Cits cilvēks nesen piedzīvojis šķiršanos vai tuvinieka zaudējumu — svētku attēli skatlogos var tikai pastiprināt vientulības sajūtu.
Paši svētki nav sabojāti — ir mainījusies to personīgā nozīme. Bet vai to ir iespējams mainīt?
Šeit darbojas arī pieraduma psiholoģiskais mehānisms. Ja gaismiņu virtene mirdz katru vakaru divu mēnešu garumā, tā pakāpeniski pārstāj šķist īpaša. Nervu sistēma kļūst mazāk jutīga pret atkārtotu stimulu. Iecienītā svētku melodija, kas atskaņota desmit reizes dienā, pārvēršas fona troksnī.
Tajā pašā laikā pati svētku gaidīšana var sagādāt prieku. Pozitīvajā psiholoģijā spēju izbaudīt gaidīšanas procesu dēvē par "izbaudīšanu" (savouring). Taču mērķtiecīga gaidīšana atšķiras no bezgalīga svētku kairinātāju atkārtojuma.
Iedomājieties bērnu, kuram kopš oktobra katru dienu rāda skaistu dāvanu kastīti, bet aizliedz to atvērt. Sākumā viņš izjūt sajūsmu, pēc tam nepacietību, bet visbeidzot var zaudēt jebkādu interesi. Pieaugušie ar svētku gaidīšanu piedzīvo ko līdzīgu.
Tomēr daļai cilvēku joprojām patīk redzēt svētku rotājumus jau rudenī. Jautājums nav par to, kurš ir "pareizais" laiks mājokļa rotāšanai, bet gan par to, kāda noskaņa konkrētajam cilvēkam šajā brīdī ir nepieciešama.
