Sapņošana ir kļuvusi sarežģīta – secinājuši zinātnieki. Cilvēki vairs nerod prieku no vienkāršas fantazēšanas. Turklāt daudzi pat nezina, kā to darīt. Pētnieki ir atklājuši, ka sapņošana ir kļuvusi par izaicinošu garīgu vingrinājumu, kas cilvēkiem jāapgūst no jauna.
Kas noticis ar spēju sapņot - un kā to var atgūt? Kāpēc cilvēki vairs nezina, kā sapņot, kāpēc tas ir svarīgi un kā atgūt šo spēju, paskaidrots pētījumā, kas publicēts žurnālā “Emotion”.
Pētījumu veica Floridas Universitātes psihologi kopā ar kolēģiem no Hārvardas un Virdžīnijas Universitātes. Dalībniekiem tika lūgts sēdēt klusā telpā un domāt par kaut ko patīkamu un jēgpilnu. Nekādu sīkrīku, trokšņa vai uzdevumu - tikai sapņot. Un te nu sākās grūtības.
Daži dalībnieki atzina, ka pat nevarēja izdomāt neko, par ko viņi vēlētos sapņot. Citi zaudēja koncentrēšanās spējas. Daži jutās tik neērti klusumā, ka lūdza mainīt uzdevumu.
Iepriekšējā pētījumā, ko veica tā pati komanda, dalībnieki pat deva priekšroku viegla elektriskā trieciena saņemšanai, nevis palikšanai vienatnē ar savām domām.
Pētījuma vadītāja profesore Erina Vestgeita paskaidroja, ka problēma nav tā, ka cilvēki nevēlas sapņot, bet gan tā, ka viņi nezina, kā to darīt.
Mēs esam pieraduši pie pastāvīgas stimulācijas - sociālo mediju plūsmām, TV pārraidēm, tērzēšanas sarunām, darba uzdevumiem. Spēja iztēloties kaut ko abstraktu, kas nav saistīts ar realitāti, pakāpeniski izzūd. Prātam vairs nav laika pārslēgties radošās iztēles režīmā, skaidroja pētniece.
Zinātnieki ir pārliecināti, ka spēja sapņot ir kā muskulis, ko var trenēt. Lūk, ko viņi iesaka:
Sapņi dara vairāk nekā tikai padara ikdienas dzīvi gaišāku. Tie uzlabo garastāvokli, samazina stresa līmeni, stimulē radošumu un palīdz pieņemt lēmumus.
Cilvēks, kurš nesapņo, riskē zaudēt spēju saskatīt plašāku ainu, dzīvot ar jēgu un tiekties pēc pārmaiņām.
Psihologi uzsver, ka fantazēšana nav bēgšana no realitātes, bet gan veids, kā ar to tikt galā.
