Mājoklis ir vieta, kur mēs atgūstam spēkus un resursus pēc darba dienas, kā arī baudām kopā būšanas laiku ar saviem mīļajiem. Kā gadu iesākt ar viegli uzturamu kārtību, iegūstot vairāk laika sev un tīkamām nodarbēm, dalīsies kārtošanas konsultante Daira Bite, “daira.sakartot.ies” zīmola radītāja.
Pastāsti, ar ko tu nodarbojies?
Mani sauc Daira un mans sirdsdarbs ir kārtošana, esmu kārtošanas konsultante. Darbojos ar zīmola nosaukumu «daira.sakartot.ies», kas atspoguļo manu dziļāko pārliecību, ka mūsu iekšējā pasaule ietekmē vidi mums apkārt un otrādi. Es piedāvāju viegli uzturamas kārtības ieviešanas konsultācijas, kas atrodas rokas stiepiena attālumā - tiešsaistē, vai arī klātienē, visā Latvijā.
Es piedāvāju parādīt ceļu, kā nonākt pie viegli uzturamas kārtības, kā arī eju šo ceļu kopā ar tevi. Ceļu, kura laikā sakārtojas ne tikai fiziskā pasaule apkārt, bet kārtoties sāk arī iekšējā pasaule.
Uzmundrinu, iedrošinu, palīdzu un ja nepieciešams sapurinu, vai gluži pretēji - samīļoju. Savā darbā visvairāk izbaudu sajūtu un apziņu, ka cilvēku dzīve uzlabojas ne vien fiziskajā pasaulē, bet arī iekšēji.
Kā tu nonāci līdz šai nodarbei?
Sāksim ar to, ka, nē, es nepiedzimu ar ļoti izteiktu kārtības apziņu. Es līdz šim nonācu pamazām, jau apzinātā vecumā. Kastēs visu kārtojusi es esmu jau ļoti sen, tomēr ļoti ilgu laiku man nebija sistēmas, līdz ar to ieviesto kārtību nebija viegli uzturēt. Un tad pasauli pārņēma «Marijas Kondo drudzis», kur caur viņas grāmatām, kursiem un lekcijām, kā arī TV raidījumos es iemācījos sistēmu, kā ieviest kārtību, lai tā ir viegli uzturama. Lai gan jau toreiz domāju un sapņoju par to, ka ļoti labprāt ar šo nodarbotos profesionāli, tomēr tieši caur Danas Gulbes (zīmola «Dana ar kasti» radītāja) organizēšanas konsultantu apmācību, es patiesi noticēju, ka šo varu darīt profesionāli. Un man jāsaka, ka neviens darbs man nav devis šādu piepildījumu un gandarījumu. Acis deg katru reizi, kad runāju un daru kārtību.
Vai tu piekrīti apgalvojumam, ka kārtība galvā atspoguļojas ārējā vidē, līdz ar to arī nekārtība taisni tāpat atspoguļojas juceklī?
Es nevaru uzņemties atbildību apgalvot, ka tas tā ir vienmēr un, ka vienmēr nekārtība ārējā vidē nozīmē, ka kaut kas iekšēji nav sakārtots. Mēs katrs esam dažādi, un nav iespējams šādi vispārināt, nezinot katra indivīda situāciju. Tomēr tas, kam es ticu, ka šīs abas pasaules mijiedarbojas un iekustina viena otru. Nereti tieši sākot ieviest kārtību fiziskajā pasaulē, arī iekšējā pasaule sāk sakārtoties, kā arī sākot kārtot iekšējo pasauli, pavisam plūstoši arī ārējā vide sāk kārtoties. Tāpat ir daudz un dažādi pētījumi par šo saistību, un ir pierādīts, ka, piemēram, cilvēkiem ar mentālās veselības izaicinājumiem, var lieti noderēt sākt ar savas ārējās vides sakārtošanu.
Vai vēlme kārtot iedzimst vai arī to tomēr var apgūt un iemācīties?
Es esmu piemērs, ka ne vienmēr tāds piedzimst, lai pēc tam tas kļūtu par dzīvesveidu. Pieļauju, ka kādam tā ir, bet, ja nav, to var iemācīties. Principā viss, kas ir jāiemācās, ir pamatprincipi, ko es esmu nosaukusi par «Maģisko 3S», ko var piemērot jebkurā telpā, jebkurā kastē un tālākais jau ir detaļas.
Kuras zonas mājoklī “prasa” vislielāko kārtošanu?
Uz šo jautājumu nav vienas atbildes. Katrs mājoklis ir individuāls, un katra telpa ir īpaša, tāpat kā tās īpašnieki. Es vēlos uzsvērt, ka tas, ko es mācu un palīdzu ir ieviest tādu kārtību, kuru ir viegli uzturēt. Vienreiz izejot šim procesam cauri un pēc tam ievērot ikdienā vienkāršus kārtības uzturēšanas mehānismus vairs nevajadzēs pamatīgu kārtošanas procesu.
Ko sniedz sakārtota vide? Kādi ir ieguvumi turēt vidi kārtīgu?
Katram šie ieguvumi var būt individuāli, tomēr tas, ko es tīri personīgi saskatu kā lielāko ieguvumu ir laiks.
Ieviešot viegli uzturamu kārtību tev vairs nebūs jāpavada nedēļas nogales kārtojot. Kārtošana vairs nevaldīs pār tevi. Tu to kontrolēsi, un tev atliks vairāk laika saviem mīļajiem un nodarbēm, kas tev ir tīkamākas. Otrs lielākais ieguvums ir miers. Es ticu, ka sakārtota vide apkārt rada mieru mūsu sajūtās.
Un tad jau tādi praktiski ieguvumi, kā vienmēr visu var atrast, nav lieku tēriņu, jo tu pārzini pilnīgi visu, kas tev jau pieder. Bet, kā jau teicu, ieguvumi patiesi ir daudz un dažādi, un katram tie var būt savi.
Radošais juceklis jeb stereotips par māksliniekiem, kuri mīt haosā. Kāds ir tavs komentārs?
Šeit droši vien jājautā pašiem māksliniekiem. Mani pagaidām neviens pie sevis nav paaicinājis, līdz ar to es pieļauju, ka viņiem patiešām šis radošais haoss strādā un der. Un tas ir pilnīgi ok! Mēs katrs esam tik individuāls, un kas der vienam, otram ir pilnīgi lieks. Pie manis vēršas cilvēki, kuri ar kaut ko nav apmierināti, kuriem liekas, ka kaut ko varētu uzlabot, bet pašiem atbildes nav, ko tieši.
Radošiem cilvēkiem nereti ir grūtības turēt vidi kārtībā, jo domas joņo kā neapvaldāmi kumeļi - uz priekšu un uz nākamo darbību. Ko tu varētu ieteikt, kā sevi «turēt grožos»?
Šis jau ir tāds dziļāks jautājums, kur noteikti ir iesaistīts darbs ar sevi, un šeit es nebūšu īsti kompetenta atbildēt.
No praktiskā viedokļa saistībā ar kārtības ieviešanas procesu, mans ieteikums būtu uzlikt sev taimeri, piemēram, 15 minūtes, un koncentrēties tās 15 minūtes tikai uz vienu konkrētu darbu. Var arī mazāku laiku vai ilgāku, atkarīgs no koncentrēšanās spējām. Tomēr, lūgums sevi nešaustīt par to, ka neizdodas vai domas aizjoņo.
Vienmēr jāatceras gan individuālās rakstura īpašības, gan tas, ka, piemēram, nespēja koncentrēties var būt arī kādu citu mentālās veselības problēmu rādītājs.
Kā saņemties un sākt kārtot, ja tas galīgi nepatīk?
Ja runājam tiešām par tādu strukturētas kārtības ieviešanu, nevis par kārtošanu bez sistēmas, man gribētos teikt, ja ir grūti saņemties, tad nav nemaz tik slikti. Jo tad, kad ir slikti, ka vairs nevar, tad arī saņemties nav problēmu. Ja ir domas par to, ka vajadzētu ieviest sistemātisku kārtību, tad nevajadzētu sev uzreiz uzlikt milzīgus mērķus. Nav iespējams ieviest viegli uzturamu kārtību vienas dienas laikā un nevajag sev uzlikt šādu slogu.
Lietas savās vietās jeb kā iegūt pabeigtības sajutu un neatstāt pusratā iesāktos darbus?
Neuzliekot sev nesasniedzamus mērķus, bet virzoties maziem, maziem solīšiem. Ja viegli uzturama kārtība tiek ieviesta bez konsultanta palīdzības, tiešām saprast, ka lietas jādara pamazām.
Mazāk ir vairāk, un viena kārtīga atvilktne, kur ir ieviesta viegli uzturama kārtība, ir labāk nekā nekas.
Minimālisms - trends vai nepieciešamība?
Man gribētos teikt, ka nepieciešamība mūsu planētai. Manuprāt, tas par kādu patērētāju sabiedrību mēs esam šobrīd pataisīti, ir prātam neaptverami. Ņemsim par piemēru apģērbu, kas ir saražots nenormālos daudzumos un tiek ražots vēl un vēl katru dienu, un mūs tikai mudina pirkt vēl un vēl, lai būtu mode, lai būtu moderni. Un es domāju, ka ne visiem derēs tāds minimālisms, kur lietas patiešām ir minimālā daudzumā, tomēr katrs varētu padomāt vismaz par kādu savu ikdienas izvēli un neapaugt ar mantām.
Paaudzes un lietu kārtība. Pastāsti lūdzu, kā mainās attieksme pret kārtību laikam ejot? Kādi ir tavi secinājumi?
Šeit arī nav tādas vienas atbildes, katram tas ir savādāk. Ja runājam par paaudzēm kā paaudzēm, piemēram sabiedrībā, tad skaidrs, ka vecākā paaudze ir tendēta vairāk uz lietu neizmešanu, bet salabošanu un izmantošanu, cik vien ilgi var. Bet jaunākā paaudze ir patērētāji un izmet lietas pie pirmās iespējas, iegādājoties jaunu vietā. Lietām vairs nav tādas vērtības, kas no vienas puses ir labi, jo mēs nepieķeramies un saprotam, ka lietas ir tikai lietas, bet no otras puses mums nekad nebūs gana. Bet kādreiz taču ir jābūt gana. Es patiesi baidos prognozēt, uz kurieni šī patērētāju sabiedrība virzās, tomēr, manuprāt, ir pēdējais laiks rast līdzsvaru starp «taupām visu» un «ārā nemetam burtiski neko» un pērkam, pērkam, pērkam.
Pārmantība jeb kādēļ mēs mēdzam apaugt ar lietām, kas patiesībā mums nav nepieciešamas un tikai aizņem telpu gan fiziskā plaknē, gan mūsu galvā?
Šis jautājums ir jāuzdod katram pašam sev, un, iespējams, jālūdz savam terapeitam atrast atbildes.
Emocionālā piesaiste pie lietām - kādēļ mēs pieķeramies mantām un nespējam atbrīvoties?
Arī šis jautājums ir jāuzdod katram pašam sev, tomēr es gribu arī piebilst, ka tas ir normāli. Ir normāli just emocionālu piesaisti lietām. Nevajag sev to pārmest. Es arī iesaku ieviest konkrētu vietu sentimentālām lietām, ko neizmantojam, bet, kam ir sentimentāla vērtība.
Kā ar šo piesaisti pret lietām tikt galā un atbrīvoties no liekā bez vainas apziņas vai kāda emocionāla pārdzīvojuma?
Darbs ar sevi, tikai un vienīgi darbs ar sevi. Nav tādas vienas atbildes, kas kā ar burvju nūjiņu šo atrisinās.
Māju sajūta » - kas tas ir, un kā to radīt?
«Māju sajūta » katram ir sava, un katram tā ir jāmeklē un jāatrod pašam. Man tā noteikti ir viegli uzturama kārtība, pēc iespējas minimālistiskāka apkārtējā vide, ziedi un istabas augi.
Ko iesākt ar dāvanām, kas tiek uzdāvātas, taču tikai aizņem vietu?
Šeit man jāsāk ar aicinājumu arī pašiem padomāt pirms kādam kaut ko dāvinām. Vai mēs to darām tikai ķeksīša pēc, vai mēs patiesi zinām, ka cilvēkam noderēs. Šī jautājuma uzdošana palīdzēs izvairīties no tā, ka kāds būs saņēmis dāvanu, kas ir lieka.
Ja nu tomēr tā ir noticis, tad, pirmkārt, ir pilnīgi jāsaprot, ka tiklīdz dāvana tiek tev pasniegta, tā ir tava. Tai vairs nav saistības ar cilvēku, kas tev to uzdāvināja.
Dāvana ir izpildījusi (vai neizpildījusi) savu mērķi parādīt, ka cilvēks par tevi ir padomājis, sagādājot šo dāvanu. Un tad, kad tu saproti, ka tā tagad ir tev piederoša lieta un tev tā ir lieka, tu ar to vari darīt visu, ko vēlies.
Es ieteiktu nodot tālāk kādam, kuram tā varētu noderēt. Es vienmēr iesaku šādas labas lietas ziedot labdarības veikaliem.
Ziedi un augi mājoklī - tā ir nepieciešamība vai var bez tā iztikt. Kādi ir ieguvumi?
Šis atkal ir ļoti individuāli un nav vienas atbildes. Katram savs, un tā noteikti nav tāda nepieciešamība, ka katram tagad obligāti ir jāienes ziedi un augi savā mājoklī. Tev savā mājoklī ir jādara tieši tā, kā tu vēlies! Man personīgi ziedi un augi dod «māju sajūtu», tāpēc arī manās mājās tie ir.
Kā tikt galā ar zeķēm, kas dzīvo savu dzīvi un sīklietām, kas allaž pazūd?
Lietas pazūd, jo tām nav savas vietas. Tiklīdz ir ieviesta sistemātiska, viegli uzturama kārtība, šādām problēmām vairs nevajadzētu būt. Katrai lietai ir sava vieta, un tu zini, kur ir tā vieta, līdz ar to arī lieta.
Kā iedvesmot bērnus uz kārtību? Vai ir kādi praktiski padomi, kas palīdz bērniem iedēstīt laicīgi mīlestību pret kārtošanu?
Bērnus mācām nevis ar saviem vārdiem, bet ar darbiem. Ja viņi redzēs, kā pret kārtību mājās izturies tu, iespējams, viņi pārņems to no tevis. Tikpat iespējams, ka ne uzreiz. Tomēr, mana pieredze rāda, ka bērniem tīri labi patīk sekot ieviestajiem noteikumiem, ja tie ir skaidri, nevis haotiski, un bērns tiek iesaistīts kārtības uzturēšanas procesā.
No tādiem praktiskiem padomiem es vienmēr aicinu kārtības uzturēšanas procesu pārvērst par jautru pasākumu. Piemēram, sacensības, kurš ģimenes loceklis ātrāk savā istabā saliks visas lietas pa vietām, vai kurš atradīs vairāk lietas, kas nav savās vietās. Ticu, ka katrs vecāks pats vislabāk zina savu bērnu un atradīs īsto pieeju viņam.
Viegli uzturama kārtība. Skan utopiski, taču vai pastāv kāds mehānisms, kā līdz šādai vieglai kārtošanai nonākt? Vai atslēga ir disciplīna?
Tas nebūt nav utopiski. Tas, ko es palīdzu ieviest, ir viegli uzturama kārtība, kas pēc tam ikdienā vairs neprasa daudz laika un resursu. Tad, kad vienu reizi ir iziets cauri «Maģiskā 3S» procesam (proti, saprast, sašķirot, sakārtot), tad kārtību uzturēt vairs nav laikietilpīgi. Ir sistēma, un šī sistēma ir jāuztur ar konkrētiem soļiem.
Kā organizēt lietas? Varbūt ir kāds praktisks ieteikums, kas darbojas?
Nav universāla praktiska padoma. Pats būtiskākais - lietas kārtojam pa kategorijām, un katrai lietai ir jābūt savai konkrētai vietai. Patiesi katrai lietai. Ja vietas nav, tā jārada!
Kārtība un auto. Ir stereotips, ka sievietēm auto ir kā liela rokassoma, kur ir atrodams pilnīgi viss. Saki lūdzu, kā organizēt kārtību automašīnā?
Tieši tāpat kā jebkur - ieviešot sistēmu. Neturam mašīnā lietas, ko neizmantojam. Turam tikai to, kas tur ir nepieciešams. Ideālā gadījumā katru reizi, kad izkāpjam no mašīnas, paņemam visu, kas neiederas līdzi. Tajā skaitā arī tukšos ēdiena, dzēriena iepakojumus. Bagāžas nodalījumā var ieviest kasti vai grozu, kur varam likt lietas, kas parasti pārvietojas pa bagāžas nodalījumu.
Pārvākšanās - saki lūdzu, kā optimizēt pārvākšanās procesu, lai tas būtu pēc iespējas vieglāks un patīkamāks?
Ja ir ieviesta viegli uzturama kārtība, arī pakošanās process ir daudz vieglāks. Atliek vien salikt pa kastēm lietas no kategorijām. Kastes marķējam ļoti precīzi.
Ko ziedot labdarībai un ko labāk sašķirot atkritumos.
Šī man ir ļoti tuva tēma, jo esmu strādājusi labdarības veikalos gan Anglijā, gan Latvijā. Mans tāds no sirds aicinājums ir neuztvert labdarības veikalus par vietu, kur atbrīvoties no saviem atkritumiem.
Es būšu nedaudz skarba un pateikšu skaļi - nē, tavi caurie apavi ar saplīsušo zoli nevienam nenoderēs. Protams, es saprotu, ka mums pašiem šie apavi liekas vērtīgi, jo mums tie ir emocionālā piesaiste, tomēr šeit ir jādomā no praktiskā viedokļa. Jautājums, ko var sev uzdot - vai man nebūtu kauns šo lietu iedot rokās nākamajam lietotājam?
Ja nebūtu, tad, visticamāk, to var ziedot. Lietām nav jābūt jaunām, bet ir jābūt lietojamām, tīrām. Tāpat kā darot jebko dzīvē, arī ziedot vajadzētu ar cieņu pret saņēmēju.
Kā noturēties pretim kārdinošajām atlaidēm un neiegādāties nevajadzīgas lietas?
Nepērkot. Personīgi man telefonā ir mapīte ar ekrānšāviņiem, kur saglabātas lietas, ko gribu iegādāties kādā brīdī. Un mēneša beigās es šo mapīti pārskatu, lai saprastu, ka lielāko daļu no gribētā vairs pat neatceros. Tātad, tas patiesi ir bijis tāds «mirkļa vājums», kad reklāma mani ir precīzi sasniegusi. «Paškontrole» laikam ir tas īstais vārds. Kādreiz taču ir jābūt gana. Man visa pietiek.
