“Lielais Kristaps” pašmāju kino režisoriem, producentiem, komponistiem, operatoriem, scenāristiem, aktieriem un filmēšanas komandām ir gaidīts notikums. Tas ir mirklis, kad kopā sanāk labākie. 4. februārī Dailes teātrī notika 36. Nacionālās kino balvas pasniegšanas ceremonija “Lielais Kristaps”.
Arī Dzīvesstila komanda devās, lai uzzinātu, kuri 2024. gadā ir žūrijas atzīti un novērtēti, jo šī ir balva, kas apliecina, ka kino vēl aizvien ir industrija, kas priecē kino gardēžus gan Latvijā, gan kā apliecina “Straumes” veidotāji visā plašajā pasaulē.
Producents Matīss Kaža par filmu “Straume” pēc ceremonijas neslēpa savas cerības:
Tas, ka esam saņēmusi “Lielā Kristapa” balvas, tas ir ļoti iedvesmojoši. Tas parāda, ka jebkurš, kurš vēlas apgūt 3D animāciju un vēlas strādāt šajā jomā, var to apgūt patstāvīgi. Ir pieejama bezmaksas programmatūra, visi nepieciešamie resursi ir pieejami internetā un, manuprāt, tas ir tikai gribēšanas jautājums - darboties un veltīt tam laiku.
Gints Zilbalodis ir pierādījis, ka ļoti smags darbs kombinācijā ar talantu atmaksājas.
Mēs centāmies, lai maksimāli visi no “Straumes” komandas var atnākt uz ceremoniju un uzkāpt uz skatuves, jo katrs ir dalībnieks un katrs daudz darīja. Tagad tieši ir balvu sezona, ja tā var teikt. Amerikāņi ir pilnā sparā un mēs cenšamies strādāt, lai mums izredzes būtu pēc iespējas lielākas. Tas ir diezgan liels mārketinga un publicitātes darbs - gan režisoram, gan man, producentam, gan izplatītājam.
Ceļš šobrīd tikai turpinās, un mēs gaidām iespēju pabūt “Oskaros”, jo tas būs īpašs notikums mums visiem.
Komponists Rihards Zaļupe pēc balvas saņemšanas atzina, ka konkurence bijusi sīva:
Nākot šodien uz ceremoniju, es jutu saspringumu, jo, atklāti sakot, mēs zinām, kādi ir latvieši, ko cits par citu domā, taču saņemt apbalvojumu mājās - tas ir vissvarīgākais novērtējums. Ikdienā mēs esam blakus tiem, kas rada ko nozīmīgu un paliekošu, saņemt novērtējumu no viņiem, tas ir īpaši, protams, mēs esam pateicīgi par novērtējumu “Straumei” ārpus mājām, bet sajūtas ir pavisam citas. Mums ir pietiekoši daudz apbalvojumi Latvijā, par ko es esmu tikai priecīgs. Paldies žūrijai un skatītājiem, ka novērtējuši, jo konkurence bija ļoti liela.
Latvijā viennozīmīgi nav vienkārši noturēt kino latiņu, arī kā kino komponistam. Tas ir interesanti, ka dzīve mani ir iesviedusi Latvijas kino, protams, tā bija arī mana izvēle, bet es sāku strādāt tajā mirklī, kad kino ieguva jaunu elpu. Tas bija mirklis, kad bija Latvijas simtgade. Mēs redzējām, kā uzplauka vesela industrija.
Tas, ko ceremonijā dzirdējām par finansējumu, tas ir ļoti būtiski. Es aizdomājos, cik būtu jāsamaksā, lai Latvijas vārds izskanētu līmenī, kur Latvija ir tagad, pateicoties “Straumes” panākumiem. Kino joma ir viens no mega jaudīgākajiem medijiem un platformām pasaulē. Ja “Straume” šo ir izdarījusi vienreiz, manuprāt, nav neviena iemesla, kāpēc kāds cits to nevarētu paveikt otro reizi.
Balvu par mūža ieguldījumu kino mākslā saņēma Pēteris Krilovs. Kino meistars atzina, ka latviešu kino ir cerību pilns:
Par balvu esmu drusku pārsteigts, bet patīkami pārsteigts. Vai pelnīti? Nezinu, man to vēl aizvien ir grūti teikt. Runājot par kino nākotni, mēs redzam tik daudz jaunu cilvēku, tik daudz jaunu režisoru, vārdu, turklāt jaunie saņem daudz balvas. Tā, ka viss vēl ir priekšā.
Patreiz ir ļoti cerīgs latviešu kino. Lai noturētu kino latiņu, ir nepieciešami panākumi un, lai publika, skatītāji mīl kino, lai nāk skatīties pašmāju kino. Manuprāt, šajā virzienā viss vēl ir priekšā.
Filmas “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” montāžas režisore Sandra Alksne pēc balvas saņemšanas secina, ka šī esot visas Latvijas balva, visas tautas nopelns.
Pēc balvas saņemšanas, sajūtas ir brīnišķīgas, jo mēs filmā ieguldījām ļoti lielu darbu. Filma tapa trīs gadus. Prieks, ka ir novērtējums no žūrijas - gan par montāžu, gan kā labāko dokumentālo filmu. Uzskatu, ka šī ir visu mūsu balva. Un mums kā Latvijas kino cilvēkiem tas ir nenovērtējami.
Tas, par ko Juris Podnieks - gan rakstīja savās dienasgrāmatās, gan runāja savās filmās, tas tik ļoti sasaucas ar šodienu, ka liekas, ka 30 gadu distance nemaz nav bijusi.
Montāžā bija sajūta, ka Juris Podnieks kaut kur stūrīti stāv, nedaudz smaida un saka: “Nu, nu, meitenes, paskatīsimies, kas jums sanāks!”
