Pēc 15 gadiem - atjaunināta, uzlabota un papildināta izrādes versija - “Melnais piens/2024”

© Foto: Jānis Deinats (no Jaunā Rīgas teātra FB konta)

Vakar, 27. septembrī, teātra Jaunajā zālē izrādei “Melnais piens/2024” bija pirmizrāde. Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) iecerēts jau trešais jauniestudējums jaunajā teātra sezonā.

2010.gadā Alvis Hermanis iestudēja izrādi “Melnais piens”. Toreiz tā parādīja, ka teātrim nav vienmēr jābalstās uz destrukciju un konfliktiem. Tas var būt arī par harmoniju un skaistumu, kaut arī skumju. Izrāde ieguva 2009./2010. sezonas Spēlmaņu nakts balvu “Latviešu autora iestudējums”, 2012. gadā preses balvu festivālā “Kontakt” Toruņā, Polijā un apbraukāja daudzas zemes - no Eiropas līdz Latīņamerikai. Šis poētiskais stāsts par latviešu saiti ar dabu un kosmosu kļuva universāls un saprotams arī tālu prom no Latvijas, vēsta JRT interneta mājas lapa.

Foto: Jānis Deinats (no Jaunā Rīgas teātra FB konta)

Pēc gandrīz piecpadsmit gadiem Alvis Hermanis un aktieri ir radījuši atjauninātu, uzlabotu un papildinātu izrādes versiju - “Melnais piens/2024”. Tas būs vizuāli poētisks iestudējums, kur horeogrāfija un dokumentāli latviešu stāsti metaforu valodā vēsta par to pazaudēto paradīzi, no kuras mēs visi nākam un kuru atceramies tikai miglaini.

Foto: Jānis Deinats (no Jaunā Rīgas teātra FB konta)

Foto: Jānis Deinats (no Jaunā Rīgas teātra FB konta)

Režisors Alvis Hermanis atzīst: “Mūsu izrāde nav par aktuālajām lauksaimniecības problēmām. Un pat ne par govīm. Domāju, ka mūsu izrādes uzdevums ir cits - saglabāt atmiņu par to, no kurienes esam nākuši. Jo, kā zināms, visi latvieši ir cēlušies no laukiem. Nu, nav neviens aristokrāts bijis, ko lai dara! Visi mūsu senči nāk no zemniekiem. Un tas nozīmē, ka latviešu saite ar dabu ir varbūt daudz būtiskāka nekā daudzām citām tautām. Un govs te ir tikai metafora. Tāpēc šī izrāde ar katru gadu kļūst arvien aktuālāka. Jo atcerēties mūsu nabassaiti ar dabu, kosmosu un mūsu priekštečiem ir aizvien grūtāk.”

Foto: Jānis Deinats (no Jaunā Rīgas teātra FB konta)

Izrādē piedalās - Vilis Daudziņš, Elita Kļaviņa, Sandra Kļaviņa, Jana Čivžele, Kristīne Krūze - Hermane, Aminata Grieta Diarra. Kostīmu māksliniece - Jana Čivžele. Pirmizrāde Jaunā Rīgas teātra Jaunajā zālē 2024. gada 27. septembrī.

Biļetes uz visām izrādēm septembrī, oktobrī, novembrī un decembrī ir izpārdotas.

Skatītājas Sandra Briedes atsauksmi par izrādi

Šorīt esmu ceļā uz savu dzimto pilsētu Liepāju. Kaut kad sanāks braukt garām mana klases biedra govju fermai, ko nezinātājs no šosejas nekad nepamanīs. Kad pirmo reizi apskatīju viņa saimniecību, biju mērenā šokā. Govis ārā neiet, toties pašas iet uz slaukšanu, masāžu... Ārzemēs valsts maksā, ka govis iet ganībās. Tik labi satikt kalnos leknās daiļavas ar zvaniņiem kaklā. Un neviļus nāk prātā, kā Latvijā ganījās brūnaļas, bet Lietuvu varēja pamanīt pēc melnbaltajām gotiņām.
Nezinu, pirms cik gadiem redzēju izrādi pirmo reizi, taču atceros tās izjūtas, ko man tā deva kā pilsētniecei. Vakar pirmizrādē vātis tika uzplēstas vēlreiz. Es saprotu, ka latvieši nav vienīgie zemnieki bijuši, taču tā smeldze, kas manī radās, ir nacionāla.

Foto: Jānis Deinats (no Jaunā Rīgas teātra FB konta)

Viena no Elitas Kļavinas varonēm tik ļoti sasaucas ar sirsnīgo stāstu par aktrises dzimtu programmiņā, ka uztveru viņu ar vīru kā pilnīgi īstus cilvēkus, kuri dzīvo kur Latgalē.

Foto: Jānis Deinats (no Jaunā Rīgas teātra FB konta)

Foto: Jānis Deinats (no Jaunā Rīgas teātra FB konta)

Foto: Jānis Deinats (no Jaunā Rīgas teātra FB konta)

Sandra Kļaviņa ir tik simpātiska Mellenes lomā, bet Janu Čivželi gribu paslavēt ne tikai par brīnišķīgo aktierspēli, bet arī par tērpiem. Tik sievišķīgas, tik skaistas!

Foto: Jānis Deinats (no Jaunā Rīgas teātra FB konta)

Kristīnes Krūzes gotiņa ar raksturu, kura grib izrauties uz govju laimīgo zemi. Bet Aminata Diarra Musjas lomā ir kā īsta! Ir tāds prieks skatīties uz visām. Un tad Vilis Daudziņš ar daudzajām lomām. Nedomāju, ka kāds tās varētu nospēlēt labāk. Tas ir triumfs!
Jā, izrāde, lai arī saglabāts galvenais saturs, nav iepriekšējās kopija. Un tas ir labi, jo pasaule mainās, un mēs tai līdzi. Bet pasapņot par Līgo nakti siena gubā, atcerēties, kā bērnībā skrēju peldēties, izvairoties no govju pļekām uz takas, par tām siltajām jūtām pret dzīvnieku, kurš jāmīl. Un lai arī es laikam būšu tā, kura pie loga vēros cilvēkus, man būs tās bērnības atmiņas.
Paldies par noskaņu, mūziku un vislabāko aktierspēli!

Atsauksmi par izrādi lasiet šeit:

Dzīvesstils

“Jo aukstāks laiks aiz loga, jo vairāk vakarus gribas pavadīt mājās, skatoties filmas un aicinot ciemos draugus. Kādi tusiņi bez uzkodām? Un kādas uzkodas bez mērcītēm? No tā visa izriet, ka garajos un tumšajos vakaros mērcītes ir pat obligātas,” atzīmē virtuves huligāns Pipars.

Svarīgākais