Pašmāju grupu “YŪT” pēdējā laikā Latvijā dēvē par uzlecošo grupu. Intervijas radio, koncerti uz dažādām skatuvēm, kā arī jauni singli. Grupas “YŪT” dziesma “Tuvu” vairākas nedēļas bija dziesmu TOP pirmajās vietās.
Dziesmas videoklips filmēts Emīla dzimtajā Gulbenē. Sestdien, 7.septembrī, grupa uzstāsies Gulbenē Bānīša svētkos. Bet jaunākā dziesma “Pamosties” stāsta par šodienas smilšu pulksteni un cilvēkiem blakus.
“Ikdienā, dzīvojot nemitīgā skrējienā, ir viegli pazaudēt iespēju saskatīt svarīgas lietas vai parūpēties par sevi. Tādēļ ir svarīgi, ka blakus ir cilvēki, kuri liek pamosties un paskatīties uz ikdienišķām lietām no citas perspektīvas.”
Grupas puiši - Emīls Deivids Zučiks un Matīss Jānis Berzinskis - ir enerģijas un mērķtiecības pilni, lai turpinātu iesākto, priecētu savus klausītājus. Piedāvājam sarunu ar solistu Emīlu Deividu Zučiku.
Kā nonāci līdz grupai “YŪT”?
Pirms 9 gadiem no Gulbenes atbraucu dzīvot un mācīties uz Rīgu. Gandrīz uzreiz, pateicoties draugiem, iepazinos ar savu grupas biedru Matīsu Jāni Berzinski un uzreiz sapratāmies. Mūsu otrā satikšanās bija radio, kur sniedzām interviju, lai prezentētu jauno grupu. Mūsu pirmais, lielais kopīgais koncerts bija Kongresu namā “Bildēs”. Tāpat arī no sākuma mūziku rakstījām angliski, taču secinājām, ka vajadzētu pamēģināt rakstīt arī latviski. Tā radās grupa “YŪT”.
Latvijā ir viegli izsisties?
Kādā mērā uz to skatās. Uz pasaules fona - jā, ir diezgan viegli izsisties. Bet, protams, tāpat tam visam apakšā ir smags un neatlaidīgs darbs.
Mūsdienās kā mūziķim nav jātaisa tikai mūzika. Tev tā ir jāapstrādā, jāproducē, jārada vizuālas lietas - videoklipi, fotogrāfijas. Tāpat jāuztur sociālie tīkli. Lietu, ko darīt, ir daudz.
Ja tas būtu viegli, tad visi to darītu. Un arī visi, kuri darītu, būtu zināmi. Kaut kas jau apakšā tur ir. Svarīgi atrast savu auditoriju, un uzstāties no sirds. Un turpināt strādāt. Visa pamatā ir darbs.
Vai ir kāds pašmāju mūziķis, kurš tevi iedvesmo?
Pašlaik esmu ļoti “iegrimis” savā mūzikā un tās veidošanā, ka pat īsti neatliek laiks skatīties, kas notiek apkārt. Taču man ļoti patīk “Idille”. Viņi ir ļoti forši, sirsnīgi, patiesi puiši, un tāda ir arī viņu mūzika. Ļoti liels prieks par viņiem. Tāpat mani iedvesmo mans grupas biedrs - Matīss.
Tagad nopietni pievēršam uzmanību latviešu mūziķiem, kas izdod jaunu mūziku, jo viņi iedvesmo ar to, cik ļoti daudz velta tam laiku un cik daudz uzmanību pievērš dažādām detaļām. Tas liek turēt līdzi. Dzinulis, lai dotos uz priekšu.
Pastāsti par savu dzimto pusi?
Ar Gulbeni saistās daudzas siltas atmiņas, kas mani ir atvedušas arī līdz tam, kur atrodos pašlaik. Dažas no tām ir saistītas arī ar mūziku. Viena no spilgtākajām noteikti ir bijusi dziedāšana baznīcas korī. Tāpat arī piedalīšanās konkursā “Cālis”.
Atceros, ka stāvēju uz skatuves baltā kreklā un melnā vestē. Protams, arī vokālais ansamblis “Fonika”. Taču vislielāko paldies saku jauniešu centram “Bāze”. Tur bija istaba, kurā varēja nodarboties ar mūziku un darīt vēl daudz ko interesantu. Es tur bieži pēc skolas gāju dziedāt. Ar laiku sadraudzējos ar pārējiem tik ļoti, ka man pat ļāva palikt tur līdz vēlam vakaram, kad jau satumsa.
Tā bija mazliet jocīga sajūta, jo pirms eju prom, protams, man bija jāizslēdz visas gaismas un jāaizslēdz centrs. Tagad atskatoties īpaši novērtēju uzticību. Domāju, ka tas nospēlēja lielu lomu arī manā pašreizējā mūzikas ceļā.
Tāpat arī ar Gulbeni man saistās tas, ka divus gadus mācījos Gulbenes mūzikas skolā un spēlēju klarneti. Es zinu, ka tā bija interesanta izvēle. Bet tajā laikā nebija plašas izvēle, ko spēlēt. Klavieres es mājās dabūt nevarēju, nebija ne ģitāras, ne bungas. Kādu brīdi domāju, ka stilīgi izskatījās saksofons. Taču man pateica, ka, ja spēlēšu klarneti, tad mācēšu spēlēt arī saksofonu. Tādēļ tāda bija mana izvēle.
Trīs tavas dzīves vērtības?
Noteikti vissvarīgākā vērtība ir spēja būt un palikt cilvēcīgam. Jebkurā dzīves situācijā. Katram, ko mēs ikdienā satiekam, ir sava dzīve, kur ir gan pārdzīvojumi, par ko mēs nevienam nestāstām, gan priecīgi brīži.
Taču, manuprāt, ir svarīgi izturēties pret otru ar cieņu, jo tik viegli ir kādu aizskart, pat negribot.
Tāpēc īpaši jāpiedomā, kā mēs runājam cits ar citu, cik iejūtīgi esam, jo nevaram zināt, kam otrs cilvēks tajā brīdī iet cauri. Tāpat man ir svarīgi tuvākie cilvēki. Ir svarīgi zināt, ka ar viņiem viss ir kārtībā un ka viņi ir laimīgi. Kā saka - turēt rūpi citam par citu. Novērtēju un pats cenšos būt godīgs. Dzīvoju pēc principa, ka svarīgi pret otru izturēties tā, kā gribētu, lai izturas pret tevi.
Sapņu galamērķis, kur kādu dienu nonāksi?
Ja godīgi, tad nezinu, kur dzīve mani aizvedīs. Bet es ceru, ka par savu noieto ceļu es izjutīšu gandarījumu.
Gribu atskatīties un saprast, ka daru visu, ko varu, lai sasniegtu un būtu tur, kur vēlos, un ka esmu to darījis ar labāko sirdsapziņu.
Vēlos būt laimīgs un mierā ar savām izvēlēm. Jā, protams, gan jau būs arī dažādi neveikli vai neveiksmīgi momenti, bet man šķiet, ka, ja zini, ka esi darījis ar tīrāko sirdsapziņu, tad viss ir kārtībā.
Domāt par konkrētām skatuvēm, kur uzstāties. Tā ir daļa, kur gribu būt un ko redzēt. Man vieglāk pateikt, ar kādām sajūtām gribu skatīties uz padarīto - ar gandarījumu un prieku.
Tavs atbalsta plecs?
Pašlaik noteikti - Matīss. Ir momenti, kad mēs jūtam, ka otram iet sliktāk un cenšamies viens otru pavilkt uz augšu.
Lai rakstītu kopā mūziku, ir nepieciešams komunicēt, zināt, kas notiek otra dzīvē un iedrošināt neapstāties tad, ja liekas, ka neviena dziesma vairs nesanāk, un radošie procesi ir apstājušies.
Tāpēc mūsu dziesma “Tuvu” arī to atgādina - būt blakus. Ceru, ka cilvēki biežāk par to iedomājas un sargā savējos.
Vai esi neatlaidīgs?
Šķiet, ka jā. Vienmēr esmu zinājis, ka vēlos sevi saistīt ar mūziku. Un līdz šim nav bijis brīdis, kad ar to nebūtu nodarbojies. Vienmēr esmu par to domājis, un mūzika ir bijusi klāt. Un par neatlaidību atceramies ikdienā. Mēs esam jauna grupa, un nedrīkst apstāties pie pirmajiem sasniegumiem, jo, jā, ir jauki redzēt, ka cilvēkiem patīk kāda dziesma, bet jāturpina augt. Neatlaidīgi sevi pierādīt un sasniegt jaunas virsotnes. To cenšamies aizvien.
Tava pēdējā laika vērtīgākā atziņa?
Mēs ļoti gaidījām pirmos “YŪT” koncertus - gan ar lielu satraukumu, gan prieku. Taču tas moments, kad esam uz skatuves, ir īss, ļoti īss, un tas ātri beidzas.
Pēc šīm koncertu ugunskristībām, kas patiešām bija trakas un saspringtas, es sapratu, ka visi ilgi gaidītie momenti beidzas ātri un ir jāiemācās maksimāli izbaudīt.
Kad biju mazāks es apbrīnoju mūzikas grupas. Un tagad, kad arī mēs kāpjam uz skatuves un gatavojamies koncertiem, saprotu, ka neviens darbs nav bez garozas.
Ir saspringti momenti, kad šķiet, ka nekas nesanāk, un neizbaudi, jo ir stress. Bet tik un tā, nevaru un negribu sevi iedomāties, darot ko citu. Izvēlos darīt un būt tieši te. Jūtos, ka esmu īstajā vietā, laikā, un pateicos, ka varu darīt to, par ko tik ilgu laiku sapņoju.
