Sociālā projekta “Caur ērkšķiem uz…” sestā sezona nāk klajā ar vairākiem jaunumiem. Viens no tiem – vadītāja.
Pirms tam blakus mūziķim, Latvijas Rokmūzikas asociācijas dibinātājam Jānim Bukumam varēja redzēt TV seju Lieni Stepenu, taču jaunajā sezonā vadība nodota juristei Ievai Brantei.
Sarunas gaitā Ieva atzina, ka viegli nebija un neizpalika bez asarām un stingrāka vārda projekta dalībniecēm - gan aizkadrā, gan kadrā.
Ikvienai meitenei bija lūzuma punkti, un tad pa gaisu gāja viss, jo stāsts nav par to, ka mēs dodam, stāsts ir par to, vai meitenes ir gatavas arī ņemt. Ne vienmēr tu esi tajā noskaņojumā, ka esi gatavs paņemt, sadzirdēt, saklausīt, atsaukties.
Protams, ka viņas tiek auklētas. Viņām tiek stāstīts, skaidrots, paiet laiks un viņas ir pateicīgas par to, ka lūzuma brīdī mēs neatmetām ar roku, bet gan turpinājām, jo pēc projekta sākas reālā dzīve.
Viņām dzīve sākas pēc projekta, jo neviens vairs nav blakus, neviens vairs nepiespiež, neviens nelūdz, neviens nedod.
Pašām ir jāsaprot, ka ir jāiet un jādara. Un tieši tad notiek lielākās pārmaiņas. Svarīgi ir paņemt, jo reālā dzīvē pēc tam neviens neauklēsies.
Ar mani sazinājās meitenes pēc projekta un uzturam kontaktus tajās lietās, kurās varu juridiski palīdzēt un būt noderīga. Es neliedzu savu padomu.
Projekta ietvaros izceļam šīs meitenes, bet pēc būtības tā ir “copy - paste” mūsu dzīvēm. Mums pašiem ir jāiet un pašiem ir jādara, jo mūsu vietā neviens cits nedzīvos. Un dzīvot? Tas ir darbības vārds.
Būt blakus meitenēm nebija viegli. Arī tagad, godīgi sakot, man zosāda uzmetās. Tāpēc, ka mēs pārdzīvojām līdzi.
Tu pēkšņi esi kļuvis par dzīves sastāvdaļu. Un tev ļoti gribas, lai izdodas. Un izdodas nevis vienai, divām, bet visām meitenēm.
Man ir jāatzīstas, jā, ka es teicu kādu stingrāku vārdu, bet mērķa labad. Tajā brīdī gan viss iet pa gaisu.
Producente šajos brīžos man teica: “Ieva, savācies. Tu neesi viņām mamma!” Tu esi šajā projektā plecs līdzās. Man bija jāpietur sevi.
Bija brīdis, kad ar vienu projekta dalībnieci stāvam tornī, ilgi runājām un viņa nolec. Pēc tam viņa pateica paldies. Par to, ka es varēju viņu atbalstīt. Viņa raud un es raudu.
Šie ir tie brīži, kas satuvina un kad viņas ierauga, ka arī mēs esam cilvēki, ka mēs neesam vadītāji, vai kāds no augstā plaukta, kas visu zinās labāk.
Arī dzelzceļa stacija, kas ir izvēlēta izstādei, ir simboliska ar šiem stāstiem, jo tas nav tikai par meitenēm.
Būsim godīgi, mēs bieži atbraucam uz Rīgu, izejam cauri stacijai un ieraugām divas dažādas realitātes.
Tur pat aiz stūra kāds tirgo narkotikas, citur sēž bomzis, Un turpat zolīds kungs uzvalkā soļo uz darbu vai kāda dāma savās smalkajās augstpapēžu kurpēs. Centrālajā stacijā satiekas divas dažādas realitātes.
