Viņi visi ir stalti vīri, kuri dara lielas lietas. Tajā pašā laikā ir tik dažādi, taču viņus vieno vārds - Jānis. Kāds pārmantojis paaudzēs, bet kādam iedots skanējuma dēļ. Līdz pat Jāņu dienai iepazīstināsim ar dažiem Latvijas Jāņiem. Uzzināsim to, kā tas ir svinēt vārda dienu tradīciju, ugunskura un dziesmu pavadībā.
Mūziķis, komponists un televīzijas raidījumu vadītājs Jānis Holšteins - Upmanis sabiedrībā pazīstams ar savu skatuves vārdu Goran Gora. Viņš pats stāsta, ka dziļi sirdī viņš sevi izjūt kā cita vārda nēsātāju, lai gan ar savu vārdu - Jānis - sadzīvo.
Es nekad neesmu svinējis savu vārda dienu. Nekad. Apdāvināšana notiek pusnaktī un tur arī visa ceremonija beidzas. Manā bērnībā Jāņi bija aizliegtie svētki, jo tad, kad Latvija atguva neatkarību, man bija 6 gadi, tāpēc vienmēr dominēja tautas dziesmas, tradīcijas, ticējumi, paražas un buramvārdi. Tas saglabājies arī šodien - mēģinām salāgot mūsdienas ar tradīcijām, bet veselīgās devās.
Kad es biju bērns, es to redzēju kā pieaugušo «ampelēšanos» - ir iesmesls dauzīties un iet ķekatās, kurt ugunskuru, palikt augšā visu nakti, dziedāt dziesmas.
Tagad tradīcijas vairāk balstās kopā būšanā - satikšanās prieks, sarunas. Es noteikti nemēģinu «iestāstīt» bērniem, cik svarīgi ir Jāņi, jo šodien tās ir kārtējās latviešu godu svinības, līdzīgi kā Ziemassvētki, Miķeļi, Jurģi vai jebkurš cits iemesls atcerēties tautas svētkus.
Nav nekāds noslēpums, ka mani sauc tāpat kā manu tēti. Tas, ņemot vērā mūsu abu pieredzi, jo mans tētis bija LTV ģenerāldirektors, reizēm ir sagādājis arī pa dažam pārpratumam. Bet mana vārda izcelsme man laikam būtu jāpapēta dziļāk, jo nezinu nekādu īpašu gadījumu vai tradīciju, kāpēc mani nosauca tieši par Jāni.
Ar savu vārdu sadzīvoju, bet, tā kā uz skatuves esmu Goran Gora, laikam tas pierāda, ka dziļi sirdī sevi izjūtu kā cita vārda nēsātāju. Pēc dziļākās būtības esmu mazliet netradicionālāks. Jānis šķiet pareizs, latvisks un piezemēts. Sadzīvē esmu daudz kosmopolītiskāks un pasauli pieņemošāks.
Mana telefona atmiņā ir 42 Jāņu kontakti, bet tie noteikti nav visi Jāņi, kurus es pazīstu. Es minu, ka apmēram kādus 55 Jāņus pazīstu. Es gribētu minēt, ka mūs visus vieno piezemētība un skaidrs skats uz apkārt notiekšo. Jāņiem ir spēcīga analītiskā domāšana, spēja redzēt «cauri» lielajai bildei. Katrā ziņā Jāņi manā dzīvē vienmēr ir mani draugi.
Es nepazīstu nevienu «slikto» Jāni. Pati mīļākā atmiņa no visiem 24.jūnijiem, kas bijuši manas dzīves posmos, ir aktieris Valdemārs Karpačs mūsu lauku īpašumā «Liepiņas». Tā ir māja, kurā rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš gāja ganos. Bērzkalniņa virsotnē (apmēram 1998.gadā) skaļi dziedāja latviešu tautasdziesmas un pēkšņi no malu malām Valdemāram Karpačam atdziedāja. Tā bija skaista sadziedāšanās ar kaimiņiem, ko pat neredzi, bet tikai dzirdi - viņi ir tepat. Tāda kopības sajūta. Drošība, kopīgu vērtību un tradīciju apzināšanās.
Jāņi nav par alu, ugunskuru, šašlikiem vai «kurš paliks ilgāk augšā». Tas ir nogrieznis. Gadu sākam ar apņemšanos - ko darīsim citādāk, ko īstenosim un kā izaugsim.
Jāņi ir precīzi vidū - laiks, kad vari izvērtēt vai apņemšanās piepildās, vai jau atkal turpini iesākto, sev pierasto ceļu. Es novēlu visiem Jāņus uztvert kā «checkpoint» (nezinu kā latviski to nosaukt), lai paspētu veikt vajadzīgās korekcijas un gadu turpināt attīstībā.
Interviju ar dziedātāju un komponistu Jāni Moiseju lasiet šeit
