Viņi visi ir stalti vīri, kuri dara lielas lietas. Tajā pašā laikā ir tik dažādi, taču viņus vieno vārds - Jānis. Kāds pārmantojis paaudzēs, bet kādam iedots skanējuma dēļ. Līdz pat Jāņu dienai iepazīstināsim ar dažiem Latvijas Jāņiem. Uzzināsim to, kā tas ir svinēt vārda dienu tradīciju, ugunskura un dziesmu pavadībā.
Sarunu ar mūziķi Jāni Moiseju lasiet šeit.
Producents, kompānijas «Forte Production» īpašnieks Jānis Kļaviņš aicina šogad Jāņos dziedāt, ne tikai ēst, jo latvieši ir dziedātāju un dejotāju tauta: «Ceru, ka šogad būs lieliski laikapstākļi, lai ikviens varētu turpināt Jāņu tradīcijas un nosvinēt tās savās saimēs. Lai skaists svētku galds, lielisks noskaņojums un neaizmirstiet apciemot vecākus, savus mīļos, kā arī novēlu svinēt Jāņus laukos, jo tas ir pats burvīgākais.»
Tie bija mani vecāki, kas man iedeva vārdu. Ņemot vērā, ka mani vecāki ir īsti Latvijas patrioti, acīmredzot, vārds - Jānis, arī tāds ir. Lai gan 1978. gadā, kad es piedzimu, domāju, ka Jāņi bija daudz populārāki, nekā šobrīd, jo vārdu - Jānis tagad puikām liek reti. Tolaik Jānis arī nebija tik rets vārds, bet, ņemot vērā to laiku un latviskumu noturēšanu, īstais iemesls ir atrasts. Man arī rados ir Jāņi - vecākās paaudzēs un tuvāki, piemēram, brālēni ir Jāņi.
Nekad neesmu domājis par to, ka man nepatīk savs vārds, jo man patīk. Tāds īsts latviešu vārds. Ņemot vērā arī to, ka vieni no tradīcijām bagātākie latviešu svētki ir Jāņi. Protams, tā nav standarta vārda diena, kad viesi atnāk ar dāvanām un sveic, arī man vārda diena vienmēr ir bijusi lustēšanās, dziedāšana un ēšana, kā arī citas izdarības. Esmu ar savu vārdu apmierināts. Ceru, ka arī jaunā paaudze savām atvasēm turpinās dot vārdu Jānis.
Jau no bērnības vārda dienā uz dāvanām neesmu koncentrējies, jo parasti dzimšanas dienā tiku apdāvināts no galvas līdz kājām ar dažādām rotaļlietām un mašīnām, kas man ļoti patika. Vārda diena jau no bērnības man ir asociējusies ar latvisku romantismu, ar ballīti, ar svētkiem, ar Jāņu tradīcijām, ar estrādi, ar dejām un dziesmām. Vairāk ar cilvēkiem un tām sajūtām, kas gaisā virmo.
Turklāt Jāņu tradīcijas agrāk pat bija daudz dziļākas, jo, protams, tas, kas ir aizliegts, vienmēr vilinās vairāk. Es, piemēram, tikai nesen uzzināju, ka Līgo svētku nosaukumu iedeva padomju laikos, lai mēģinātu izskaust šo Jāņu tradīciju, kas man bija pārsteigums, jo Līgo ir vairāk no padomju laikiem, lai kaut kādā veidā atradinātu cilvēkus, bet labas lietas iesakņojas, dzīvo un dzīvos. Padomju laikos, kad bija alkas pēc brīvības, svētki bija vēl krāšņāki, lai gan bērnībā viss liekas romantizēts.
Man Madonas pusē, Praulienā vecvecākiem ir mantotas lauku mājas, kur šobrīd saimnieko mani vecāki un brālis, bet tad, kad dzīvoju vēl Madonā, tad pats tur biju arī biežāk. Tagad sanāk retāk būt, taču tāpat mēs cenšamies visi sanākt kopā. Arī šogad plānoju vismaz vienā no svētku dienām būt laukos. Tā ir mūsu tradīcija, kad sanākam un svinam Jāņus.
Vēl, runājot par Jāņu atmiņām, atceros, ka 80.gados ballēs katru dziesmu dziedāja divas reizes, kas tajā laikā likās interesanti. Pats vēlāk, vēl pirms lielās darbības mūzikā, kad skolas laikā dibinājām pirmās balles grupas, tad domāju: «Cik labi, ja būtu, kā agrāk, kad mazāk dziesmas bija jāmācās, jo vienu un to pašu dziesmu var spēlēt divas reizes.» Arī tad, kad Jāņus svinējām Madonas estrādē, kur notika lielā zaļumballe, parasti pirms tam bija uzvedums «Skroderdienas Silmačos», pēc tam turpat estrādē visi uzklāja savas sedziņas, sanesa ēdienus, dzērienus un sadalījās pa bariņiem. Tieši tā lielā lustēšanās notika.
Visspilgtāk atmiņā ir palikuši Jāņi, kas bija 2006. gadā, kad bija daudz brīvdienu. Tagad pārsvarā svinam šaurākā lokā, bet, protams, visi kas atbrauc, laipni gaidīti, bet toreiz man bija sajūta, ka visa Latvija izbrauca gar mūsu lauku mājām. Tur bija atbraukuši mani profesijas brāļi - dažādi mūziķi, šovbiznesa ļaudis, vecāki, radi, draugi.
Kad jau bija pienākusi trešā diena, tad vietējā veikalā kādi bija padzirdējuši, ka pie mums kaut kāda balle notiek. Es brīžiem nevarēju saprast, kā visi nonākuši vienā kompānijā. Mēs tos Jāņus arī iesaucām par trakajiem Jāņiem. Neskaitīju, protams, cik cilvēku izballējās, bet viena daļa pat nebija savā starpā pazīstami un tas likās nereāli. Spontānās idejas jau arī aizved pie trakākajām ballītēm.
Kāda ģimenes draudzene Jāņos izmežģīja kāju, bet pēc slimnīcas atgriezās un turpināja ballēties, cits bija apdedzinājis drēbes, kā jau Jāņos, kad bez dziesmām, dejām, ēdieniem un dzērieniem notiek viss pārējais. Bet katru gadu jau notiek arī kaut kas labs.
Un vēl ir tradīcija. Ņemot vērā, ka laukos notika trakākās ballītes, tad draugi sāka dāvināt saliekamos dārza krēslus, jo ierasti kāds Jāņos salūza. Un tie labi noder lauku mājās, iespējams, ka šogad arī kādu uzdāvinās. Vēl Jāņos es klausos Latvijas Radio 2, piemēram, automašīnā braucot. Tas ļauj izjust latvisko saikni. Un tā ir mana tradīcija.
