Latvijā orķestra mūzika ir iecienīta. Mūzikas skolu pedagogi jaunajiem censoņiem ne tikai palīdz iemīlēt neaprakstāmo mūzikas un nošu pasauli, bet arī māca dzīves skolu.
Orķestru diriģenti pacietīgi un mērķtiecīgi, gatavo mūziķus konkursiem, skatēm un dažādiem koncertiem. Viņi ir tie, kas parāda, ko nozīmē starmešu gaismas, no mazotnes muzicējot uz dažādām skatuvēm. Un tad, kad Dziesmu un deju svētkos sanāk kopā visi Latvijas pūtēji - no Vidzemes, Zemgales, Latgales, Kurzemes un galvaspilsētas - visa Rīga dimd. Tam piekrīt arī NRA.lv/Dzīvesstils žurnāliste Lauma Ozola, kura kopš 2017. gada aizraujas ar dokumentālo kino un režisē dažādus stāstus.
Dokumentālā filma, kas top par diriģentu, Gulbenes mūzikas skolas pūtēju orķestra vadītāju Donatu Veikšānu, ir piektā dokumentālā filma, kuru Lauma Ozola uzņem kopā ar savu studiju laikā iegūto draudzeni Žaneti Felsu, kā arī īpaši šai filmai piesaistīto komandas biedru - Kristapu Purmali. Dokumentālais kino ir vērtība, kas dzīvo paaudzēs, tāpēc arī viņa tās tik ļoti mīl. Turklāt Donata Veikšāna vārds Latvijas mūzikas cienītājiem nav svešs.
“Dokumentālā filma par manu diriģentu, skolotāju Donatu Veikšānu ir dāvana. Šis darbs man bija padomā jau agrāk, bet pandēmija mazliet iztraucēja un bija pienācis pēdējais laiks sākt savu ceturto dokumentālo filmu par baletdejotāju Viktoriju Jansoni, kas bija balerīnas karjeras noslēguma stāsts.
Tagad atskatoties, es varu būt tikai pateicīga, ka viss notika tā, kā tam bija jānotiek, jo dzīve ievieš savas korekcijas. Šogad Gulbenes mūzikas skolas pūtēju orķestrim paliek 50 gadi.
Diriģents pirmo orķestri, kas tolaik nesaucās mūzikas skolas orķestris, bet gan tautas orķestris, sāka vadīt 1974. gadā. Ir pagājis pusgadsimts, tas nozīmē, ka ir vērts šo jubileju atzīmēt. Šī filma ir arī mana dāvana diriģentam tāpēc, ka es pati pusi savas dzīves pavadīju orķestrī. Sāku ar flautu, bet pēc tam nonācu pie tenorsaksofona. Es reizēm ilgojos pēc tā dzīves posma, jo bija lieliski. Skolotājs ir bijis viens no manas dzīves svarīgākajiem cilvēkiem, cilvēks ar lielo burtu, jo viņš iemācīja ne tikai iemīlēt mūziku, orķestra mūziku, bet arī - dzīves skolu.
Šodien es zinu, ko nozīmē pacietīgs uz rezultātu virzīts darbs un neatlaidība. Esmu pateicīga par to. Filma ir mazākais, kā šodien varu pateikt paldies.
“Mans, kā režisores un filmas autores galvenais uzdevums, ir parādīt skolotāja vērienīgo mūzikas mūžu, parādot viņa personību un plašo sirdi. Diriģents savā karjerā ir paveicis nenovērtējamu darbu, izskolojot pūtēju plejādi. Savulaik arī paralēli vadīja kamerorķestri. Un tikai tagad, būdama pieaugusi, varu vien nojaust, cik daudz viņš veltīja - laiku, nervus, sviedrus. Viņš man ir pacietības piemērs, jo pa šiem gadiem orķestris ierakstīja 3 CD, kas ir atskaite par ieguldīto darbu mēģinājumos. Tāpat tie ir bijuši neskaitāmi koncerti mājās, kā arī ārpus Latvijas.
Diriģents mūs, orķestra ģimeni, veda pasaulē, viņam bija svarīgi bērniem un jauniešiem parādīt pasaules vērienu, citu kultūru, parādīt, ka mēs esam spējīgi muzicēt ārzemēs, ka mūs var nākt klausīties arī citviet.
Atgādinu, ka tas bija mūzikas skolas orķestris, bet bija daudz brīžu, kad skatēs, īpaši Dziesmu un deju svētku finālskatēs, skolotājs ar orķestri plūca uzvaras laurus aiz sevis atstājot mūzikas vidusskolas.
Skaņdarbu aranžijas, ko pats rakstīja, nebija no tām vieglākajām. Tās bija 12 minūšu programmas. Pati lieliski atceros, ko skolotājs no mums prasīja, jo mēģinājumi notika arī sestdienās, kad citi, piemēram, dauzīja ārā bumbu vai vienkārši laiskojas mājās pie TV. Viņš prasīja daudz un tas arī atmaksājās. Skolotājs bija stingrs, bet tajā pašā laikā cilvēcīgs, sirsnīgs un humora pilns. Viņam ir tik plaša sirds. To var apstiprināt visi, kuriem ir laimējies viņu satikt. Un pats svarīgākais ir ticība.
Viņš ticēja katram orķestrantam un arī tagad seko līdzi viņu gaitām, lai arī orķestris vairs nepastāv.
Vienalga, vai bija 9 gadi, kā man, kad nonācu orķestrī, vai jau 17, skolotājs atdeva savu sirdi orķestrim un visiem bērniem. Viņam rūpēja katrs, viņš mūs nešķiroja. Turklāt daudziem pūtējiem orķestris gadiem bija otrā ģimene, vieta, kur būt pašam, kur tevi saprot, uzklausa, tic un tevi novērtē. Skolotājs daudziem ir bijis tēva vietā.”
“Protams, kopā ar savu komandu esam zemā starta pozīcijā, jo ir bijušas tikai pirmās divas filmēšanas dienas un viss tikai tagad top. Priekšā ir vērienīgs darbs - filmēšanas nākamās dienas, intervijas studijā, arhīvs, montāža. Filmā esmu piesaistījusi diriģenta ģimeni - meitas Lieni un Ievu, kā arī mazmeitu Annu, kas turpina ģimenes tradīcijas mūzikā. Tāpat filmas epizodēs esmu uzaicinājusi diriģenta audzēkņus. Dažas intervijas jau ir nofilmētas un tās ir tik garšīgas, jo atmiņu stāsti ir smieklu un laimes asaru pilni, kā arī pauž pateicību. Tas man arī patīk dokumentālajā kino.
Kameras ir ieslēgtas, gaismas ir pavērstas, apkārt ir tumsa, es uzdodu jautājumus un nekad nezinu, kāda atbilde sekos. Arī filmas varoņi nekad nezina, kāds jautājums būs. Cilvēki šādos brīžos uzticas, ir atklāti un patiesi.
Paldies komandai. Žanete un Kristaps filmē, pēc tam kopā ar Žaneti filmu montēsim. Visi, kas veido filmu, apzinās, cik daudz tas patiesībā prasa. Pēc trešās filmas draudzene pirmizrādē man teica: “Man pietrūks tā stresa!”, un es piekrītu šiem vārdiem, bet tajā pašā laikā darbs, ko ieguldām, nes pārpasaulīgu gandarījumu. Filma ir īsta spēju pārbaude.”
“2.novembrī filma piedzīvos pirmizrādi, kas notiks Gulbenes kultūras centrā. Bet filma nav vienīgais iemels orķestrantiem sanākt kopā.
Pasākums būs kā salidojums, kur varēs atnākt, lai satiktos pēc gadiem - pēc 50, 35, 15 vai 8.
Manuprāt, šī būs īpaša satikšanās, jo skolotājs daudzus nav redzējis vairākus gadus. Arī paši orķestranti nav viens otru satikuši gadiem. No visas sirds ceru, ka atsauksies aicinājumam. Ceru, ka orķestranti atnāks un noskatīsies filmu, samīļos skolotāju un parunāsies cits ar citu, kā arī, iespējams, atjaunos kādu senu un mazliet aizmirstu draudzību. Viss ir iespējams.”
