Mūziķu apvienība “Papīra lidmašīnas” 23. maija vakarā prezentēja savu debijas albumu “Turbulence”. Viņus atbalstīt ieradās arī grupas draugi un mūziķi – Arstarulsmirus, “Citi zēni”, Aivo Oskis, Laura Raila un citi.
Albuma producents un mūzikas autors ir Juris Ludženieks, kas dalījās ar savām sajūtām par paveikto.
Tās ir ilgi lolotas dziesmas, kas, tāpat kā bērns, tiek apmīļotas. Citreiz gan tā apmīļošana izpaužas nedaudz ar dusmām, jo nevar saprast, ko vēl izdarīt, lai dziesma skanētu labāk, bet beigu beigās tāpat kā bērns, tāpat arī dziesma izaug un tā ir jālaiž pasaulē. Protams, atbildība ir liela.
Mēs ar puišiem esam kā cimds ar roku gandrīz visu laiku. Albuma tapšanā sanāca tā, ka mēs kopā ar Rihardu grupas dalībniekus nostādījām fakta priekšā, kas tagad būs: “Mēs piedalīsimies konkursā “Supernova” un šeit ir dziesma!”
Neilgi pēc tam mēs sapratām, ka šis ir arī īstais brīdis, lai izlaistu albumu. Sākumā domājām par mini albumu, bet dziesmas bija saradušās tik daudz, ka pietika albumam. Teicām: “Puikas, būs arī albums!”
Grupas biedri mūs ar Rihardu atbalstīja. Tur, kur vajadzēja, pateica savu viedokli. Vēl aizvien, lai arī esam kopā kā grupa, mēs esam pretpoli, esam dažādi, bet mēs turpinām turēties kopā. Starp mums veidojas sinerģija, ko es neprotu izskaidrot, mēs vienkārši tādi esam - tad jautri, tad skumji, tad dusmīgi un priecīgi. Un tieši tādas ir arī dziesmas albumā.
Albuma tapšanas sākumā gāja mazliet grūti, jo es nevarēju saprast, kāda rakstura dziesmas mums varētu piestāvēt visvairāk.
Tad, kad es sapratu, tad nonācu pie tā, ka mēs esam ļoti dažādi un tad man palika vieglāk, domājot un rakstot demoversijas. Man vairs nebija jādomā, ka šī dziesma derēs mums, bet šī - nē, jo tā ir bēdīga. Sapratu, ka nevajag ielikt sevi kādā rāmīti un tad ceļš līdz albumam palika vieglāks. Protams, daudz palīdzēja solists Rihards, kas rakstīja vārdus visām dziesmām, jo bez vārdiem jau tās būtu tikai melodijas. Tā jau dziesmas top. Man pašam vieglāk ir uzrakstīt melodiju, vārdus ir grūti uzrakstīt. Kādam droši vien ir vieglāk sākt ar vārdiem, kad stāsts jau ir, kā kuram, bet man primāri galvā paliek melodija.
Es ceru, ka mūsu dziesmas gan esošajiem, gan jaunajiem klausītājiem, radīs kādas emocijas - prieku, varbūt nobirs kāda asara, bet tās radīs sajūtas.
Viens ir tas, ko mēs vēlamies pateikt, bet otrs, kā klausītājs uztver mūsu dziesmas. Viņš var uztvert pilnīgi citādāk. Novēlu, lai viņiem būtu emocionālā saikne ar dziesmām.
Rihards Bērziņš, grupas solists un albuma vārdu autors, kurš strādāja kopā ar grupas biedru Juri Ludženieku, lai albums nonāktu pie klausītājiem.
Es no mūzikas nevaru tikt vaļā, lai gan vienā brīdī es mūzikā paņēmu garāku pauzi, kad ģimenē piedzima bērniņš, jo vajadzēja stabilu darbu. Bet tad es sapratu, ka mūzika tomēr ir mana. Tā es savācu kopā grupu.
Šodien, kad draugi un paziņas nes dāvanas un sveic, ir sajūta, ka atkal gluži kā bērns ir nācis pasaulē, ka visi ir atnākuši uz raudzībām. Izdodot jau vienu dziesmu, sajūta ir lieliska, bet tagad ir kas nopietnāks - albums. Mums ir vairāk ko pateikt, vēstījums ir lielāks. Cerams, ka sabiedrība sapratīs. Albums ir daudzpusīgs un krāsains. Mēs ar Juri neesam pretpoli, bet grupa ir daudzveidīga. Un visas albuma dziesmas netapa uzreiz, bet gan pakāpeniski.
Bundzinieks Edgars Raila ir akadēmiķis, bet to pat nepateiksi. Basģitārists Gunārs Toms Narbuts ir smagā roka piekritējs. Ģitārists Reinis Briģis vairāk ir uz etnisko, bet producents Juris ir elektroniskās mūzikas piekritējs un es esmu kaut kas pa vidu.
Sākām mēs kā cover grupa, kas spēlē dažādos pasākumos. Albums ir prieka pēc radīts un savā ziņā arī atskaite, jo cik ilgi vari spēlēt citu dziesmas, gribējās kaut ko savu. Šis albums 99% tika radīts kopā ar Juri.
Bija viena dziesma, ko centāmies taisīt kopā, bet tas bija sarežģīti un sapratām, ka demokrātija nestrādās.
Un tā es rakstīju vārdus un uzklausīju kritiku no pārējiem, kas man ir apkārt, kuriem paldies teicu arī no skatuves - Robertam Memmēnam no “Citiem zēniem”, arī grupai “Sudden Lights”. Ir daudz draugu, pie kuriem vērsties, uzklausīt viņu padomus. Arstarulsmirus daudz palīdzēja.
Esmu tikai pateicīgs, ka blakus ir šie atslēgas cilvēki, kuriem varēju aizsūtīt albuma singlus un viņi balsoja.
Sākumā es vārdus rakstīju ieturēti, klasiski, bet tad sapratu, ka ir jāraksta viss, kas nāk no sirds. Es vairs nebaidos.
Ir viena dziesma, kurā arī repoju un daudzi teica, ka izklausās, ka vārdus rakstījis pats Arstarulsmirus, bet nē. Es vienkārši tik daudz esmu ar viņu bijis kopā koncertos, ka man ir iesēdies viņa ritms, tā man arī sanāca uzrakstīt. Protams, kad es aizsūtīju šo dziesmu, tad bija kritikas jūra no viņa, jo viņš jau ir hip-hopa pārstāvis. Tur arī ir pilnīgi cita pasaule, bet es atstāju, kā ir. Dziesma ir “Dzīve paciņā”. Par to, ka mēs dzīvojam realitātē, bet ne realitātē, mums priekšā ir datori, ekrāni…
Kopumā rakstu par iedvesmojošām tēmām, kas man patīk. Esmu arī sapratis, ka tad, kad klausos mūzikas melodiju bez vārdiem, es iedomājos mūzikas video, aizveru acis un rakstu par to. Sajūtas, ko dari, kāpēc. Protams, katram ir savi paņēmieni, kā rakstīt vārdus.
Vislielākais paldies ir manai sievai, jo viņa iztur visus mūsu koncertu braucienus. Vasarās ir tā, ka ir 3, 4 naktis pēc kārtas, vēl jau ir pamatdarbs, ir ģimene, bērni. Mēs visi esam precēti un mums visiem ir bērni, vienam arī tūlīt jau būs. Ģimenēm paldies par izturību.
Tāpat paldies tiem, kas mūs atbalsta. Varbūt tas skan banāli, bet tiešām sajūtam atbalstu. Kad aizbraucam kaut kur un spēlējam coverus, bet pienāk un prasa spēlēt mūsu dziesmas, tā sajūta ir forša.
Ir daudz kas, ko nepaspēju pateikt uz skatuves. Pats pāris reizes gandrīz sāku raudāt uz skatuves, jo tad, kad dziedi savu dziesmu, tā ir pavisam cita atbildība, vēstījums ir pavisam cits.
Ģitārists Reinis Briģis neslēpj, ka albumu ir padarījis dzīvāku.
Puišu grupas vienmēr nozīmē demokrātiju un kautiņu, bet šoreiz mums bija viens līderis, producents Juris. Rihards gan rakstīja vārdus un šis albums ir solista sirds dzīļu pārdzīvojums.
Man lielākais izaicinājums ir saprast, ko viņi abi grib no manis, jo atnāk, saka: “Būs - do fa sol, do fa sol, ko viņi ar to domā?” Es daru visu, ko man liek, un atdzīvinu dziesmas.
Rit jau desmitais gads, tas nozīmē, ka esam salīdzinoši vecs pāris piecu cilvēku sastāvā. Esam tik daudz balles kopā nospēlējuši, ka viens par otru zinām praktiski visu, visas nianses.
Jaunais albums ir atkāpe. Albumi arī ir bērni, lai gan šoreiz es to nejūtu tik ļoti kā savu. Šis ir man adoptētais. Esmu priecīgs, ka reizi 10 gados, grupas, kas dara vienu un to pašu, noriskē un uzraksta savu albumu. Es lepojos, ka esmu albumu padarījis dzīvāku.
