Slēpotājai Patrīcijai Eidukai 19. marts ir vēsturisks datums. Tas tāpēc, ka pirmizrādi piedzīvoja režisoru Dāvida Ernštreita un Ineses Kļavas dokumentālā filma par visu laiku labāko Latvijas slēpotāju Patrīciju Eiduku.
Labi pazīstamais režisors un LTV žurnālists Dāvids Ernštreits, kas bija galvenais filmai idejas ģenerators, pirms pirmizrādes atklāja sajūtas:
Satraukums ir. Gandarījums arī ir. Tagad ir miers, taču, kā viņiem pašiem būs redzēt, tas ir mans lielais jautājums.
Eiduku ģimene ir forša ģimene, kas ciena visus sev apkārt - gan mūs, gan viņu trenerus. Visus, kas ir iesaistīti procesā un palīdz viņiem.
Vienlaikus, kad galvenais varonis ciena visus pārējos, viņš domā, vai tā aste, kas ir kamera un filmēšanas brigāde, netraucēs visiem pārējiem. Esot tik labiem cilvēkiem, bija jautājums: ko mēs darām, vai mēs darām pareizi. Ne velti Eiduku ģimeni mīl.
Par visiem Latvijas sportistiem tā nepriecājas, kā par Eiduku ģimeni. Viņi saņem neaptveramu atbalstu, viņi ar savu attieksmi un ar savu godīgumu, to ir nopelnījuši.
Mums, kino radītājiem, bija ļoti izaicinoši tikt izšķirošajos brīžos blakus un filmēt. Tikt tur, kur nemaz nedrīkstēja. Būt un filmēt. Drusciņ bail, kas būs tālāk, tāpēc glābiņš ir tas, ka ir jālec jau nākamajā projektā. Citādāk nemaz nevar dzīvot, jo tad tu saplosi sevi.
Ir labāk, kad ir jau mazs projekts, pie kura jau nākamajā rītā apsēsties un sākt strādāt. Ir, protams, miljons versijas, kā šo paveikt, kā filmēt, kā veidot filmas, bet tu nekad nezini, kas ir labākā versija, lai gan domāt un sevi mocīt par to, kā būs, tā arī nedrīkst.
Patrīcijas brālis Valts Eiduks, kurš filmā ir redzams vairākkārt, uzsvēra ciešo saikni ar visu ģimeni un neslēpa pārdzīvojumu par viņsaulē aizgājušo tēvu:
Ir grūti. Jau skatoties treileri, redzot tēti un Patrīciju, emocijas ir grūti apvaldīt. Ja man ar kādu tieši tajā brīdī ir jārunā, tad viss sajūk. Es ceru, ka šis brīdis, šī filma kaut ko dzīvē mainīs.
Es ceru, ka izdosies vairāk atbalstīt Patrīciju. Tieši morāli, jo viņa arī ir teikusi, ka ģimenes atbalsts viņai palīdz - gan sacensībās, gan dzīvē.
Vienā brīdī man teica, ka esmu aktieris, bet es tā neuzskatu. Saistībā ar filmu man pašam bija ļoti daudz pienākumu. Olimpiādē man nācās māsu pat filmēt, lai būtu materiāls filmai, jo operatori netika klāt. Man bija jāiejūtas daudzos brīžos, esmu bijis viņai līdzi.
Patrīcija Eiduka, pēc filmas noskatīšanas kopā ar komandu un viesiem, uz skatuves neslēpa patiesās sajūtas.
Noskatoties filmu, man vairs nav daudz ko teikt, jo jūs visu paši redzējāt. Taču tas, ko es varu atklāt, ir tas, ka man ir nomainījies treneris un tagad man vairs nav tik grūti pieņemt lēmumus, kā agrāk. Otrkārt, es esmu iemācījusies labāk sagatavot savas slēpes. Un treškārt, Uldis (Patrīcijas draugs) ir iegādājies jaunu mocīti.
Paldies visiem par šo vakaru. Paldies visiem filmas veidotājiem, sponsoriem. Bez jums šis viss nebūtu iespējams, taču vislielākais paldies ir Dāvidam par uzdrīkstēšanos.
Strādāt ar manu ģimeni nav vienkārši. Tas bija sarežģīti. Ir grūti saprast, kas tagad notiks, kas sekos. Filmēšanas dienas bija grūtas un arī tagad, skatoties filmu uz ekrāna, man ir sajūta, ka es pateicu par daudz.
Varbūt būtu bijis labāk, ja es būtu izmācījusies kādā aktieru skolā un filmēšanas laikā kaut ko pietēlojusi.
Filmas senākais kadrs ir 2005. gads, kad viens no Eiduku dēliem Valts gatavojās debijai olimpiskajās spēlēs, kas tikai apliecina, ka ir noiets garš ceļš, lai filma tiktu līdz lielajiem ekrāniem. Jāpiemin pāragri mūžībā aizgājušais Patrīcijas Eidukas tētis Ingus Eiduks (2.11.2021), kas, kā atzina filmas veidotāji, sagrieza visu filmēšanas gaitu otrādi. Tēta bēru diena ir dokumentēta šajā filmā un šī sāpīgā realitāte apliecināja, ka Patrīcijai un viņas ģimenei viss bija jāsāk no nulles.
Tāpat filmā ir vairāki šķēršļi, kas Patrīcijai bija jāpārvar un ne velti viņa atzīst, ka sports prasa savu. Turklāt bailes, ka pievils ģimeni, kas viņai ir tik daudz ziedojusi, ir klātesošas, taču aizkustinājuma asaras, ko neslēpa gan ģimene uz skatuves, gan komanda, gan arī pirmizrādes viesi, runāja pašas par sevi, komentārus neprasot.
Dokumentālās filmas “Patrīcija” režisori ir Dāvids Ernštreits un Inese Kļava, kuri dokumentālajā kino ir jau zināmi, jo ir veidojuši vairākas dokumentālās filmas. Galvenais filmas operators ir Normunds Pavlovskis, montāžas režisore - Inese Kļava. Mūziku filmai radījis Otto Auniņš, skaņu režisors ir Artis Lūsis, producenti Elīna Gediņa - Ducena un Gints Grūbe. Filma veidota filmu studijā “Mistrus Media”, kā arī tā tapusi ar Nacionālā kino centra un Latvijas televīzijas atbalstu.
