Dienu pirms mūzikas grandiozajiem svētkiem, proti, “Zelta mikrofona”, Elita Mīlgrāve tuvāko kolēģu un ģimenes lokā svinēja savas debijas grāmatas “Mikrofons” prezentāciju.
Uz skatuves Elita Mīlgrāve neslēpa savu aizkustinājumu par autobiogrāfiju, kā arī vēl neveiklās sajūtas, jo būs vien jāsniedz autogrāfi, kā arī jādodas grāmatas tūrē pa visu Latviju, kas ir kas jauns, taču viņa ir gatava doties šajā piedzīvojumā.
Un vārds “piedzīvojums” šajā prezentācijā izskanēja vairākas reizes. Piedzīvojums doties nezināmajā. Piedzīvojums sākt visu no nulles. Piedzīvojums kopā ar iemīļotām mūzikas zvaigznēm - Aiju Andrejevu un Olgu Rajecku - doties koncerttūrēs, būt blakus un atbalstīt, lai ko tas arī prasītu.
Lieki piebilst, ka abas dziedātājas bija klāt un ar dziesmām sveica Elitu šajā notikumā. Arī piedzīvojums nonākt aci pret aci, iepazīt un izveidot sirsnīgas attiecības ar tiem mūziķiem, kurus viņai bijis lemts satikt. Gluži kā ierakstīts liktenī. Turklāt mūziķu skaits ir liels, vārdi un uzvārdi leģendāri.
Tāpat viņa savā dzīvē daudz tikusies ar tiem, kas pāragri aizsaukti viņsaulē. Šajā stāstā īpaša loma ir Mārtiņam Freimanim.
Svinīgās uzrunas laikā, Elita pie mikrofona atklāja grāmatas tapšanas gaitu.
Man daudzi ir uzdevuši jautājumu, kāpēc es uzrakstīju šo grāmatu. Es pati sev šo jautājumu uzdevu vairākas reizes. Divi gadi pagāja, līdz es sāku grāmatu rakstīt.
Viss sākās ar e-pastu, kur bija rakstīts: uzraksti savu grāmatu viena gada laikā. Jāatzīst, ka es visu laiku kaut ko mācos. Daudz esmu bijusi kursos, mācījusies un daudz darījusi. Ziņa pie manis nonāca nejauši, taču tajā pašā laikā kursu vadīja Inga Žolude, kas ir manas meitas bijusī klasesbiedre.
Es zināju, ka viņa pati ir fantastika rakstniece. Es sapratu, ka varbūt var iemācīt uzrakstīt grāmatu, bet vai to var izdarīt gada laikā, es šaubījos. Arī mana dzīve pierādīja, ka to nevar izdarīt. Es grāmatu rakstīju divus gadus. Es sāku rakstīt ar šaubām, vai to vispār vajag, bet tajā pašā laikā man bija sakrājies tik daudz informācijas. Es biju rakstījusi dienasgrāmatu un ikvakara piezīmes.
Man likās, ka manā dzīvē notiek tik daudz interesanta, ka varbūt kādam tas varētu noderēt. Varbūt kādu varu iedvesmot. Varbūt kādam mana pieredze var noderēt viņa dzīvē. Es gribēju, lai kāds nepieļauj tās kļūdas, ko esmu pieļāvusi. Varbūt mācīties no tā labākā, ko savā dzīvē esmu atradusi.
Jo es vairāk rakstīju, jo es vairāk atgriezos pagātnē. Man palika grūti saprast, ko no tā visa vispār publicēt. Viena trešdaļa ir palikusi failos, bet neesmu tos izdzēsusi. Pateicoties Ingas līdzdarbošanās, asistēšanai un iedvesmošanai, turpināju rakstīt. Mani iedvesmoja arī kursabiedri. Esmu nonākusi līdz grāmatai, bet zinu, ka daži vēl ir ceļā pie savām grāmatām.
Inga Žolude, sveicot rakstnieci, neslēpa, ka grāmata ir pavisam karsta.
Es aicinu grāmatu lasīt no pirmā līdz pēdējam vākam, lai cik aizraujoša liktos tikai kāda vidus nodaļa. Manuprāt, ir svarīgi šo stāstu izlasīt no sākuma līdz beigām. Tas ir Elitas stāsts ar daudzām nodaļām un daudz sazarojumiem. Ja kaut ko izlaidīsim, tad tas būs pavisam cits stāsts.
Daudzi brīnās, kāpēc Elitai bija jāraksta grāmata, bet tas ir labs veids, kā izstāstīt un pievērst uzmanību daudziem jautājumiem, fenomeniem, kas notiek mums apkārt. Mūsu sociālajā burbulī un arī globāli.
Ja man šī grāmata ir jāraksturo trīs vārdos, tad tie, ko es izceltu kā bākas gaismas, kas jebkuram lasītājam varētu noderēt viņa kuģojumā, ir šādi. Pirmais - mērķis. Arī Elita šajā grāmatā raksta, ka cilvēks bez mērķa ir kā kuģis, kas dreifē atvērtos ūdeņos, nezinot, kur tam jādodas tālāk.
Otrais - ticība, ar ko uz šo mērķi doties. Ja mums nav ticības, tad mēs uz šo mērķi labāk izvēlamies nedoties. Un trešais - darbs. Neatlaidīgs darbs. Ko nozīmē šī neatlaidība? Visi, kas lasīs, redzēs, ka, lai vai kādi šķēršļi nāktu mūsu ceļā, mēs pie tiem neapstājamies. Krītam, ceļamies un turpinām.
Guntars Račs par Elitas Mīlgrāves grāmatu sacīja:
No atmodas laika pirmsākumiem līdz mūsu dienām - mazā Latvijas mūzikas biznesa vēstures grāmata, enciklopēdija un iedvesmas avots tiem, kuri gatavi mesties nezināmajā un gūt panākumus.
Mūzikas kritiķis Klāss Vāvere atzina, ka pārvarēt sevi un būt diplomātei reizēs, kad pārējie uzvedas kā dīvas, rokzvaigznes, paštaisni birokrāti vai parasti stulbeņi, Elitai ir prasījis savu.
Tas bija sen, bet Elita 17 gadus bija mana tiešā priekšniece. Tajā laikā valsti piemeklēja divas ekonomiskās krīzes, kas kļuva liktenīgas daudziem uzņēmējiem un praktiski sabruka pasaules mūzikas industrija, par kuras daļu sevi uzskatījām arī mēs. Bet “Mikrofona ieraksti”, viena no Elitas mūža misijām, izdzīvoja.
Man ir bijis milzums izdevību vērot viņas spēju nepadoties un saskatīt risinājumus nerisināmās situācijās. Bet, tikai izlasot šo grāmatu, sapratu, ka ceļš no Madonas tautas deju ansambļa līdz Latvijas mūzikas industrijas spožumam un postam ir bijis vēl garāks un sarežģītāks, nekā man šķita.
Arī Aija Auškāpa, grupas “Prāta vētra” menedžere, atstājusi savas sajūtas par grāmatu.
Šis ir learning by doing jeb Latvijas šovbiznesa pirmās paaudzes stāsts, kam Elita ir vislabākais piemērs. Ja ar šodienas zināšanām un pieredzi varētu sākt vēlreiz, kļūdu būtu mazāk, panākumu vairāk, tomēr pieredzi atņemt nevar un tā ir un paliek mūsu dzīves lielākais skolotājs.
